1 Kad nu Salamans, Dāvida dēls, nostiprinājās savā ķēniņa varā, —jo tas Kungs, viņa Dievs, bija ar viņu, un Viņš to paaugstināja pārlieku, —
2 Tad Salamans deva rīkojumu visam Israēlam, gan virsniekiem pār tūkstoti, gan virsniekiem pār simtu, tāpat soģiem un ikvienam virsaitim visā Israēlā, arī atsevišķu dzimšu galvām,
3 Lai viņi noietu un arī Salamans pats un visa sasauktā tautas draudze līdz ar viņu uz augstieni pie Gibeonas, jo tur bija novietota Dieva derības saiešanas telts, ko Mozus, tā Kunga kalps, bija tuksnesi darinājis,
4 Kurpreti Dieva šķirstu Dāvids bija licis atvest no Kirjat-Jearimas uz to vietu, ko viņš iepriekš bija tam iekārtojis, jo viņš tā vajadzībām bija uzcēlis telti Jeruzālemē.
5 Ari vaŗa altāris, ko Becaleēls, Ūrija dēls, Hūra dēla dēls, bija licis darināt, stāvēja tur tā Kunga mājokļa priekšā, un Salamans un sasauktā tautas sanāksme tur apmeklēja to Kungu.
6 Un Salamans tur upurēja tā Kunga vaiga priekšā uz vara altāra, kas piederēja pie saiešanas telts, un nesa uz tā tam Kungam veselu tūkstoti dedzināmo upuru.
7 Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un sacīja viņam: „Lūdzi, ko lai Es tev dodu!“
8 Un Salamans atbildēja tam Kungam: „Tu esi manam tēvam Dāvidam parādījis lielu žēlastību, un Tu esi mani cēlis par ķēniņu viņa vietā.
9 Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, liec piepildīties savam apsolījumam, ko Tu esi devis manam tēvam Dāvidam, jo Tu esi mani cēlis par ķēniņu pār tautu, kura ir tik liela skaitā kā putekļi virs zemes.
10 Tad nu dod man gudrību un izpratni, ka es šīs tautas priekšā mācētu taisnīgi turēties, jo kas gan citādi spētu šo tavu tik lielo tautu valdīt?“
11 Tad Dievs sacīja Salamanam: „Ja nu tiešam šāda vēlēšanās ir tavā sirdi un tu neesi lūdzis pārticību, nedz bagātību un godu, nedz ilgu mūžu, bet esi lūdzis sev gudrību un zināšanas, lai tu spētu spriest tiesu pār manu tautu, pār kuru Es esmu tevi iecēlis par ķēniņu,
12 Tad tev arī tiks piešķirta gudrība un zināšanas; taču arī pārticību, bagātību un godu Es gribu tev arīdzan dot tādā mērā, kā visu šo lietu nav bijis nevienam ķēniņam pirms tevis un nebūs nevienam no tiem, kas nāks pēc tevis.“
13 Tad Salamans nokāpa no augstienes Gibeonā un devās no saiešanas telts laukuma atpakaļ uz Jeruzālemi un sāka kā ķēniņš valdīt pār Israēlu.
14 Un Salamans sapulcināja kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos nometināja kara ratu pilsētās un ķēniņa tuvumā Jeruzālemē.
15 Un ķēniņš panāca, ka Jeruzālemē bija tikdaudz sudraba un zelta kā akmeņu, un ciedru kokus viņš padarīja tik pazīstamus kā vīģu kokus, kas atradās lielā vairumā Šefela augstienes līdzenumā.
16 Un Salamans veda zirgus no Ēģiptes, bet ķēniņa iepircēju tirgus vieta bija Koa; un no Koas ķēniņa tirgotāji saņēma tos pret samaksu.
17 Un tie veda iekšā no Ēģiptes kara ratus par seši simts sudraba seķeliem, bet zirgu par simts piecdesmit gabalā. Un līdzīgā kārtā viņi ar savu starpniecību tos piegādāja arī hetiešu un siriešu ķēniņiem.
18 Un Salamans nolēma uzcelt namu tā Kunga vārdam un pili savai ķēniņa valsts varai.
1 And Solomon the son of David was strengthened in his kingdom, and the LORD his God was with him, and magnified him exceedingly. 2 Then Solomon spake unto all Israel, to the captains of thousands and of hundreds, and to the judges, and to every governor in all Israel, the chief of the fathers. 3 So Solomon, and all the congregation with him, went to the high place that was at Gibeon; for there was the tabernacle of the congregation of God, which Moses the servant of the LORD had made in the wilderness. 4 But the ark of God had David brought up from Kirjath-jearim to the place which David had prepared for it: for he had pitched a tent for it at Jerusalem. 5 Moreover the brasen altar, that Bezaleel the son of Uri, the son of Hur, had made, he put before the tabernacle of the LORD: and Solomon and the congregation sought unto it. 6 And Solomon went up thither to the brasen altar before the LORD, which was at the tabernacle of the congregation, and offered a thousand burnt offerings upon it.
7 ¶ In that night did God appear unto Solomon, and said unto him, Ask what I shall give thee. 8 And Solomon said unto God, Thou hast shewed great mercy unto David my father, and hast made me to reign in his stead. 9 Now, O LORD God, let thy promise unto David my father be established: for thou hast made me king over a people like the dust of the earth in multitude. 10 Give me now wisdom and knowledge, that I may go out and come in before this people: for who can judge this thy people, that is so great? 11 And God said to Solomon, Because this was in thine heart, and thou hast not asked riches, wealth, or honour, nor the life of thine enemies, neither yet hast asked long life; but hast asked wisdom and knowledge for thyself, that thou mayest judge my people, over whom I have made thee king: 12 Wisdom and knowledge is granted unto thee; and I will give thee riches, and wealth, and honour, such as none of the kings have had that have been before thee, neither shall there any after thee have the like.
13 ¶ Then Solomon came from his journey to the high place that was at Gibeon to Jerusalem, from before the tabernacle of the congregation, and reigned over Israel. 14 And Solomon gathered chariots and horsemen: and he had a thousand and four hundred chariots, and twelve thousand horsemen, which he placed in the chariot cities, and with the king at Jerusalem. 15 And the king made silver and gold at Jerusalem as plenteous as stones, and cedar trees made he as the sycomore trees that are in the vale for abundance. 16 And Solomon had horses brought out of Egypt, and linen yarn: the king’s merchants received the linen yarn at a price. 17 And they fetched up, and brought forth out of Egypt a chariot for six hundred shekels of silver, and an horse for an hundred and fifty: and so brought they out horses for all the kings of the Hittites, and for the kings of Syria, by their means.
