1 Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija ir zirgi, ir rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to.
2 Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā,
3 Un viņš tam ziņoja: „Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un arī tāpat tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani.“
4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder.“
5 Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: „Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un pateicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus,
6 Un tādēļ es rītu ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas vien viņiem patīk, tie paņem savā rīcībā un to arī patur.“
7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: „Lūdzu vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasījā pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību netiku noraidījis.“
8 Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: „Nepaklausi un nepiekāpies viņam!“
9 Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: „Sakiet manam, jūsu ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību es nu gan pildīt nevaru.“ Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam.
10 Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un vēstīja: „Lai man dievi dara tā kā līdz šim, vai lai pieliek vēl ko vairāk: bet Samarijas putekļu diezin vai pietiktu to kafa vīru saujām, kas man paklausīgi seko!“
11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Atbildiet šādi: Lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis.“
12 Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja, —tolaik viņš patlaban dziroja kopā ar ķēniņiem savā teltī—, tad viņs sacīja saviem kalpiem: „Taisaities!“ Un tie sakārtojās uzbrukumam pret pilsētu.
13 Un, lūk, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: „Tā saka tas Kungs: Vai tu redzi visu šo milzīgo karaspēka daudzumu? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu tas Kungs!“
14 Bet Ahabs jautāja: „Kādā tad veidā?“ Un viņš atbildēja: „Ar zemes pārvaldnieku un labiešu jaužu palīdzību—tā sacījis tas Kungs.“ Un Ahabs prasīja: „Kas lai uzsāk kauju?“ Un tas sacīja: „Tu.“
15 Un viņš pārskaitīja zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis, un tādu bija divi simti un trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visu Israēla bērnu kopējo karaspēku, un tajā bija septiņi tūkstoši.
16 Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā, kad Ben-Hadads tieši iebaudīja vīnu ar ķēniņiem savā teltī un bija piedzēries, ir viņš pats, ir tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā.
17 Un pirmie devās uzbrukumā zemes pārvaldnieku un labiešu jaunekļi. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu.
18 Un viņš sacīja: „Ja tie nākuši mierīgā nolūkā, tad satveriet tos dzīvus, bet ja tie nākuši ar nolūku karot, arī tad satveriet tos dzīvus!“
19 Kad nu šie zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis bija devušies no pilsētas laukā, un karaspēks tiem sekoja, tad viņi uzbruka jo spēcīgi,
20 Ikviens uzveica savu pretinieku, un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem.
21 Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā.
22 Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: „Ej, stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamajā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks.“
23 Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: „Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt ka tad mēs varētu viņus pieveikt?
24 Tāpēc rīkojies tagad šādi: atcel ķēniņus—ikvienu no savas vietas—un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus.
25 Bet pats izveido tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un hec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan neizrādīsimies par tiem stiprāki?“ Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī izdarīja.
26 Un notika nākamajā gadā, ka Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai tur izcīnītu cīņu pret Israēlu.
27 Bet ari Israēla bērni tika sakārtoti un apgādāti ar pārtiku, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi mazi kazu ganāmpulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu.
28 Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: Tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo puiku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“
29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem septiņas dienas. Bet septītajā dienā iesākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simt tūkstošus kājnieku vienā pašā dienā.
30 Pāri palikušie tad metās bēgt uz Afeku, pilsētā iekšā, bet mūris sabruka pār divdesmit un septiņiem tūkstošiem atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā.
31 Tad viņa kalpi tam sacīja: „Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un aptīsim savām galvām virves un iziesim tad ārā pie Israēla ķēniņa; varbūt ka mūsu dvēseles paliek dzīvas.“
32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: „Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva.“ Un tas sacīja: „Vai tad viņš arvienu vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis.“
33 Šo teicienu šie vīri iztulkoja par labu zīmi, un de pasteidzās piesaistīt Ahabu pie viņa vārdiem, atkārtodami: „Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?“ Un viņš sacīja: „Ejiet un atvediet viņu!“ Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos.
34 Tad Ben-Hadads sacīja viņam: „Tās pilsētas, kufas mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un ierīko sev tik plašus tirzniecības namus un laukumus Damaskā, kādus mans tēvs ierīkoja sev Samarijā.“ Uz to Ahabs atbildēja: „Uz šā nolīguma pamata es gribu tevi atlaist brīvībā.“ Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu.
35 Un tur bija kāds vīrs no praviešu mācekļiem, un tas sacīja tā Kunga ierosmē savam draugam: „Iesit man un ievaino mani!“ Bet šis vīrs liedzās tam sist.
36 Tad tas sacīja viņam: „Tādēļ ka tu neesi klausījis tā Kunga balsij, tad, lūk, kad būsi aizgājis prom no manis, lauva tevi saplēsīs.“ Un tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja.
37 Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: „Lūdzu, sit man un ievaino mani!“ Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja.
38 Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo.
39 Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: „Tavs kalps bija izgājis kaujā, un tur, lūk, kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: Uzraugi šo vīru. Bet ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli, vai arī tikai ar veselu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt.
40 Un kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija.“ —Un Israēla ķēniņš sacīja: „Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā pats esi spriedis.“
41 Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem.
42 Un viņš sacīja ķēniņam: „Tā saka tas Kungs: Tāpēc ka tu šo vīru, kūpi Es biju paredzējs bojā ejai, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli, un tava tauta par viņa tautu.“
43 Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.
1 And Ben-hadad the king of Syria gathered all his host together: and there were thirty and two kings with him, and horses, and chariots: and he went up and besieged Samaria, and warred against it. 2 And he sent messengers to Ahab king of Israel into the city, and said unto him, Thus saith Ben-hadad, 3 Thy silver and thy gold is mine; thy wives also and thy children, even the goodliest, are mine. 4 And the king of Israel answered and said, My lord, O king, according to thy saying, I am thine, and all that I have. 5 And the messengers came again, and said, Thus speaketh Ben-hadad, saying, Although I have sent unto thee, saying, Thou shalt deliver me thy silver, and thy gold, and thy wives, and thy children; 6 Yet I will send my servants unto thee to morrow about this time, and they shall search thine house, and the houses of thy servants; and it shall be, that whatsoever is pleasant in thine eyes, they shall put it in their hand, and take it away. 7 Then the king of Israel called all the elders of the land, and said, Mark, I pray you, and see how this man seeketh mischief: for he sent unto me for my wives, and for my children, and for my silver, and for my gold; and I denied him not. 8 And all the elders and all the people said unto him, Hearken not unto him , nor consent. 9 Wherefore he said unto the messengers of Ben-hadad, Tell my lord the king, All that thou didst send for to thy servant at the first I will do: but this thing I may not do. And the messengers departed, and brought him word again. 10 And Ben-hadad sent unto him, and said, The gods do so unto me, and more also, if the dust of Samaria shall suffice for handfuls for all the people that follow me. 11 And the king of Israel answered and said, Tell him , Let not him that girdeth on his harness boast himself as he that putteth it off.
12 And it came to pass, when Ben-hadad heard this message, as he was drinking, he and the kings in the pavilions, that he said unto his servants, Set yourselves in array . And they set themselves in array against the city.
13 ¶ And, behold, there came a prophet unto Ahab king of Israel, saying, Thus saith the LORD, Hast thou seen all this great multitude? behold, I will deliver it into thine hand this day; and thou shalt know that I am the LORD. 14 And Ahab said, By whom? And he said, Thus saith the LORD, Even by the young men of the princes of the provinces. Then he said, Who shall order the battle? And he answered, Thou. 15 Then he numbered the young men of the princes of the provinces, and they were two hundred and thirty two: and after them he numbered all the people, even all the children of Israel, being seven thousand. 16 And they went out at noon. But Ben-hadad was drinking himself drunk in the pavilions, he and the kings, the thirty and two kings that helped him. 17 And the young men of the princes of the provinces went out first; and Ben-hadad sent out, and they told him, saying, There are men come out of Samaria. 18 And he said, Whether they be come out for peace, take them alive; or whether they be come out for war, take them alive. 19 So these young men of the princes of the provinces came out of the city, and the army which followed them. 20 And they slew every one his man: and the Syrians fled; and Israel pursued them: and Ben-hadad the king of Syria escaped on an horse with the horsemen. 21 And the king of Israel went out, and smote the horses and chariots, and slew the Syrians with a great slaughter.
22 ¶ And the prophet came to the king of Israel, and said unto him, Go, strengthen thyself, and mark, and see what thou doest: for at the return of the year the king of Syria will come up against thee. 23 And the servants of the king of Syria said unto him, Their gods are gods of the hills; therefore they were stronger than we; but let us fight against them in the plain, and surely we shall be stronger than they. 24 And do this thing, Take the kings away, every man out of his place, and put captains in their rooms: 25 And number thee an army, like the army that thou hast lost, horse for horse, and chariot for chariot: and we will fight against them in the plain, and surely we shall be stronger than they. And he hearkened unto their voice, and did so. 26 And it came to pass at the return of the year, that Ben-hadad numbered the Syrians, and went up to Aphek, to fight against Israel. 27 And the children of Israel were numbered, and were all present, and went against them: and the children of Israel pitched before them like two little flocks of kids; but the Syrians filled the country.
28 ¶ And there came a man of God, and spake unto the king of Israel, and said, Thus saith the LORD, Because the Syrians have said, The LORD is God of the hills, but he is not God of the valleys, therefore will I deliver all this great multitude into thine hand, and ye shall know that I am the LORD. 29 And they pitched one over against the other seven days. And so it was, that in the seventh day the battle was joined: and the children of Israel slew of the Syrians an hundred thousand footmen in one day. 30 But the rest fled to Aphek, into the city; and there a wall fell upon twenty and seven thousand of the men that were left. And Ben-hadad fled, and came into the city, into an inner chamber.
31 ¶ And his servants said unto him, Behold now, we have heard that the kings of the house of Israel are merciful kings: let us, I pray thee, put sackcloth on our loins, and ropes upon our heads, and go out to the king of Israel: peradventure he will save thy life. 32 So they girded sackcloth on their loins, and put ropes on their heads, and came to the king of Israel, and said, Thy servant Ben-hadad saith, I pray thee, let me live. And he said, Is he yet alive? he is my brother. 33 Now the men did diligently observe whether any thing would come from him, and did hastily catch it: and they said, Thy brother Ben-hadad. Then he said, Go ye, bring him. Then Ben-hadad came forth to him; and he caused him to come up into the chariot. 34 And Ben-hadad said unto him, The cities, which my father took from thy father, I will restore; and thou shalt make streets for thee in Damascus, as my father made in Samaria. Then said Ahab , I will send thee away with this covenant. So he made a covenant with him, and sent him away.
35 ¶ And a certain man of the sons of the prophets said unto his neighbour in the word of the LORD, Smite me, I pray thee. And the man refused to smite him. 36 Then said he unto him, Because thou hast not obeyed the voice of the LORD, behold, as soon as thou art departed from me, a lion shall slay thee. And as soon as he was departed from him, a lion found him, and slew him. 37 Then he found another man, and said, Smite me, I pray thee. And the man smote him, so that in smiting he wounded him . 38 So the prophet departed, and waited for the king by the way, and disguised himself with ashes upon his face. 39 And as the king passed by, he cried unto the king: and he said, Thy servant went out into the midst of the battle; and, behold, a man turned aside, and brought a man unto me, and said, Keep this man: if by any means he be missing, then shall thy life be for his life, or else thou shalt pay a talent of silver. 40 And as thy servant was busy here and there, he was gone. And the king of Israel said unto him, So shall thy judgment be; thyself hast decided it . 41 And he hasted, and took the ashes away from his face; and the king of Israel discerned him that he was of the prophets. 42 And he said unto him, Thus saith the LORD, Because thou hast let go out of thy hand a man whom I appointed to utter destruction, therefore thy life shall go for his life, and thy people for his people. 43 And the king of Israel went to his house heavy and displeased, and came to Samaria.
