1 Rubeņa un Gada bērniem bija daudz ganāmpulku, un viņu lopu skaits bija prāvs, tādēļ tie izlūkoja Jāzera un Gileāda zemes, un lūk, tā bija īstā vieta ganāmpulkiem.
2 Tad Gada un Rūbena bērni nāca pie priestera Eleāzara un pie draudzes virsaišiem un runāja, sacīdami:
3 „Atarotā, Dibonā, Jāzerā, Nimrā un Hešbonā, Ēleālē, Sebamā un Nebo un Beonā,
4 Tanī zemē, ko Kungs ir uzveicis par labu Israēla draudzei, ir īstā vieta ganāmiem pulkiem, un mums, taviem kalpiem, ir daudz lopu.“
5 Un tie sacīja: „Ja mēs esam atraduši žēlastību tavā priekšā, tad lai šī zeme tiek dota taviem kalpiem par īpašumu, un neliec mums iet pāri Jardānai!“
6 Bet Mozus sacīja Gada un Rūbena bērniem: „Vai tad jūsu brāļi lai iet kaj-ot, bet jūs gribat palikt še?
7 Kāpēc jūs novēršat Israēla bērniem sirdi no viņu apņemšanās doties uz to zemi, ko tas Kungs ir viņiem devis? —
8 Tā jau jūsu tēvi darīja, kad es viņus sūtīju no Kadeš-Barneas to zemi izlūkot.
9 Kad tie bija devušies augšup līdz Eškolas upei un redzējuši šo zemi, viņi atturēja Israēla bērnu sirdis, ka tie negribēja iet uz to zemi, ko tas Kungs viņiem bija devis.
10 Tad tas Kungs iedegās savās dusmās tai dienā, un Viņš zvērēja, teikdams:
11 Tiem vīriem, kas iznākuši no I Ēģiptes zemes, kam ir divdesmit gadu un vairāk, nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu apsolīju Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, jo tie nav Man pilnā mērā paklausījuši,
12 Atskaitot vienīgi kcnisieti Kālebu, Jefunnas dēlu, un Jozuu, Nūna dēlu, jo tie tam Kungam ir pilnīgi paklausījuši.
13 Un tā iekaisa tā Kunga dusmas pret Israēlu, ka Viņš lika tiem maldīties tuksnesī četrdesmit gadus, tiekams visa tā paaudze izmira, kas tā Kunga priekšā bija ļaunu darījusi.
14 Un nu, redzi, jūs esat stājušies savu tēvu vietā, grēcinieku pēcnācēji, lai vēl vairāk tā Kunga dusmu bardzību kāpinātu pret Israēlu!
15 Ja jūs novērsīsities no Viņa, tad Viņš liks ļaudīm vēl ilgāk maldīties tuksnesī, un tā jūs nomaitāsit visu šo tautu!“ —
16 Tad tie piegāja pie viņa un sacīja: „Mēs gribam šeit taisīt aplokus saviem ganāmiem pulkiem un pilsētas savām sievām un bērniem;
17 Bet mēs paši apbruņosimies un iesim Israēla bērnu priekšgalā, tiekāms tos būsim noveduši viņu dzīves vietās; bet mūsu sievas un bērni lai paliek mūfu nocietinājumos zemes iedzīvotāju dēļ.
18 Mēs paši neatgriezīsimies atpakaļ savos namos, kamēr Israēla bērni nebūs ieguvuši ikviens savu īpašumu,
19 Jo mēs neprasām sev neko kopā ar viņiem viņpus Jardānas vai vēl tālāk, bet mums mūsu mantojums lai nākas šai Jardānas pusē pret austrumiem.“
20 Tad Mozus tiem sacīja: „Ja jūs šo lietu tā gribat darīt, ka jūs, apbru-ņojušies tā Kunga priekšā kaj-am,
21 Visi, gatavi karam, dodaties tā Kunga priekšā pār Jardānu, kamēr Viņš savus ienaidniekus izdzīs un
22 Visa zeme būs tā Kunga varai pakļauta, bet jūs tikai vēlāk atgriezīsities un būsit nenoziedzīgi tā Kunga un Israēla priekšā, tad lai šī, tā Kunga zeme, arī kļūst par jūsu dzimtīpašumu.
23 Bet ja jūs tā nedarīsit, redzi, tad jūs būsit tā Kunga priekšā apgrēkojušies, tad jūs izjutīsit savus grēkus, kad tie jūs atradīs!
24 Tad nu celiet pilsētas savām sievām un bērniem un mūfa iežogojumus saviem sīklopiem un dariet tā, kā jūs ar savu muti paudāt!“
25 Tad Gada un Rūbena bērni sacīja Mozum, teikdami: „Tavi kalpi darīs, kā tu, kungs, tiem pavēli:
26 Mūsu bērnus, mūsu sievas un mūsu pašu ganāmos pulkus ar visiem mūsu lopiem mēs atstāsim Gileāda pilsētās,
27 Bet tavi kalpi, visi apbruņoti, ies karā, lai kautos tā Kunga priekšā, kā tu, kungs, saki.“
28 Tad Mozus, zīmējoties uz viņiem, deva pavēli priesterim Ēleāzaram un Jozuam, Nūna dēlam, un cilšu vecākiem Israēla bērnu vidū,
29 Un Mozus tiem sacīja: „Ja Gada un Rūbena bērni, visi apbruņojušies, kopā ar jums pārcelsies pāri Jardānai tā Kunga priekšā un visa zeme būs jums pakļauta, tad dodiet viņiem Gileāda zemi par dzimtīpašumu.
30 Bet ja tie apbruņoti neies karā kopā ar jums pāri Jardānai, tad lai tiem mantojums krīt kopā ar jums Kānaāna zemē.“
31 Tad Gada un Rūbena bērni atbildēja sacīdami: „Kā tas Kungs uz mums, saviem kalpiem, ir runājis, tā mēs darīsim:
32 Mēs noiesim apbruņojušies tā Kunga priekšā uz Kānaāna zemi, bet paturēsim šinī pusē Jardānai savu īpašumu kā mantojumu.“
33 Tad Mozus piešķīra viņiem, proti, Gada bērniem un Rūbena bērniem un pusei no Manases, Jāzepa dēla, cilts amoriešu ķēniņa Oga valstis, —visu zemes platību un tās pilsētas, kas bija šo ķēniņu valstu robežās, un ari visas pilsētas to apkaimē.
34 Un Gada bērni uzcēla Dibonu, Atarotu, Aroēru,
35 Un Aterot-Šofanu, Jāzeru un Jogbehu,
36 Un Bet-Nimru, kā ari Bet-Haranu, —stipras, ar mūfiem nocietinātas pilsētas līdz ar iežogojumiem sīklopiem.
37 Bet Rūbena bērni uzcēla Hešbonu, Ēleāli un Kirjataimu,
38 Un Nebo un Baāl-Megonu ar pārmainītiem vārdiem un Sibmahu, un tie nosauca uzceltās pilsētas citos vārdos.
39 Un arī Machīra, Manases dēla, bērni gāja uz Gileādu, lai to pārstaigātu, un tie izspieda tur dzīvojošos amoriešus.
40 Tā Mozus piešķīra Gileādu Ma-chīra, Manases dēla, ciltij, un viņš tur apmetās.
41 Un arī Jaīrs, Manases dēls, nāca un ieņēma amoriešu telšu ciematus un tos nosauca par „Jaīra telšu vietām“. —
42 Arī Noba nāca un ieņēma Kenatu un tās priekšpilsētas un nosauca to savā vārdā par Nobu.
The Tribes East of the Jordan
(Deuteronomy 3.12-22)1 The tribes of Reuben and Gad had a lot of livestock. When they saw how suitable the land of Jazer and Gilead was for cattle, 2 they went to Moses, Eleazar, and the other leaders of the community and said, 3-4 “This region which the Lord has helped the Israelites occupy—the towns of Ataroth, Dibon, Jazer, Nimrah, Heshbon, Elealeh, Sibmah, Nebo, and Beon—is good land for livestock, and we have so much livestock. 5 Please give us this land as our property, and do not make us cross the Jordan River and settle there.”
6 Moses replied, “Do you want to stay here while the other Israelites go to war? 7 How dare you try to discourage the people of Israel from crossing the Jordan into the land which the Lord has given them? 8 That is what your fathers did when I sent them from Kadesh Barnea to explore the land. 9 They went as far as Eshcol Valley and saw the land, but when they returned, they discouraged the people from entering the land which the Lord had given them. 10 The Lord became angry that day and made a promise: 11 ‘I swear that because they did not remain loyal to me, none of the men twenty years old or older who came out of Egypt will enter the land that I promised to Abraham, Isaac, and Jacob.’ 12 This included everyone, except Caleb son of Jephunneh the Kenizzite and Joshua son of Nun; they remained loyal to the Lord. 13 The Lord became angry with the people and made them wander in the wilderness forty years until that whole generation that had displeased him was dead. 14 And now you have taken your ancestors' place, a new generation of sinful people ready to bring down the fierce anger of the Lord on Israel again. 15 If you people of Reuben and Gad refuse to follow him now, he will once again abandon all these people in the wilderness, and you will be responsible for their destruction.”
16 They approached Moses and said, “First, allow us to build stone enclosures here for our sheep and fortified towns for our dependents. 17 Then we will be ready to go with the other Israelites into battle and lead the attack until we have settled them in the land that will be theirs. In the meantime, our dependents can live here in the fortified towns, safe from the people of this land. 18 We will not return to our homes until all the other Israelites have taken possession of the land assigned to them. 19 We will not take possession of any property among them on the other side of the Jordan, because we have received our share here east of the Jordan.”
20 Moses answered, “If you really mean what you say, then here in the presence of the Lord get ready to go into battle. 21 All your fighting men are to cross the Jordan and under the command of the Lord they are to attack our enemies until the Lord defeats them 22 and takes possession of the land. After that, you may return, because you will have fulfilled your obligation to the Lord and to the other Israelites. Then the Lord will acknowledge that this land east of the Jordan is yours. 23 But if you do not keep your promise, I warn you that you will be sinning against the Lord. Make no mistake about it; you will be punished for your sin. 24 So build your towns and the enclosures for your sheep, but do what you have promised!”
25 The men of Gad and Reuben said, “Sir, we will do as you command. 26 Our wives and children and our cattle and sheep will remain here in the towns of Gilead. 27 But all of us are ready to go into battle under the Lord's command. We will cross the Jordan and fight, just as you have said.”
28 So Moses gave these commands to Eleazar, Joshua, and the other leaders of Israel: 29 “If the men of Gad and Reuben cross the Jordan ready for battle at the Lord's command and if with their help you are able to conquer the land, then give them the land of Gilead as their property. 30 But if they do not cross the Jordan and go into battle with you, they are to receive their share of the property in the land of Canaan, as you do.”
31 The men of Gad and Reuben answered, “Sir, we will do as the Lord has commanded. 32 Under his command we will cross into the land of Canaan and go into battle, so that we can retain our property here east of the Jordan.”
33 So Moses assigned to the tribes of Gad and Reuben and to half the tribe of Manasseh all the territory of King Sihon of the Amorites and King Og of Bashan, including the towns and the country around them. 34 The tribe of Gad rebuilt the fortified towns of Dibon, Ataroth, Aroer, 35 Atroth Shophan, Jazer, Jogbehah, 36 Beth Nimrah, and Beth Haran. 37 The tribe of Reuben rebuilt Heshbon, Elealeh, Kiriathaim, 38 Nebo, Baal Meon (this name was changed), and Sibmah. They gave new names to the towns they rebuilt.
39 The clan of Machir son of Manasseh invaded the land of Gilead, occupied it, and drove out the Amorites who were there. 40 So Moses gave Gilead to the clan of Machir, and they lived there. 41 Jair, of the tribe of Manasseh, attacked and captured some villages and named them “Villages of Jair.” 42 Nobah attacked and captured Kenath and its villages, and he renamed it Nobah, after himself.
