1 Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesis.
2 Šeit mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērptiem savā dzīvokli, kas ir no debesīm,
3 Tiešām, ja būsim ietērpti, tad nebūsim kaili.
4 Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības, jo negribam tapt izģērbti, bet pārģērbti, lai to, kas mirstīgs, pārņem dzīvība.
5 Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, viņš arī mums devis garu par ķīlu.
6 Tāpēc mēs arvienu turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no tā Kunga.
7 Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.
8 Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga.
9 Tāpēc, vai pie tā Kunga mājās būdami, vai vēl svešumā, mēs cenšamies, lai būtum viņam patīkami.
10 Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu.
11 Tad nu pazīdami bijību tā Kunga priekšā, mēs pārliecinām cilvēkus, bet Dievam esam pazīstami; es ceru, ka arī jūsu sirdsapziņā esam pazīstami.
12 Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar to, kas priekš acīm, un ne ar to, kas sirdī.
13 Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu; ja esam ap-domīgi, jums par labu.
14 Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam:
15 Tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši. Un viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.
16 Tad no šā brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad viņu vairs nepazīstam.
17 Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.
18 Bet viss tas nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas amatu.
19 Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.
20 Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!
21 To, kas grēka nepazina, viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs viņā kļūtum Dieva taisnība.
1 For we know that if our earthly house of this tabernacle were dissolved, we have a building of God, an house not made with hands, eternal in the heavens. 2 For in this we groan, earnestly desiring to be clothed upon with our house which is from heaven: 3 If so be that being clothed we shall not be found naked. 4 For we that are in this tabernacle do groan, being burdened: not for that we would be unclothed, but clothed upon, that mortality might be swallowed up of life. 5 Now he that hath wrought us for the selfsame thing is God, who also hath given unto us the earnest of the Spirit. 6 Therefore we are always confident, knowing that, whilst we are at home in the body, we are absent from the Lord: 7 (For we walk by faith, not by sight:) 8 We are confident, I say , and willing rather to be absent from the body, and to be present with the Lord. 9 Wherefore we labour, that, whether present or absent, we may be accepted of him. 10 For we must all appear before the judgment seat of Christ; that every one may receive the things done in his body, according to that he hath done, whether it be good or bad.
11 Knowing therefore the terror of the Lord, we persuade men; but we are made manifest unto God; and I trust also are made manifest in your consciences. 12 For we commend not ourselves again unto you, but give you occasion to glory on our behalf, that ye may have somewhat to answer them which glory in appearance, and not in heart. 13 For whether we be beside ourselves, it is to God: or whether we be sober, it is for your cause. 14 For the love of Christ constraineth us; because we thus judge, that if one died for all, then were all dead: 15 And that he died for all, that they which live should not henceforth live unto themselves, but unto him which died for them, and rose again. 16 Wherefore henceforth know we no man after the flesh: yea, though we have known Christ after the flesh, yet now henceforth know we him no more. 17 Therefore if any man be in Christ, he is a new creature: old things are passed away; behold, all things are become new. 18 And all things are of God, who hath reconciled us to himself by Jesus Christ, and hath given to us the ministry of reconciliation; 19 To wit, that God was in Christ, reconciling the world unto himself, not imputing their trespasses unto them; and hath committed unto us the word of reconciliation. 20 Now then we are ambassadors for Christ, as though God did beseech you by us: we pray you in Christ’s stead, be ye reconciled to God. 21 For he hath made him to be sin for us, who knew no sin; that we might be made the righteousness of God in him.
