1 Tad Anna pielūdza un sacīja: „Mana sirds ir liksma par to Kungu, mans rags ir augstu pacelts tā Kunga spēkā; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu.
2 Nav neviena, kas ir svēts, kā vienīgi tas Kungs, jo nav neviena, izņemot vienīgi Tevi, un nav citas klints kā tikai mūsu Dievs.
3 Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutes neiziet nekautrīgi vārdi! Jo tas Kungs ir Dievs, visuzinātājs, Viņš sver darbus.
4 Stipro loki guļ salauzti, bet nogurušie apjozti ar spēku.
5 Kas bija paēduši, sader par maizi, bet izsalkušie nav vairs izsalkuši; pat neauglīgā ir dzemdējusi septiņus, bet bērniem svētītā ir sakaltusi.
6 Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā.
7 Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš liek piecelties.
8 Viņš no putekļiem pieceļ nabagu, un bēdīgos Viņš paceļ augšā no dubpem, likdams tiem kopā sēdēt ar ķēniņa dēliem, ļaudams tiem iemantot godības krēslu, jo zemes pamati pieder tam Kungam: uz tiem Viņš ari ir cēlis pasauli.
9 Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasarga, bet bezdievīgie dabū galu tumsā, jo ne ar paša spēku cilvēks iegūst uzvaru.
10 Tas Kungs liek salūzt saviem pretiniekiem, Viņš liek pār tiem debesīs rūkt pērkoniem. Tas Kungs tiesās zemes galus, un Viņš dos spēku savam ķēniņam, un Viņš pacels sava svaiditā pestīšanas ragu.“
11 Un Elkana nogāja uz Rāmu savā namā, bet zēns kalpoja tam Kungam priestera Eļa uzraudzībā.
12 Bet Eļa dēli bija netikli un bezgodīgi jaunieši, tie neatzina to Kungu.
13 Priesteru pienākums pret tautu bija šāds: ja kāds cilvēks nāca un nesa savu kaujamo upuri, tad bija jānāk priestera kalpam, kamēr gaļa vārījās, un tam bija rokā dakšas ar trim zariem.
14 Un viņam bija šīs dakšas jāiedur vārāmā podā vai katlā, vai pannā, vai māla podā, un visu, ko varēja uz dakšām uzdurt, to priesteris ņēma sev. Tā viņi darīja ar visiem Israēla ļaudīm, kas vien nāca uz Šilo.
15 Dažreiz, pat vēl iekāms tie aizdedzināja upura taukus, lai tos kvēpinātu, priestera kalpi, kas bija arī viņa paša dēli, mēdza nākt un sacīja tam cilvēkam, kas patreiz nesa savu kaujamo upuri: „Dod gaļu priesterim cepetim! Tādēļ viņš negrib no tevis saņemt vārītu gaļu, bet gan tikai jēlu.“
16 Kad nu tas vīrs tam atbildēja: „Papriekš taču kvēpināšanai iededzināmi tauki, pēc ņem tu sev, ko tava sirds kāro!“ Bet viņš tam atbildēja: „Nē, tev tūdaļ pat ir jādod, un ja ne, tad es ņemšu savu tiesu ar varu!“
17 Tā šo abu jauniešu grēki tā Kunga acīs sakrājās ļoti lieli, jo tie izturējās ar nievām pret tā Kunga ēdamo upuri.
18 Bet Samuēls, vēl zēns būdams, kalpoja tam Kungam godam, apjozies ar linu plecu segu.
19 Un māte viņam uzšuva mazus virsū uzvelkamus svārkus, un viņa tos uznesa tam augšā gadu no gada, kad tā turpu devās ar savu vīru, lai upurētu savu gadskārtas kaujamo upuri.
20 Un Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu ar vārdiem: „Lai tas Kungs dod tev pēcnācējus no šīs sievas tā izlūgtā vietā, kuru viņa ir no tā Kunga izlūgusi!“ Un tie atgriezās savā dzīves vietā.
21 Un tas Kungs svētīja Annu, un tā kļuva grūta un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet zēns Samuēls pieauga, būdams pie tā Kunga.
22 Ēlis bija gan jau ļoti vecs, bet viņš visu dzirdēja, ko viņa dēli darīja pāri visam Israēlam un kā tie gulēja ar tām sievām, kuras kalpoja saiešanas telts durvju priekšā.
23 Un viņš tiem sacīja: „Kādēļ jūs darāt tādas lietas, šīs ļaunās lietas, par kuļ-ām es dzirdu no visas tautas?
24 Nē, mani dēli! Tā nav laba slava, kādu jūs esat—kā es dzirdu—iemantojuši tā Kunga tautā.
25 Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet kad cilvēks apgrēkojas pret to Kungu, —jā, kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?“ Bet tie neklausīja sava tēva balsi, jo tas Kungs gribēja tos iznīcināt.
26 Bet zēns Samuēls augdams auga, un viņš labi patika ir tam Kungam, ir cilvēkiem.
27 Tad kāds Dieva vīrs nāca pie Eļa un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs: Bs pats esmu atklādamies atklājies tava tēva—Ārona—dzimtij, kad viņi vēl bija Ēģiptē, faraona namā.
28 Un Es esmu tas, kas viņu izraudzīja no visām Israēla ciltīm sev par priesteri, lai tas tuvotos manam altārim un tur iededzinātu kvēpināmo upuri un lai tas valkātu plecu segu manā priekšā; un Es esmu tava tēva dzimtij novēlējis visus uguns upurus no visiem Israēla bērniem.
29 Kāpēc jūs minat kājām manus kaujamos upurus un manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest manā miteklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem?
30 Tādēļ šāds ir tā Kunga, Israēla Dieva, lēmums: Tiešām, Es biju pateicis, ka tavam un tava tēva dzimumam būs manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet tagad ta Kunga lēmums ir šāds: tas lai ir tālu no Manis! Bet to, kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet kas Mani nicina, tie tiks pazemoti.
31 Redzi, nāks dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un arī tava tēva dzimts elkoni, tā ka nebūs vairs sirmgalvja tavā namā.
32 Un tad tu ar lielu skaudību noraudzīsies uz visu to labumu, kas ir Israēlam sataisīts, bet visā tavā namā nākošās dienās nebūs neviena sirmgalvja.
33 Bet gluži ikkatru Es neiznīcināšu, atraudams tos no mana altāra, lai tavas acis neizīgtu un nepaliktu tumšas sērās, lai tava sirds nesalūztu bēdās un lai tava dvēsele neiztvīktu, bet vairums tava dzimuma mirs vīra gados.
34 Un lai par zīmi tev būtu abu tavu dēlu, Hofnus un Pinehasa, liktenis: viņi abi mirs vienā un tai pašā dienā!
35 Bet sev Es iecelšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc mana sirdsprāta, un tas būs manai dvēselei tuvs, tam Es uzcelšu pastāvīgu namu, un viņš staigās mana svaidītā priekšā vienmēr.
36 Tad ikviens, kas vēl atlicies tavā dzimtī, nāks, lai nomestos tā priekšā zemē un lai salīgtu par algādža artavu un par riecienu maizes, un tad tas sacīs: Pieņem mani par palīgu savā priestera kalpošanas vietā, lai man būtu ko ēst kumoss maizes!“
1 And Hannah prayed, and said, My heart rejoiceth in the LORD, mine horn is exalted in the LORD: my mouth is enlarged over mine enemies; because I rejoice in thy salvation. 2 There is none holy as the LORD: for there is none beside thee: neither is there any rock like our God. 3 Talk no more so exceeding proudly; let not arrogancy come out of your mouth: for the LORD is a God of knowledge, and by him actions are weighed. 4 The bows of the mighty men are broken, and they that stumbled are girded with strength. 5 They that were full have hired out themselves for bread; and they that were hungry ceased: so that the barren hath born seven; and she that hath many children is waxed feeble. 6 The LORD killeth, and maketh alive: he bringeth down to the grave, and bringeth up. 7 The LORD maketh poor, and maketh rich: he bringeth low, and lifteth up. 8 He raiseth up the poor out of the dust, and lifteth up the beggar from the dunghill, to set them among princes, and to make them inherit the throne of glory: for the pillars of the earth are the LORD’s, and he hath set the world upon them. 9 He will keep the feet of his saints, and the wicked shall be silent in darkness; for by strength shall no man prevail. 10 The adversaries of the LORD shall be broken to pieces; out of heaven shall he thunder upon them: the LORD shall judge the ends of the earth; and he shall give strength unto his king, and exalt the horn of his anointed.
11 And Elkanah went to Ramah to his house. And the child did minister unto the LORD before Eli the priest.
12 ¶ Now the sons of Eli were sons of Belial; they knew not the LORD. 13 And the priests’ custom with the people was, that , when any man offered sacrifice, the priest’s servant came, while the flesh was in seething, with a fleshhook of three teeth in his hand; 14 And he struck it into the pan, or kettle, or caldron, or pot; all that the fleshhook brought up the priest took for himself. So they did in Shiloh unto all the Israelites that came thither. 15 Also before they burnt the fat, the priest’s servant came, and said to the man that sacrificed, Give flesh to roast for the priest; for he will not have sodden flesh of thee, but raw. 16 And if any man said unto him, Let them not fail to burn the fat presently, and then take as much as thy soul desireth; then he would answer him, Nay; but thou shalt give it me now: and if not, I will take it by force. 17 Wherefore the sin of the young men was very great before the LORD: for men abhorred the offering of the LORD.
18 ¶ But Samuel ministered before the LORD, being a child, girded with a linen ephod. 19 Moreover his mother made him a little coat, and brought it to him from year to year, when she came up with her husband to offer the yearly sacrifice.
20 ¶ And Eli blessed Elkanah and his wife, and said, The LORD give thee seed of this woman for the loan which is lent to the LORD. And they went unto their own home. 21 And the LORD visited Hannah, so that she conceived, and bare three sons and two daughters. And the child Samuel grew before the LORD.
22 ¶ Now Eli was very old, and heard all that his sons did unto all Israel; and how they lay with the women that assembled at the door of the tabernacle of the congregation. 23 And he said unto them, Why do ye such things? for I hear of your evil dealings by all this people. 24 Nay, my sons; for it is no good report that I hear: ye make the LORD’s people to transgress. 25 If one man sin against another, the judge shall judge him: but if a man sin against the LORD, who shall intreat for him? Notwithstanding they hearkened not unto the voice of their father, because the LORD would slay them. 26 And the child Samuel grew on, and was in favour both with the LORD, and also with men.
27 ¶ And there came a man of God unto Eli, and said unto him, Thus saith the LORD, Did I plainly appear unto the house of thy father, when they were in Egypt in Pharaoh’s house? 28 And did I choose him out of all the tribes of Israel to be my priest, to offer upon mine altar, to burn incense, to wear an ephod before me? and did I give unto the house of thy father all the offerings made by fire of the children of Israel? 29 Wherefore kick ye at my sacrifice and at mine offering, which I have commanded in my habitation; and honourest thy sons above me, to make yourselves fat with the chiefest of all the offerings of Israel my people? 30 Wherefore the LORD God of Israel saith, I said indeed that thy house, and the house of thy father, should walk before me for ever: but now the LORD saith, Be it far from me; for them that honour me I will honour, and they that despise me shall be lightly esteemed. 31 Behold, the days come, that I will cut off thine arm, and the arm of thy father’s house, that there shall not be an old man in thine house. 32 And thou shalt see an enemy in my habitation, in all the wealth which God shall give Israel: and there shall not be an old man in thine house for ever. 33 And the man of thine, whom I shall not cut off from mine altar, shall be to consume thine eyes, and to grieve thine heart: and all the increase of thine house shall die in the flower of their age. 34 And this shall be a sign unto thee, that shall come upon thy two sons, on Hophni and Phinehas; in one day they shall die both of them. 35 And I will raise me up a faithful priest, that shall do according to that which is in mine heart and in my mind: and I will build him a sure house; and he shall walk before mine anointed for ever. 36 And it shall come to pass, that every one that is left in thine house shall come and crouch to him for a piece of silver and a morsel of bread, and shall say, Put me, I pray thee, into one of the priests’ offices, that I may eat a piece of bread.
