1 Pēc šiem notikumiem un šī uzticības apliecinājuma Asirijas ķēniņš Sanheribs cēlās un ielauzās Jūdā. Viņš apmetās telšu nometnēs ap visām stipri nocietinātām pilsētām, un viņš bija nospriedis tās atšķelt un pievienot sev.
2 Kad nu Hiskija redzēja, ka Sanheribs bija atnācis un taisījās uzbrukt Jeruzālemei,
3 Tad viņš apspriedās ar saviem augstākiem ierēdņiem un kara vadoņiem, un viņi atzina par lietderīgu aizbērt ūdens avotus, kuri atradās ārpus pilsētas, un tie viņam palīdzēja.
4 Viņi sapulcināja daudz ļaužu, kas aizbēra visus avotus un arī upi, kas tecēja caur zemes vidieni, jo viņi sprieda: „Kāpēc lai Asirijas ķēniņi, nākdami šurp, atrod daudz ūdens?“
5 Viņš ar drosmi stājās pie darba un uzcēla visu noplēsto mūri un paaugstināja nocietinājumu torņus. No ārpuses viņš uzcēla vēl otru mūri, un viņš nostiprināja un nocietināja Millu Dāvida pilsētā un lika darināt daudz ieroču un lielo vairogu.
6 Un viņš iecēla kara pulkiem drosmīgus kara vadoņus, sapulcināja viņus pie sevis klajumā aiz pilsētas vārtiem un viņiem piekodināja, sacīdams:
7 „Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asirijas ķēniņa, nedz visu to lielo kajra pulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa.
8 Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu kafus!“ Un tauta paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdiem.
9 Un pēc šī notikuma Sanheribs, Asirijas ķēniņš, sūtīja dažus savus kalpus uz Jeruzālemi, kamēr viņš pats un viss viņa ķēniņa valsts karaspēks bija kopā ar viņu pie Lachišas, —pie Hiskijas, Jūdas ķēniņa un arī pie visiem Jūdas iedzīvotājiem, kup atradās Jeruzālemē, sacīdams:
10 „Tā saka Sanheribs, Asirijas ķēniņš: Uz ko jūs paļaujaties, būdami ielenkti Jeruzālemē?
11 Vai Hiskija nerīkojas ar jums vieglprātīgi, ļaudams jums mirt badā un slāpēs, sacīdams: Tas Kungs, mūsu Dievs, mūs izglābs no Asirijas ķēniņa rokas!
12 Vai šis nav tas pats Hiskija, kas jums atņēma augstieņu svētnīcas un jūsu altāpis un kas kā uz Jūdas, tā arī uz Jeruzālemes iedzīvotājiem ir runājis, sacīdams: Viena vienīga altāra priekšā jums būs mesties ar seju pie zemes un lūgties, un tikai uz tā jūs drīkstat upurēt kvēpināmos upurus?
13 Vai jūs nezināt, ko es un mani tēvi esam nodarījuši visām pasaules tautām? Vai visas pasaules tautu dievi ar visiem saviem spēkiem ir spējuši izglābt no manas rokas savas zemes?
14 Un kurš starp visiem dieviem visās tais tautās, kuras mani tēvi ir pametuši iznīcībai, ir bijis tāds, kas būtu spējis izglābt savu tautu no manas rokas? Kā tad jūsu Dievs iespēs jūs izglābt no manas rokas?
15 Tādēļ neļaujiet Hiskijam jūs piekrāpt un jūs tādā veidā maldināt, —neticiet viņam! Ja jau nevienas citas tautas un valsts dievs nav varējis izglābt savu tautu no manas rokas un no manu tēvu rokas, tad jūsu Dievs jau ne tik jūs neizglābs no manas rokas!“
16 Un viņa sūtņi vēl vairāk runāja pret Dievu, to Kungu, un pret Viņa kalpu Hiskiju.
17 Viņš rakstīja ari vēstuli ar nolūku, lai nopeltu un nonicinātu to Kungu, Israēla Dievu, sacīdams: „Tāpat kā pasaules tautu dievi nav spējuši izglābt savas tautas no manas rokas, tā ari Hiskijas Dievs neizglābs savu tautu no manas rokas!“
18 Un viņi sauca stiprā balsī jūdiski, izaicinādami Jeruzālemes tautu, kas bija uz mūra, lai to izbiedētu un iztrūcinātu, nolūkā, lai varētu tā ātrāk ieņemt pilsētu.
19 Un viņi nonicināja Jeruzālemes Dievu tāpat, kā viņi bija nonicinājuši pasaules tautu dievus, kas ir tikai cilvēku roku darbs.
20 Bet ir ķēniņš Hiskija, ir pravietis Jesaja, Amoca dēls, lūdza Dievu sakarā ar šo notikumu un vērsa pret debesīm savus saucienus pēc palīdzības.
21 Un tas Kungs sūtīja eņģeli, kas nomaitāja visus varonīgos kajavīrus ir vadoņus, ir kaj-a pulku virsniekus Asirijas ķēniņa nometnē, tā ka tas ar kaunu pagrieza savu vaigu uz savu paša zemi; un kad viņš iegāja sava dieva namā, tad tie, kup bija cēlušies no viņa klēpja, tie paši viņam lika mirt, uzbrūkot viņam ar zobenu.
22 Tā tas Kungs izglāba Hiskiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Sanheriba, Asirijas ķēniņa, rokas un ik no viena ienaidnieka rokas, un sagādāja mieru no visām pusēm.
23 Un daudzi atnesa dāvanu upurus tam Kungam uz Jeruzālemi un dārgas vērtslietas Jūdas ķēniņam Hiskijam, tā ka viņš pēc visa tā bija paaugstināts visu tautu priekšā.
24 Un šinī laikā Hiskija saslima uz miršanu, un viņš lūdza to Kungu, un tas Kungs viņu uzklausīja un sūtīja viņam brīnumainu parādību.
25 Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirdsprāts kļuva augstprātīgs; tādēļ arī nāca bargas dusmas ir pār viņu, ir pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem.
26 Bet vēl Hiskija pazemojās savā garā, —viņš un visi Jeruzālemes iedzī-votāji, un tāpēc pār viņiem nenāca tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja.
27 Un Hiskijam bija ļoti daudz bagātības un varas, un viņš sev cēla noliktavas sudrabam, zeltam un dārgakmeņiem, dārgām kvēpināmām zālēm un tāpat lieliem vairogiem un it visiem vērtīgiem priekšmetiem,
28 Arī noliktavas lauku augļiem, labībai, vīnam un arī eļļai, tāpat kūtis visādiem lopiem un laidarus ganāmiem pulkiem.
29 Viņš sev arī uzcēla pilsētas, un sīklopu un liellopu ganāmpulku viņam bija milzums, jo Dievs bija viņam piešķīris sevišķi lielu bagātību.
30 Un šis pats Hiskija aizbēra Gihonas augšējo ūdens izteku un to iztaisnoja, novadot lejā pret rietumiem uz Dāvida pilsētu; un Hiskija bija visos savos pasākumos veiksmīgs.
31 Bet savukārt, zīmējoties uz Bābeles valdnieku sūtņiem, kas bija atsūtīti pie viņa, lai izjautātu par to brīnumaino parādību, kas tad zemē bija notikusi, Dievs viņu atstāja vienu, lai viņu pārbaudītu ar nolūku izzināt, kas bija viņa sirdsprātā.
32 Bet kas vēl stāstāms par Hiskijas dievbijību un žēlastības pierādījumiem viņam, —redzi, tas viss ir rakstīts pravieša Jesajas, Amoca dēla, pravietiskos paredzējumos un Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatās.
33 Un Hiskija apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Dāvida pēcnācēju kapu kalnā, un visa Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji pavadīja viņu godam. Un viņa dēls Manase kļuva ķēniņš viņa vietā.
1 After these things, and the establishment thereof, Sennacherib king of Assyria came, and entered into Judah, and encamped against the fenced cities, and thought to win them for himself. 2 And when Hezekiah saw that Sennacherib was come, and that he was purposed to fight against Jerusalem, 3 He took counsel with his princes and his mighty men to stop the waters of the fountains which were without the city: and they did help him. 4 So there was gathered much people together, who stopped all the fountains, and the brook that ran through the midst of the land, saying, Why should the kings of Assyria come, and find much water? 5 Also he strengthened himself, and built up all the wall that was broken, and raised it up to the towers, and another wall without, and repaired Millo in the city of David, and made darts and shields in abundance. 6 And he set captains of war over the people, and gathered them together to him in the street of the gate of the city, and spake comfortably to them, saying, 7 Be strong and courageous, be not afraid nor dismayed for the king of Assyria, nor for all the multitude that is with him: for there be more with us than with him: 8 With him is an arm of flesh; but with us is the LORD our God to help us, and to fight our battles. And the people rested themselves upon the words of Hezekiah king of Judah.
9 ¶ After this did Sennacherib king of Assyria send his servants to Jerusalem, (but he himself laid siege against Lachish, and all his power with him,) unto Hezekiah king of Judah, and unto all Judah that were at Jerusalem, saying, 10 Thus saith Sennacherib king of Assyria, Whereon do ye trust, that ye abide in the siege in Jerusalem? 11 Doth not Hezekiah persuade you to give over yourselves to die by famine and by thirst, saying, The LORD our God shall deliver us out of the hand of the king of Assyria? 12 Hath not the same Hezekiah taken away his high places and his altars, and commanded Judah and Jerusalem, saying, Ye shall worship before one altar, and burn incense upon it? 13 Know ye not what I and my fathers have done unto all the people of other lands? were the gods of the nations of those lands any ways able to deliver their lands out of mine hand? 14 Who was there among all the gods of those nations that my fathers utterly destroyed, that could deliver his people out of mine hand, that your God should be able to deliver you out of mine hand? 15 Now therefore let not Hezekiah deceive you, nor persuade you on this manner, neither yet believe him: for no god of any nation or kingdom was able to deliver his people out of mine hand, and out of the hand of my fathers: how much less shall your God deliver you out of mine hand? 16 And his servants spake yet more against the LORD God, and against his servant Hezekiah. 17 He wrote also letters to rail on the LORD God of Israel, and to speak against him, saying, As the gods of the nations of other lands have not delivered their people out of mine hand, so shall not the God of Hezekiah deliver his people out of mine hand. 18 Then they cried with a loud voice in the Jews’ speech unto the people of Jerusalem that were on the wall, to affright them, and to trouble them; that they might take the city. 19 And they spake against the God of Jerusalem, as against the gods of the people of the earth, which were the work of the hands of man. 20 And for this cause Hezekiah the king, and the prophet Isaiah the son of Amoz, prayed and cried to heaven.
21 ¶ And the LORD sent an angel, which cut off all the mighty men of valour, and the leaders and captains in the camp of the king of Assyria. So he returned with shame of face to his own land. And when he was come into the house of his god, they that came forth of his own bowels slew him there with the sword. 22 Thus the LORD saved Hezekiah and the inhabitants of Jerusalem from the hand of Sennacherib the king of Assyria, and from the hand of all other , and guided them on every side. 23 And many brought gifts unto the LORD to Jerusalem, and presents to Hezekiah king of Judah: so that he was magnified in the sight of all nations from thenceforth.
24 ¶ In those days Hezekiah was sick to the death, and prayed unto the LORD: and he spake unto him, and he gave him a sign. 25 But Hezekiah rendered not again according to the benefit done unto him; for his heart was lifted up: therefore there was wrath upon him, and upon Judah and Jerusalem. 26 Notwithstanding Hezekiah humbled himself for the pride of his heart, both he and the inhabitants of Jerusalem, so that the wrath of the LORD came not upon them in the days of Hezekiah.
27 ¶ And Hezekiah had exceeding much riches and honour: and he made himself treasuries for silver, and for gold, and for precious stones, and for spices, and for shields, and for all manner of pleasant jewels; 28 Storehouses also for the increase of corn, and wine, and oil; and stalls for all manner of beasts, and cotes for flocks. 29 Moreover he provided him cities, and possessions of flocks and herds in abundance: for God had given him substance very much. 30 This same Hezekiah also stopped the upper watercourse of Gihon, and brought it straight down to the west side of the city of David. And Hezekiah prospered in all his works.
31 ¶ Howbeit in the business of the ambassadors of the princes of Babylon, who sent unto him to enquire of the wonder that was done in the land, God left him, to try him, that he might know all that was in his heart.
32 ¶ Now the rest of the acts of Hezekiah, and his goodness, behold, they are written in the vision of Isaiah the prophet, the son of Amoz, and in the book of the kings of Judah and Israel. 33 And Hezekiah slept with his fathers, and they buried him in the chiefest of the sepulchres of the sons of David: and all Judah and the inhabitants of Jerusalem did him honour at his death. And Manasseh his son reigned in his stead.
