1 Un ķēniņš Salamans ļoti cienīja sveštautu sievietes: bez faraona meitas viņam bija moābietes, amonietes, ēdomietes, sidonietes un hetietes,
2 Un arī no tām tautām, par kādām tas Kungs bija sacījis Israēla bērniem: Neieejiet jūs pie viņiem, un arī tie lai neienāk pie jums, ka tie jūsu sirdis nenovērš, un ka jūs nepieķeraties viņu dieviem. Tomēr Salamans viņām pieķērās ar sevišķu mīlestību.
3 Viņam bija septiņi simti sievu no augstākām aprindām un trīs simti blakus sievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi.
4 Un īpaši Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.
5 Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam.
6 Un Salamans darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un viņš pilnīgi nesekoja tam Kungam tā, kā viņa tēvs Dāvids.
7 Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu šausmonim Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī drausmīgajam amoniešu elkam Molocham.
8 Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpi-nāja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem.
9 Un tas Kungs sadusmojās pret Salamanu, jo viņa sirds bija novērsusies no piederības pie tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies
10 Un kas viņam, tieši zīmējoties uz šo lietu, bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem. Bet viņš to neievēroja, ko tas Kungs viņam bija pavēlējis.
11 Un tas Kungs sacīja Salamanam: „Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi izpildījis manu derību nedz manus likumus, kādus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arīdzan no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam.
12 Tikai to gan: tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas.
13 Un arī visu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti Es nodošu tavam dēlam sava kalpa Dāvida labad un Jeruzālemes dēļ, kufu Es esmu izrau-dzījis!“
14 Un tas Kungs lika celties pret Salamanu—ēdomietim Hadadam. Viņš bija no ķēniņu nama pēcnācējiem Ēdomā.
15 Tolaik, kad Dāvids bija Edomā kā uzvarētājs, kafa pulku virspavēlnieks Joābs devās kalnup, lai apraktu visus kritušos; toreiz viņš lika nogalināt visus vīriešus Ēdomā.
16 Un Joābs palika Ēdomā sešus mēnešus ar visu Israēla karaspēku, lai iznīcinātu visus vīriešus Ēdomā.
17 Bet Hadads aizbēga uz Ēģipti: viņš pats un tie no viņa tēva ierēdņiem, kufi viņam piebiedrojās, lai dotos uz Ēģipti. Bet Hadads pats bija mazs zēns.
18 Un tie cēlās no Midianas un nonāca Paranāj un viņi paņēma no Paranas vīrus sev līdzi un nonāca tad Ēģiptē pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņiem deva ir pajumti, ir maizi, ir zemi.
19 Un Hadads atrada labpatiku faraona acīs pat tik ļoti lielā mērā, ka tas viņam iedeva savas sievas, ķēniņienes un pavēlnieces Tachpaneses, māsu par sievu.
20 Un Tachpaneses māsa dzemdēja viņam viņa dēlu Genubatu, ko Tachpanese izaudzināja faraona namā. Un Genubats atradās faraona namā faraona paša dēlu vidū.
21 Un Hadads dzirdēja Ēģiptē, ka Dāvids bija apgūlies pie saviem tēviem un ka kajraspēka virspavēlnieks Joābs bija miris; tad Hadads sacīja faraonam: „Atlaid mani, es gribu atgriezties savā zemē.“
22 Un faraons viņam iebilda „Kā tev trūka pie manis, ka tu, lūk, meklē, kā nokļūt savā zemē. Bet viņš sacīja: „Atlaid vien.“ Un viņš to atlaida.
23 Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam, Eljadas dēlam, kas, bija aizbēdzis no Cobas ķēniņa, sava pavēlnieka, Hadadēzera.
24 Rešons sapulcināja ap sevi vīrus un pats kļuva par sirotāju vadītāju toreiz, kad Dāvids bija siriešus sakāvis, un vini aizbēga uz Damasku. Tie dzīvoja tur, un Rešons uzkundzējās Damaskai par valdinieku.
25 Viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. Viņš bija ļauns, gluži kā Hadads, un ienīda Israēlu, bet pats valdīja pār Aramu.
26 Vēl tur bija Jerobeāms, ēfraimietis, Nebata dēls, no Ceredas, Salamana darbinieks. Un viņa māte bija atraitne vārdā Cerua, arī viņš sadumpojās pret ķēniņu.
27 Un šis ir iemesls, kādēļ viņš pacēla savu roku pret ķēniņu Salamanu: Salamans toreiz tieši cēla Millas pili, lai noslēgtu spraugu, kas vēl bija atlikusies viņa teva Davida pilsētas apsardzības joslā.
28 Bet Jerobeāms bija izdarīgs vīrs. Un kad Salamans ievēroja, kādus darbus šis jauneklis veica, viņš to iecēla par pārzini pār visiem tiem, kas no Jāzepa cilts pildīja klaušas.
29 Tanī laikā, kad Jerobeāms iznāca no Jeruzalemes ārā, viņu ceļā sastapa pravietis Ahija no Šilo. Bet tas bija apvilcis jaunu mēteli. Tie abi bija vieni paši laukā.
30 Un Ahija paņēma jauno mēteli, kas viņam bija mugurā, un saplēsa to divpadsmit gabalos
31 Un sacīja Jerobeāmam: „Paņem sev desmit gabalus, jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus, —
32 Bet šī viena cilts piederēs viņam mana kalpa Dāvida un manas pilsētas Jerazālemes dēļ, kufu Es sev esmu izraudzījis no visām Israēla ciltīm, —
33 Tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ar savu vaigu pie zemes ir liekušies sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs manās acīs, un nav ievērojuši nedz manus likumus, nedz manas tiesas, kā to gan darīja viņa tēvs Dāvids.
34 Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida labad, kuru Es esmu izvēlējis, —to, kas ir pildījis manus baušļus un manas tiesas,
35 Bet Es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un Es došu to tev—tās desmit ciltis.
36 Bet viņa dēlam Es atdošu šo vienu cilti, lai manam kalpam Dāvidam paliek mana vaiga priekšā gaišums visos laikos Jeruzālemē, tanī pilsētā, kuj-u Es pats sev esmu izraudzījis, lai tanī ieliktu savu vārdu.
37 Tad nu tevi Es paņemšu: un tev kā ķēniņam ir jāvalda pār it visu, kā vien tas tavai dvēselei labi patīk, jo tu būsi ķēniņš pār Israēlu.
38 Un notiks, ja tu vien paklausīsi visu to, ko Es tev pavēlu, un tu staigāsi manus ceļus, un darīsi to, kas ir taisnīgs manās acīs, un sargāsi manus likumus un manus baušļus, kā darījis tika mans kalps Dāvids, tad arī Es būšu ar tevi un uzcelšu tev pastāvīgu namu, kā Es to Dāvidam esmu uzcēlis. Un Es tev došu Israēlu.
39 Un tādēļ Es pazemošu Dāvida pēcnācējus, bet ne uz visiem laikiem!“
40 Un Salamans meklēja Jerobeāmu nokaut. Bet Jerobeāms cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie Ēģiptes ķēniņa Šīšaka. Un tas palika Ēģiptē līdz Salamana nāvei.
41 Un pārējie Salamana vārdi un tas, ko Salamans ir darījis, un viņa gudrības izteicieni, —tas ir aprakstīts Salamana darbu grāmatā.
42 Bet laiks, cik ilgi Salamans valdīja Jeruzālemē pār Israēla namu, ir četrdesmit gadi.
43 Un Salamans apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apraka viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
1 But king Solomon loved many strange women, together with the daughter of Pharaoh, women of the Moabites, Ammonites, Edomites, Zidonians, and Hittites; 2 Of the nations concerning which the LORD said unto the children of Israel, Ye shall not go in to them, neither shall they come in unto you: for surely they will turn away your heart after their gods: Solomon clave unto these in love. 3 And he had seven hundred wives, princesses, and three hundred concubines: and his wives turned away his heart. 4 For it came to pass, when Solomon was old, that his wives turned away his heart after other gods: and his heart was not perfect with the LORD his God, as was the heart of David his father. 5 For Solomon went after Ashtoreth the goddess of the Zidonians, and after Milcom the abomination of the Ammonites. 6 And Solomon did evil in the sight of the LORD, and went not fully after the LORD, as did David his father. 7 Then did Solomon build an high place for Chemosh, the abomination of Moab, in the hill that is before Jerusalem, and for Molech, the abomination of the children of Ammon. 8 And likewise did he for all his strange wives, which burnt incense and sacrificed unto their gods.
9 ¶ And the LORD was angry with Solomon, because his heart was turned from the LORD God of Israel, which had appeared unto him twice, 10 And had commanded him concerning this thing, that he should not go after other gods: but he kept not that which the LORD commanded. 11 Wherefore the LORD said unto Solomon, Forasmuch as this is done of thee, and thou hast not kept my covenant and my statutes, which I have commanded thee, I will surely rend the kingdom from thee, and will give it to thy servant. 12 Notwithstanding in thy days I will not do it for David thy father’s sake: but I will rend it out of the hand of thy son. 13 Howbeit I will not rend away all the kingdom; but will give one tribe to thy son for David my servant’s sake, and for Jerusalem’s sake which I have chosen.
14 ¶ And the LORD stirred up an adversary unto Solomon, Hadad the Edomite: he was of the king’s seed in Edom. 15 For it came to pass, when David was in Edom, and Joab the captain of the host was gone up to bury the slain, after he had smitten every male in Edom; 16 (For six months did Joab remain there with all Israel, until he had cut off every male in Edom:) 17 That Hadad fled, he and certain Edomites of his father’s servants with him, to go into Egypt; Hadad being yet a little child. 18 And they arose out of Midian, and came to Paran: and they took men with them out of Paran, and they came to Egypt, unto Pharaoh king of Egypt; which gave him an house, and appointed him victuals, and gave him land. 19 And Hadad found great favour in the sight of Pharaoh, so that he gave him to wife the sister of his own wife, the sister of Tahpenes the queen. 20 And the sister of Tahpenes bare him Genubath his son, whom Tahpenes weaned in Pharaoh’s house: and Genubath was in Pharaoh’s household among the sons of Pharaoh. 21 And when Hadad heard in Egypt that David slept with his fathers, and that Joab the captain of the host was dead, Hadad said to Pharaoh, Let me depart, that I may go to mine own country. 22 Then Pharaoh said unto him, But what hast thou lacked with me, that, behold, thou seekest to go to thine own country? And he answered, Nothing: howbeit let me go in any wise.
23 ¶ And God stirred him up another adversary, Rezon the son of Eliadah, which fled from his lord Hadadezer king of Zobah: 24 And he gathered men unto him, and became captain over a band, when David slew them of Zobah: and they went to Damascus, and dwelt therein, and reigned in Damascus. 25 And he was an adversary to Israel all the days of Solomon, beside the mischief that Hadad did: and he abhorred Israel, and reigned over Syria.
26 ¶ And Jeroboam the son of Nebat, an Ephrathite of Zereda, Solomon’s servant, whose mother’s name was Zeruah, a widow woman, even he lifted up his hand against the king. 27 And this was the cause that he lifted up his hand against the king: Solomon built Millo, and repaired the breaches of the city of David his father. 28 And the man Jeroboam was a mighty man of valour: and Solomon seeing the young man that he was industrious, he made him ruler over all the charge of the house of Joseph. 29 And it came to pass at that time when Jeroboam went out of Jerusalem, that the prophet Ahijah the Shilonite found him in the way; and he had clad himself with a new garment; and they two were alone in the field: 30 And Ahijah caught the new garment that was on him, and rent it in twelve pieces: 31 And he said to Jeroboam, Take thee ten pieces: for thus saith the LORD, the God of Israel, Behold, I will rend the kingdom out of the hand of Solomon, and will give ten tribes to thee: 32 (But he shall have one tribe for my servant David’s sake, and for Jerusalem’s sake, the city which I have chosen out of all the tribes of Israel:) 33 Because that they have forsaken me, and have worshipped Ashtoreth the goddess of the Zidonians, Chemosh the god of the Moabites, and Milcom the god of the children of Ammon, and have not walked in my ways, to do that which is right in mine eyes, and to keep my statutes and my judgments, as did David his father. 34 Howbeit I will not take the whole kingdom out of his hand: but I will make him prince all the days of his life for David my servant’s sake, whom I chose, because he kept my commandments and my statutes: 35 But I will take the kingdom out of his son’s hand, and will give it unto thee, even ten tribes. 36 And unto his son will I give one tribe, that David my servant may have a light alway before me in Jerusalem, the city which I have chosen me to put my name there. 37 And I will take thee, and thou shalt reign according to all that thy soul desireth, and shalt be king over Israel. 38 And it shall be, if thou wilt hearken unto all that I command thee, and wilt walk in my ways, and do that is right in my sight, to keep my statutes and my commandments, as David my servant did; that I will be with thee, and build thee a sure house, as I built for David, and will give Israel unto thee. 39 And I will for this afflict the seed of David, but not for ever. 40 Solomon sought therefore to kill Jeroboam. And Jeroboam arose, and fled into Egypt, unto Shishak king of Egypt, and was in Egypt until the death of Solomon.
41 ¶ And the rest of the acts of Solomon, and all that he did, and his wisdom, are they not written in the book of the acts of Solomon? 42 And the time that Solomon reigned in Jerusalem over all Israel was forty years. 43 And Solomon slept with his fathers, and was buried in the city of David his father: and Rehoboam his son reigned in his stead.
