1 Un tas Kungs sacīja Samuēlam: „Cik ilgi tu būsi noskumis par Sauļu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam; Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī betlēmieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis sev ķēniņu.“
2 Bet Samuēls sacīja: „Kā es varu iet? Tiklīdz kā Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nokaus!“ Tad tas Kungs sacīja: „Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: Es esmu nācis nest kaujamo upuri tam Kungam.
3 Un ielūdz arī Isaju upupa mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu.“
4 Un Samuēls tā darīja, kā tas Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Betlēmi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji, aiz bailēm trīcēdami un jautādami: „Vai tu nāc mierīgos nolūkos?“
5 Un viņš atbildēja: „Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai tam Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un visi piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā.“ Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā.
6 Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: „Tiešām, šis gan būs tas, kas tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais.“
7 Bet tas Kungs sacīja Samuēlam: „Neskaties uz viņa ārējo izskatu nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi.“
8 Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: „Arī viņu tas Kungs nav izredzējis.“
9 Tad Isajs lika Šamam priekšā nākt. Bet viņš sacīja: „Arī viņu tas Kungs nav izredzējis.“
10 Un tā Isajs izvadāja Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: „No šiem tas Kungs nav nevienu izredzējis.“
11 Tad Samuēls jautāja īsajam: „Vai visi jaunekļi ir še bijuši?“ Un viņš sacīja: „Vēl tikai ir atlicies pats jaunākais, bet tas ir avju gans.“ Tad Samuēls sacīja īsajam: „Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekams viņš nebūs atnācis.“
12 Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārts, ar skaistām acīm un labu stāju. Tad tas Kungs sacīja: „Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!“
13 Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu, no šīs dienas sākot, un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.
14 Un tā Kunga Gars atstāja Sauļu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija tā Kunga sūtīts.
15 Tad Saula kalpi viņam sacīja: „Redzi nu, ļauns gars no Dieva tevi tagad tirda.
16 Pavēli tikai, kungs, kādam no saviem kalpiem, kas te tavā priekšā stāv, lai tie sameklē kādu vīru, kas prot koklēt; un kad nu Dieva sūtītais ļaunais gars tevi pārņems, tad lai viņš koklē, un tev paliks labāk.“
17 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: „Sameklējiet man tādu vīru, kas labi prot koklēt, un tad atvediet to pie manis!“
18 Tad kāds no jauniem puišiem sacīja: „Raugi, es esmu ievērojis vienu Isaja dēlu Betlēmē, tas māk jo labi koklēt, tas ir varonīgs jauneklis un karavīrs, pie tam gudrs vārdos un skaists augumā, un tas Kungs ir ar viņu.“
19 Tad Sauls nosūtīja vēstnešus pie Isaja un lika viņam sacīt: „Atsūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie sīklopiem.“
20 Tad Isajs sakārtoja ēzeli, ņēma maizi un trauku vīna, arī vienu kazlēnu un nosūtīja tos ar savu dēlu Dāvidu Saulam.
21 Tā Dāvids atnāca pie Saula un nostājās tā priekšā; un tas viņu ļoti iemīlēja, tā ka viņš kļuva tam par ieroču nesēju.
22 Un Sauls sūtīja pie Isaja vn lika sacīt: „Lai Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir atradis labvēlību manās acīs.“
23 Un notika, ka tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Sauļu, tad Dāvids ņēma kokli un koklēja; tad Sauls atspirga, —viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.
1 And the LORD said unto Samuel, How long wilt thou mourn for Saul, seeing I have rejected him from reigning over Israel? fill thine horn with oil, and go, I will send thee to Jesse the Beth-lehemite: for I have provided me a king among his sons. 2 And Samuel said, How can I go? if Saul hear it , he will kill me. And the LORD said, Take an heifer with thee, and say, I am come to sacrifice to the LORD. 3 And call Jesse to the sacrifice, and I will shew thee what thou shalt do: and thou shalt anoint unto me him whom I name unto thee. 4 And Samuel did that which the LORD spake, and came to Beth-lehem. And the elders of the town trembled at his coming, and said, Comest thou peaceably? 5 And he said, Peaceably: I am come to sacrifice unto the LORD: sanctify yourselves, and come with me to the sacrifice. And he sanctified Jesse and his sons, and called them to the sacrifice.
6 ¶ And it came to pass, when they were come, that he looked on Eliab, and said, Surely the LORD’s anointed is before him. 7 But the LORD said unto Samuel, Look not on his countenance, or on the height of his stature; because I have refused him: for the Lord seeth not as man seeth; for man looketh on the outward appearance, but the LORD looketh on the heart. 8 Then Jesse called Abinadab, and made him pass before Samuel. And he said, Neither hath the LORD chosen this. 9 Then Jesse made Shammah to pass by. And he said, Neither hath the LORD chosen this. 10 Again, Jesse made seven of his sons to pass before Samuel. And Samuel said unto Jesse, The LORD hath not chosen these. 11 And Samuel said unto Jesse, Are here all thy children? And he said, There remaineth yet the youngest, and, behold, he keepeth the sheep. And Samuel said unto Jesse, Send and fetch him: for we will not sit down till he come hither. 12 And he sent, and brought him in. Now he was ruddy, and withal of a beautiful countenance, and goodly to look to. And the LORD said, Arise, anoint him: for this is he. 13 Then Samuel took the horn of oil, and anointed him in the midst of his brethren: and the Spirit of the LORD came upon David from that day forward. So Samuel rose up, and went to Ramah.
14 ¶ But the Spirit of the LORD departed from Saul, and an evil spirit from the LORD troubled him. 15 And Saul’s servants said unto him, Behold now, an evil spirit from God troubleth thee. 16 Let our lord now command thy servants, which are before thee, to seek out a man, who is a cunning player on an harp: and it shall come to pass, when the evil spirit from God is upon thee, that he shall play with his hand, and thou shalt be well. 17 And Saul said unto his servants, Provide me now a man that can play well, and bring him to me. 18 Then answered one of the servants, and said, Behold, I have seen a son of Jesse the Beth-lehemite, that is cunning in playing, and a mighty valiant man, and a man of war, and prudent in matters, and a comely person, and the LORD is with him.
19 ¶ Wherefore Saul sent messengers unto Jesse, and said, Send me David thy son, which is with the sheep. 20 And Jesse took an ass laden with bread, and a bottle of wine, and a kid, and sent them by David his son unto Saul. 21 And David came to Saul, and stood before him: and he loved him greatly; and he became his armourbearer. 22 And Saul sent to Jesse, saying, Let David, I pray thee, stand before me; for he hath found favour in my sight. 23 And it came to pass, when the evil spirit from God was upon Saul, that David took an harp, and played with his hand: so Saul was refreshed, and was well, and the evil spirit departed from him.
