1 Kad ķēniņš Hiskija dzirdēja šo vēsti, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un devās uz tā Kunga namu.
2 Un viņš tūdaļ nosūtīja nama pārraugu Ēljakimu un valsts rakstvedi Šebnu un vecākos priesterus, ietērpušos maisos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla.
3 Un tie viņam sacīja: „Tā Hiskija liek tev sacīt: Šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena, jo auglis ir nonācis līdz dzimšanai, bet nav spēka dzemdēt.
4 Bet varbūt, ka tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rab-Šaka vārdus, ko viņa kungs, Asirijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēl, kurus Viņš pats, tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis. Tādēļ celies un aizlūdz par atlikušiem, kas vēl palikuši!“
5 Kad nu ķēniņa Hiskijas kalpi nonāca pie Jesajas,
6 Tad Jesaja tiem sacīja: „Nonesiet savam kungam šādu atbildi: Tā saka tas Kungs: Nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asirijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši!
7 Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies at-pakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!“
8 Kad nu Rab-Šaks atgriezās atpakaļ, tad viņš atrada Asirijas ķēniņu karojam pret Libnu, jo ķēniņš bija dzirdējis, ka tas no Lachišas savas teltis aizcēlis projām.
9 Un kad viņš par Kušas ķēniņu Tirhaku bija saņēmis ziņu: Redzi, viņš ir izgājis, lai karotu ar tevi, tad viņš sūtīja vēl reiz vēstnešus pie Hiskijas un lika sacīt:
10 Nonesiet Jūdas ķēniņam Hiskijam šādu vēstījumu: „Lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asirijas ķēniņa rokā!
11 Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asirijas ķēniņi ir darījuši visām citām zemēm, tās pilnīgi izpostīdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts?
12 Vai tad tos izglāba pagānu tautu dievi, kupus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā?
13 Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?“
14 Kad nu ķēniņš Hiskija bija saņēmis rakstus no vēstnešu rokas un tos izlasījis, tad tas devās augšā uz tā Kunga namu, un tur Hiskija tos izplēta tā Kunga priekšā.
15 Tad Hiskija lūdzās tā Kunga priekšā, sacīdams: „Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē; Tu esi radījis debesis un zemi!
16 Pievērs, ak Kungs, savu ausi un klausi! Atver savas acis, ak Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kupus Sanheribs ir rakstā lietojis, lai zaimotu dzīvo Dievu!
17 Patiesi, ak Kungs, Asirijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes,
18 Un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši.
19 Bet nu tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka Tu, ak Kungs, esi vienīgi Dievs!“
20 Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja vēsti Hiskijam un lika tam sacīt: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kas zīmējas uz lūgumu, ar kādu tu esi grie-zies pie Manis, zīmējoties uz Asirijas ķēniņu Sanheribu, tad to Es esmu dzirdējis!
21 Šis ir tas vārds, ko tas Kungs, mūsu Dievs par viņu ir sarijis: Tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata savu galvu Jeruzālemes meita!
22 Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi niecinājis, un pret ko tu esi tik augstu pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? —Pret Israēla Svēto!
23 Ar savu vēstnešu muti tu esi to Kungu apmēdījis un esi sacījis: Ar saviem kapa ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libanona augstākai virsotnei un es izcērtu viņas visaugstākos ciedru kokus un visizlasī-tākās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam.
24 Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām!
25 Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, ko Es esmu tagad izvedis, ka tu vari likt, lai stipri nocietinātas pilsētas kļūst par akmeņu kaudzēm.
26 Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta, un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros.
27 Un Es pazīstu ir tavu apmešanos, ir iziešanu ārā, ir tavu pārnākšanu, un tavu trakošanu pret Mani.
28 Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu savu kāsi tavās nāsīs un savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kupi tu esi atnācis!
29 Un tas lai būtu tev, Hiskija, par zīmi: Šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā atzāles; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet un apstādiet vīna kalnus un ēdiet tā augļus.
30 Un tad dzīvs palikušais atlikums no Jūdas nama izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē,
31 Jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs tā Kunga Cebaota degsme!
32 Tāpēc tā saka tas Kimgs, attiecoties uz Asirijas ķēniņu: Viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni!
33 Pa to pašu ceļu, pa kuŗu viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir tā Kunga lēmums. —
34 Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu, Sevis labad, un sava kalpa Dāvida labad!“
35 Un tanī pašā naktī izgāja tā Kunga eņģelis un nogalināja asiriešu nometnē simtu astoņdesmit piecus tūk-stošus vīrus; un kad ļaudis no rīta agri cēlās, tad redzi, tur visus tos atrada mirušus, viss bija pilns ar miroņiem.
36 Tad Sanheribs, Asirijas ķēniņš, izvilka savu telšu mietus un aizgāja, un griezās atpakaļ uz savām mājām, un apmetās Ninivē.
37 Bet kad viņš tur kādreiz bija Nisrocha, sava dieva, svētnīcā, lai to pie-lūgtu, tad notika, ka viņa dēli Adramelechs un Sarecers viņam uzbruka un viņu nogalināja ar zobenu; viņi aizbēga pēc tam uz Ararata zemi, un viņa dēls Esarhadons kļuva ķēniņš viņa vietā.
1 And it came to pass, when king Hezekiah heard it , that he rent his clothes, and covered himself with sackcloth, and went into the house of the LORD. 2 And he sent Eliakim, which was over the household, and Shebna the scribe, and the elders of the priests, covered with sackcloth, to Isaiah the prophet the son of Amoz. 3 And they said unto him, Thus saith Hezekiah, This day is a day of trouble, and of rebuke, and blasphemy: for the children are come to the birth, and there is not strength to bring forth. 4 It may be the LORD thy God will hear all the words of Rab-shakeh, whom the king of Assyria his master hath sent to reproach the living God; and will reprove the words which the LORD thy God hath heard: wherefore lift up thy prayer for the remnant that are left. 5 So the servants of king Hezekiah came to Isaiah.
6 ¶ And Isaiah said unto them, Thus shall ye say to your master, Thus saith the LORD, Be not afraid of the words which thou hast heard, with which the servants of the king of Assyria have blasphemed me. 7 Behold, I will send a blast upon him, and he shall hear a rumour, and shall return to his own land; and I will cause him to fall by the sword in his own land.
8 ¶ So Rab-shakeh returned, and found the king of Assyria warring against Libnah: for he had heard that he was departed from Lachish. 9 And when he heard say of Tirhakah king of Ethiopia, Behold, he is come out to fight against thee: he sent messengers again unto Hezekiah, saying, 10 Thus shall ye speak to Hezekiah king of Judah, saying, Let not thy God in whom thou trustest deceive thee, saying, Jerusalem shall not be delivered into the hand of the king of Assyria. 11 Behold, thou hast heard what the kings of Assyria have done to all lands, by destroying them utterly: and shalt thou be delivered? 12 Have the gods of the nations delivered them which my fathers have destroyed; as Gozan, and Haran, and Rezeph, and the children of Eden which were in Thelasar? 13 Where is the king of Hamath, and the king of Arpad, and the king of the city of Sepharvaim, of Hena, and Ivah?
14 ¶ And Hezekiah received the letter of the hand of the messengers, and read it: and Hezekiah went up into the house of the LORD, and spread it before the LORD. 15 And Hezekiah prayed before the LORD, and said, O LORD God of Israel, which dwellest between the cherubims, thou art the God, even thou alone, of all the kingdoms of the earth; thou hast made heaven and earth. 16 LORD, bow down thine ear, and hear: open, LORD, thine eyes, and see: and hear the words of Sennacherib, which hath sent him to reproach the living God. 17 Of a truth, LORD, the kings of Assyria have destroyed the nations and their lands, 18 And have cast their gods into the fire: for they were no gods, but the work of men’s hands, wood and stone: therefore they have destroyed them. 19 Now therefore, O LORD our God, I beseech thee, save thou us out of his hand, that all the kingdoms of the earth may know that thou art the LORD God, even thou only.
20 ¶ Then Isaiah the son of Amoz sent to Hezekiah, saying, Thus saith the LORD God of Israel, That which thou hast prayed to me against Sennacherib king of Assyria I have heard. 21 This is the word that the LORD hath spoken concerning him; The virgin the daughter of Zion hath despised thee, and laughed thee to scorn; the daughter of Jerusalem hath shaken her head at thee. 22 Whom hast thou reproached and blasphemed? and against whom hast thou exalted thy voice, and lifted up thine eyes on high? even against the Holy One of Israel. 23 By thy messengers thou hast reproached the Lord, and hast said, With the multitude of my chariots I am come up to the height of the mountains, to the sides of Lebanon, and will cut down the tall cedar trees thereof, and the choice fir trees thereof: and I will enter into the lodgings of his borders, and into the forest of his Carmel. 24 I have digged and drunk strange waters, and with the sole of my feet have I dried up all the rivers of besieged places. 25 Hast thou not heard long ago how I have done it, and of ancient times that I have formed it? now have I brought it to pass, that thou shouldest be to lay waste fenced cities into ruinous heaps. 26 Therefore their inhabitants were of small power, they were dismayed and confounded; they were as the grass of the field, and as the green herb, as the grass on the housetops, and as corn blasted before it be grown up. 27 But I know thy abode, and thy going out, and thy coming in, and thy rage against me. 28 Because thy rage against me and thy tumult is come up into mine ears, therefore I will put my hook in thy nose, and my bridle in thy lips, and I will turn thee back by the way by which thou camest. 29 And this shall be a sign unto thee, Ye shall eat this year such things as grow of themselves, and in the second year that which springeth of the same; and in the third year sow ye, and reap, and plant vineyards, and eat the fruits thereof. 30 And the remnant that is escaped of the house of Judah shall yet again take root downward, and bear fruit upward. 31 For out of Jerusalem shall go forth a remnant, and they that escape out of mount Zion: the zeal of the LORD of hosts shall do this. 32 Therefore thus saith the LORD concerning the king of Assyria, He shall not come into this city, nor shoot an arrow there, nor come before it with shield, nor cast a bank against it. 33 By the way that he came, by the same shall he return, and shall not come into this city, saith the LORD. 34 For I will defend this city, to save it, for mine own sake, and for my servant David’s sake.
35 ¶ And it came to pass that night, that the angel of the LORD went out, and smote in the camp of the Assyrians an hundred fourscore and five thousand: and when they arose early in the morning, behold, they were all dead corpses. 36 So Sennacherib king of Assyria departed, and went and returned, and dwelt at Nineveh. 37 And it came to pass, as he was worshipping in the house of Nisroch his god, that Adrammelech and Sharezer his sons smote him with the sword: and they escaped into the land of Armenia. And Esar-haddon his son reigned in his stead.
