Bēdīga cilvēka lūgšana.
1 Dziedātāju vadonim Jedutunam, Dāvida dziesma.
2 Es biju apņēmies: „Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā.“
3 Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā.
4 Mana sirds smeldza manās krūtis, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un es atļāvu, lai manas ciešanas atrod pilnīgu izpausmi manas mēles vārdos:
5 Dari man zināmu. Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu!
6 Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Sela).
7 Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.
8 Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.
9 Izglāb mani no visiem maniem pārkāpumiem un neliec man bezprāšiem kļūt par apsmieklu!
10 Es esmu apklusis, savu muti es neatveļu, jo Tu esi to tā nolicis.
11 Adaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznicina.
12 Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes. Tiešām, tikai vēja pūsma ir cilvēks! (Sela).
13 Uzklausi manu lūgšanu, Kungs, sadzirdi manu saukšanu, neciet klusu, kad leju asaras, jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.
14 Novērs manas mokas, ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu!
The Confession of a Sufferer
1 I said, “I will be careful about what I do
and will not let my tongue make me sin;
I will not say anything
while evil people are near.”
2 I kept quiet, not saying a word,
not even about anything good!
But my suffering only grew worse,
3 and I was overcome with anxiety.
The more I thought, the more troubled I became;
I could not keep from asking:
4 “Lord, how long will I live?
When will I die?
Tell me how soon my life will end.”
5 How short you have made my life!
In your sight my lifetime seems nothing.
Indeed every living being is no more than a puff of wind,
6 no more than a shadow.
All we do is for nothing;
we gather wealth, but don't know who will get it.
7 What, then, can I hope for, Lord?
I put my hope in you.
8 Save me from all my sins,
and don't let fools make fun of me.
9 I will keep quiet, I will not say a word,
for you are the one who made me suffer like this.
10 Don't punish me any more!
I am about to die from your blows.
11 You punish our sins by your rebukes,
and like a moth you destroy what we love.
Indeed we are no more than a puff of wind!
12 Hear my prayer, Lord,
and listen to my cry;
come to my aid when I weep.
Like all my ancestors
I am only your guest for a little while.
13 Leave me alone so that I may have some happiness
before I go away and am no more.
