1 Joass bija septiņus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus; viņa mātes vārds bija Cibja, un viņa bija cēlusies no Bēršebas.
2 Un Joass darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada.
3 Un Jojada viņam izraudzīja divas sievas, un viņš dzemdināja dēlus un meitas.
4 Pēc tam Joass apņēmās savā sirdī atjaunot tā Kunga namu.
5 Un viņš sapulcināja priesterus un Ievītus un viņiem sacīja: „Izejiet Jūdas pilsētās un savāciet no visa Israēla naudu, lai gadu no gada izlabotu Dieva namu, un pie tam pasteidzieties ar šo uzdevumu!“ Bet Ievīti nesteidzās.
6 Tad ķēniņš ataicināja augsto priesteri Jojadu un viņam sacīja: „Kāpec tu neesi pamudinājis Ievītus ievākt no Jūdas un Jeruzālemes nodevas, ko Mozus, tā Kunga kalps, ir uzlicis Israēla tautas draudzei saiešanas telts labā? Ievēro taču,
7 Ka bezdievīgā Atalja un viņas dēli ir postījuši Dieva namu, un visus svētos tā Kunga nama piederumus vini ir izlietojuši baāliem!“
8 Tā pēc ķēniņa pavēles viņi uztaisīja šķirstu un novietoja to ārpusē pie tā Kunga nama vārtiem.
9 Pēc tam ķēniņš pasludināja pavēli Jūdā un Jeruzālemē, lai ļaudis pienes tam Kungam meslus, ko Dieva kalps Mozus Israēlam tuksnesī bija uzlicis.
10 Tad visi virsaiši un visa tauta priecājās, un viņi labprāt atnesa savu daļu un iemeta šķirstā, kamēr tas kļuva pilns.
11 Un katru reizi, kad Ievītiem vajadzēja aiznest šķirstu ķēniņa uzraudzības iestādei, —proti, kad viņi redzēja, ka ir daudz naudas šķirstā, tad ķēniņa rakstvedis un augstā priestera pilnvarotais ieradās un iztukšoja šķirstu, un to atkal nonesa un novietoja savā vietā; tā viņi darīja ikdienas un savāca lielu daudzumu naudas.
12 Un ķēniņš un Jojada to nodeva tiem, kas bija tā Kunga nama atjauno-šanas kārtotāji; viņi savukārt līga akmeņkaļus un namdarus, lai atjaunotu tā Kunga namu, arī vēl dzelzs un vara kalējus tā Kunga nama izlabošanai.
13 Darba kārtotāji bija rosīgi, un viņu vadībā darbi veicās labi, tā ka viņi Dieva namu visās daļās atjaunoja un saveda labā kārtībā.
14 Un kad viņi darbu bija pabeiguši, tad viņi nolika ķēniņa un Jojadas priekšā atlikušo naudu, un par to viņi lika izgatavot tā Kunga namam piederumus goda amata vajadzībām un dedzināmiem upuriem, bļodas un citus zelta un sudraba traukus, un visu Jojadas dzīves laiku pastāvīgi nesa dedzināmos upurus tā Kunga namā.
15 Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadus vecs, kad viņš nomira.
16 Un viņu apraka Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, —jo viņš bija labu darījis ir Israēlam, ir Dievam, ir Viņanamam.
17 Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas virsaiši un nometās ar seju pie zemes, ķēniņu godinot, —ķēniņa priekšā, un ķēniņš viņus uzklausīja.
18 Un viņi atstāja tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi.
19 Un tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie tā Kunga, —un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās.
20 Tad tā Kunga gars nāca pār Zacharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: „Tā saka Dievs: Kāpēc jūs pārkāpjat tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat to Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!“
21 Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami, ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja akmeņiem tā Kunga nama pagalmā.
22 Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zacharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zacharja sacīja: „Lai tas Kungs redz un piemeklē!“
23 Un kad gads bija pagājis, tad Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Un viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē un nogalināja itin visus tautas virsaišus zvērīgā kārtā, bet visu savu laupījumu viņi nosūtīja Dama-skas ķēniņam.
24 Un kaut gan Aramas karaspēks bija ieradies skaitliski ne visai spēcīgs, tad tomēr tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, —tāpēc ka Jūda bija atmetis to Kungu, savu tēvu Dievu; tā sirieši kļuva Joasa tiesātāji.
25 Bet kad sirieši atkal bija no viņa aizgājuši, —tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu, —tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu, priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ, un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apraka Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.
26 Un šie ir, kas bija pret viņu sazvērējušies: Zabāds, amonietes Šimeatas dēls, un Jozabāds, moābietes Šimritas dēls.
27 Bet par viņa dēliem un daudziem pravietojumiem pret viņu un Dieva nama atjaunošanu, —redzi, tas viss ir rakstīts ķēniņu grāmatas izskaidrojumā. Un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā.
1 Joash was seven years old when he began to reign, and he reigned forty years in Jerusalem. His mother’s name also was Zibiah of Beer-sheba. 2 And Joash did that which was right in the sight of the LORD all the days of Jehoiada the priest. 3 And Jehoiada took for him two wives; and he begat sons and daughters.
4 ¶ And it came to pass after this, that Joash was minded to repair the house of the LORD. 5 And he gathered together the priests and the Levites, and said to them, Go out unto the cities of Judah, and gather of all Israel money to repair the house of your God from year to year, and see that ye hasten the matter. Howbeit the Levites hastened it not. 6 And the king called for Jehoiada the chief, and said unto him, Why hast thou not required of the Levites to bring in out of Judah and out of Jerusalem the collection, according to the commandment of Moses the servant of the LORD, and of the congregation of Israel, for the tabernacle of witness? 7 For the sons of Athaliah, that wicked woman, had broken up the house of God; and also all the dedicated things of the house of the LORD did they bestow upon Baalim. 8 And at the king’s commandment they made a chest, and set it without at the gate of the house of the LORD. 9 And they made a proclamation through Judah and Jerusalem, to bring in to the LORD the collection that Moses the servant of God laid upon Israel in the wilderness. 10 And all the princes and all the people rejoiced, and brought in, and cast into the chest, until they had made an end. 11 Now it came to pass, that at what time the chest was brought unto the king’s office by the hand of the Levites, and when they saw that there was much money, the king’s scribe and the high priest’s officer came and emptied the chest, and took it, and carried it to his place again. Thus they did day by day, and gathered money in abundance. 12 And the king and Jehoiada gave it to such as did the work of the service of the house of the LORD, and hired masons and carpenters to repair the house of the LORD, and also such as wrought iron and brass to mend the house of the LORD. 13 So the workmen wrought, and the work was perfected by them, and they set the house of God in his state, and strengthened it. 14 And when they had finished it , they brought the rest of the money before the king and Jehoiada, whereof were made vessels for the house of the LORD, even vessels to minister, and to offer withal , and spoons, and vessels of gold and silver. And they offered burnt offerings in the house of the LORD continually all the days of Jehoiada.
15 ¶ But Jehoiada waxed old, and was full of days when he died; an hundred and thirty years old was he when he died. 16 And they buried him in the city of David among the kings, because he had done good in Israel, both toward God, and toward his house. 17 Now after the death of Jehoiada came the princes of Judah, and made obeisance to the king. Then the king hearkened unto them. 18 And they left the house of the LORD God of their fathers, and served groves and idols: and wrath came upon Judah and Jerusalem for this their trespass. 19 Yet he sent prophets to them, to bring them again unto the LORD; and they testified against them: but they would not give ear. 20 And the Spirit of God came upon Zechariah the son of Jehoiada the priest, which stood above the people, and said unto them, Thus saith God, Why transgress ye the commandments of the LORD, that ye cannot prosper? because ye have forsaken the LORD, he hath also forsaken you. 21 And they conspired against him, and stoned him with stones at the commandment of the king in the court of the house of the LORD. 22 Thus Joash the king remembered not the kindness which Jehoiada his father had done to him, but slew his son. And when he died, he said, The LORD look upon it , and require it .
23 ¶ And it came to pass at the end of the year, that the host of Syria came up against him: and they came to Judah and Jerusalem, and destroyed all the princes of the people from among the people, and sent all the spoil of them unto the king of Damascus. 24 For the army of the Syrians came with a small company of men, and the LORD delivered a very great host into their hand, because they had forsaken the LORD God of their fathers. So they executed judgment against Joash. 25 And when they were departed from him, (for they left him in great diseases,) his own servants conspired against him for the blood of the sons of Jehoiada the priest, and slew him on his bed, and he died: and they buried him in the city of David, but they buried him not in the sepulchres of the kings. 26 And these are they that conspired against him; Zabad the son of Shimeath an Ammonitess, and Jehozabad the son of Shimrith a Moabitess.
27 ¶ Now concerning his sons, and the greatness of the burdens laid upon him, and the repairing of the house of God, behold, they are written in the story of the book of the kings. And Amaziah his son reigned in his stead.
