1 Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāma alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa.
2 Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija sprugās, un visi, kam bija daudz parādu, itin visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru.
3 Un no turienes Dāvids gāja uz Micpu Moāba zemē un sacīja Moāba ķēniņam: „Atved manu tēvu un manu māti pie sevis, un lai viņi te dzīvo, līdz kamēr es zināšu, ko Dievs ar mani darīs!“
4 Un viņš atrada līdzjūtību Moāba ķēniņa priekšā, un viņš tos atveda, un tie dzīvoja pie Moāba ķēniņa visu to laiku, kamēr Dāvids atradās kalnu nocietinātā vietā.
5 Tad pravietis Gads sacīja Dāvidam: „Nepaliec kalnu nocietinājumā, bet noej uz Jūdu zemi!“ Tad Dāvids gāja un nonāca Hereta mežā.
6 Kad Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts kopā ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, —bet Sauls sēdēja Gibeā augstā kalnā zem tamariskas koka, un šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu—,
7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem, kup ap viņu stāvēja: „Klausiet mani, jūs Benjamīna dēli! Vai Isaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīna kalnus, un vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem vai par priekšniekiem pār simtiem?
8 Bet jūs visi esat pret mani sazvērējušies, un nav neviena jūsu vidū, kas, man to dzirdot, būtu zināmu darījis, ka mans dēls ar Isaja dēlu ir noslēguši derību. Un neviena nebija jūsu vidū, kam manis būtu žēl, un neviena arī nav starp jums, kas man būtu paziņojis, es pats būtu to dzirdējis, ka mans dēls ir pret mani sacēlis manu kalpu, lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams!“
9 Tad ēdomietis Doēgs, kas stāvēja pie Saula kalpiem, atbildēja un sacīja: „Es redzēju Isaja dēlu nākam uz Nobu pie Abimelecha, Ahituba dēla.
10 Tas viņa labad vaicāja to Kungu un deva viņam ceļa maizi, un viņš tam iedeva arī filistieša Goliāta zobenu.“
11 Tad ķēniņš pavēstīja un ataicināja priesteri Ahimelechu, Ahituba dēlu, un visu viņa dzimtu, kas bija priesteri Nobā. Kad nu tie visi ieradās pie ķēniņa,
12 Tad Sauls sacīja: „Uzklausi mani, Ahituba dēls!“ Un viņš sacīja: „Redzi, še es esmu, mans pavēlniek!“
13 Tad Sauls tam sacīja: „Kādēļ tu esi ar Isaja dēlu sazvērējies pret mani, ka tu esi devis viņam maizi un zobenu, un kādēļ tu esi viņa labad ar lūgumu griezies pie Dieva, lai viņu, —manu kalpu, —pret mani saceltu un lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien skaidri ir redzams?“
14 Tad Ahimelechs ķēniņam atbildēja un sacīja: „Bet kufš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, kas ir paša ķēniņa znots un pavēlnieks pār taviem miesas sargiem un kļuvis jau ļoti ievērojams tavā namā?
15 Vai tādēļ es tikai šodien lai būtu iesācis pielūgt Dievu viņa labad? Tas lai ir tālu no manis! Lai ķēniņš tādu lietu neuzveļ savam kalpam nedz visai manai dzimtij! Jo tavs kalps nekā nezina no visām šīm lietām, vai tās būtu niecīgas, vai svarīgas!“
16 Bet ķēniņš sacīja: „Ahimelech, tev bez žēlastības ir jāmirst, tev un visai tava tēva dzimtij!“
17 Un ķēniņš pavēlēja saviem sargiem, kas stāvēja viņa priekšā: „Griezieties un nokaujiet tā Kunga priesterus, jo ari viņu rokas ir iemaisītas Dāvida lietā un tie ir zinājuši, ka viņš bija bēdzis, bet nav to darījuši man zināmu!“ Taču ķēniņa kalpiem negribējās pacelt savas rokas, lai nogalinātu tā Kunga priesterus.
18 Tad ķēniņš sacīja Doēgam: „Griezies tu un nodur priesterus!“ Un ēdomietis Doēgs apgriezās apkārt un sāka apkaut priesterus; viņš tanī dienā nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kuri visi bija linu plecu segu valkātāji.
19 Un viņš izpostīja ar zobena asmeni arī priesteru pilsētu Nobu, nokaudams ir vīrus, ir sievas, ir bērnus, ir zīdaiņus, un tāpat ari tas nogalināja ir vēršus, ir ēzeļus, ir sīklopus, —visus ar zobena asmeni.
20 Tikai viens vienīgs izglābās no Ahimelecha, Ahituba dēla, dēliem, vārdā Abjatārs, kas bēgdams pievienojās Dāvidam.
21 Un Abjatārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls bija nogalinājis tā Kunga priesterus.
22 Tad Dāvids sacīja Abjatāram: „Es jau to zināju tanī dienā, kad tur bija ēdomietis Doēgs, ka viņš visu sīki izstāstīs Saulam. Es vienīgais esmu vainīgs visu tavas dzimts locekļu nāvē!
23 Paliec pie manis, nebīsties! jo tas, kas meklē nokaut manu dvēseli, tas meklēs to pašu darīt arī tavai dvēselei, bet pie manis tev ir drošs patvērums!“
1 David therefore departed thence, and escaped to the cave Adullam: and when his brethren and all his father’s house heard it , they went down thither to him. 2 And every one that was in distress, and every one that was in debt, and every one that was discontented, gathered themselves unto him; and he became a captain over them: and there were with him about four hundred men.
3 ¶ And David went thence to Mizpeh of Moab: and he said unto the king of Moab, Let my father and my mother, I pray thee, come forth, and be with you, till I know what God will do for me. 4 And he brought them before the king of Moab: and they dwelt with him all the while that David was in the hold.
5 ¶ And the prophet Gad said unto David, Abide not in the hold; depart, and get thee into the land of Judah. Then David departed, and came into the forest of Hareth.
6 ¶ When Saul heard that David was discovered, and the men that were with him, (now Saul abode in Gibeah under a tree in Ramah, having his spear in his hand, and all his servants were standing about him;) 7 Then Saul said unto his servants that stood about him, Hear now, ye Benjamites; will the son of Jesse give every one of you fields and vineyards, and make you all captains of thousands, and captains of hundreds; 8 That all of you have conspired against me, and there is none that sheweth me that my son hath made a league with the son of Jesse, and there is none of you that is sorry for me, or sheweth unto me that my son hath stirred up my servant against me, to lie in wait, as at this day?
9 ¶ Then answered Doeg the Edomite, which was set over the servants of Saul, and said, I saw the son of Jesse coming to Nob, to Ahimelech the son of Ahitub. 10 And he enquired of the LORD for him, and gave him victuals, and gave him the sword of Goliath the Philistine. 11 Then the king sent to call Ahimelech the priest, the son of Ahitub, and all his father’s house, the priests that were in Nob: and they came all of them to the king. 12 And Saul said, Hear now, thou son of Ahitub. And he answered, Here I am , my lord. 13 And Saul said unto him, Why have ye conspired against me, thou and the son of Jesse, in that thou hast given him bread, and a sword, and hast enquired of God for him, that he should rise against me, to lie in wait, as at this day? 14 Then Ahimelech answered the king, and said, And who is so faithful among all thy servants as David, which is the king’s son in law, and goeth at thy bidding, and is honourable in thine house? 15 Did I then begin to enquire of God for him? be it far from me: let not the king impute any thing unto his servant, nor to all the house of my father: for thy servant knew nothing of all this, less or more. 16 And the king said, Thou shalt surely die, Ahimelech, thou, and all thy father’s house.
17 ¶ And the king said unto the footmen that stood about him, Turn, and slay the priests of the LORD; because their hand also is with David, and because they knew when he fled, and did not shew it to me. But the servants of the king would not put forth their hand to fall upon the priests of the LORD. 18 And the king said to Doeg, Turn thou, and fall upon the priests. And Doeg the Edomite turned, and he fell upon the priests, and slew on that day fourscore and five persons that did wear a linen ephod. 19 And Nob, the city of the priests, smote he with the edge of the sword, both men and women, children and sucklings, and oxen, and asses, and sheep, with the edge of the sword.
20 ¶ And one of the sons of Ahimelech the son of Ahitub, named Abiathar, escaped, and fled after David. 21 And Abiathar shewed David that Saul had slain the LORD’s priests. 22 And David said unto Abiathar, I knew it that day, when Doeg the Edomite was there, that he would surely tell Saul: I have occasioned the death of all the persons of thy father’s house. 23 Abide thou with me, fear not: for he that seeketh my life seeketh thy life: but with me thou shalt be in safeguard.
