1 Tad Bileāms sacīja Balakam: „Uzcel man šinī vietā septiņus altārus un sataisi še man septiņus vēršus un septiņus aunus.“
2 Un Balaks tā darīja, kā Bileāms viņam bija sacījis, un Balaks un Bileāms upurēja dedzināmos upurus, vienu vērsi un vienu aunu uz katra altāra.
3 Un Bileāms sacīja Balakam: „Nostājies mierā pie sava dedzināmā upupa, bet es iešu: varbūt, ka es sastapšu to Kungu, un Viņš nāks man pretim. Tad es tev teikšu, ko Viņš man būs atklājis.“ Tad viņš aizgāja uz kailu kalnu.
4 Un Dievs sastapa Bileāmu, un tas Viņam sacīja: „Septiņus altāpus es esmu sakārtojis, un es esmu upurējis vērsi un aunu ik uz katra altāra.“
5 Un tas Kungs ielika Bileāma mutē vārdu un teica: „Griezies atpakaļ pie Balaka un saki tā!“
6 Un kad tas pie viņa atgriezās, tad viņš stāvēja pie sava dedzināmā upupa ar visiem Moāba virsaišiem.
7 Tad viņš sāka skaitīt savu sakāmo vārdu un teica: „No Aramas Balaks, moābiešu ķēniņš, mani atvedis, no austrumu kalnājiem: „Nāc, nolādi man Jēkabu un nāc, nonievā Israēlu!“
8 „Kā lai es nolādu to, ko Dievs nenolād? Kā lai es nonievāju, ko tas Kungs nav nonievājis?
9 Jo no brīvi stāvošās klints virsotnes es to redzu, un no paaugstinājumiem es to ieraugu: redzi, tauta, kas savrup dzīvo un starp pagānu tautām nav ieskaitāma.
10 Kas izskaitīs Jēkaba putekļus, kas izskaitīs Israēla vairuma ceturto daļu? Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!“
11 Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Ko tu man esi nodarījis! Es tevi aicināju lādēt manus ienaidniekus, un redzi, tu tos svētīdams esi svētījis!“
12 Tad viņš atbildēja un sacīja: „Vai man nav jāuzmanās, lai runāju tikai to, ko tas Kungs ir licis man mutē runāt?“
13 Tad Balaks viņam sacīja: „Nāc, lūdzams, man līdz uz kādu citu vietu, no kurienes tu viņus vari redzēt, jo līdz šim tu tikai vienu galu no viņiem esi redzējis, bet visus viņus tu neesi redzējis, un nolādi man tos no turienes!“
14 Un viņš to ņēma līdz uz Copima tīrumu Pizgas kalna virsotnē, un tur viņš uzcēla septiņus altāpus un upurēja dedzināmam upurim vērsi un aunu ik uz katra altāpa.
15 Un viņš sacīja Balakam: „Paliec šeitan stāvot pie sava dedzināmā upupa; es gribu iet pretim kādu sastapt.“
16 Un tas Kungs nāca Bileāmam pretī un ielika savu vārdu viņa mutē un sacīja. „Griezies atpakaļ pie Balaka un saki tā!“
17 Kad nu viņš pie tā atgriezās, tad tas stāvēja pie sava dedzināmā upupa, un pie viņa bija moābiešu virsaiši. Un Balaks viņam jautāja: „Ko tas Kungs laba teica?“
18 Tad viņš skaitīja savu sakāmo vārdu un sacīja: „Celies, Balak, un klausies! Griez savas ausis uz mani, Cipora dēls!
19 Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu, un tas nekļūtu īstenība?
20 Redzi, man ir pavēlēts svētīt; un Viņš ir svētījis, un es to negrozīšu.
21 Noziegumu Viņš nav Jēkabā saskatījis nedz postu Israēlā; tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņu līksme ir viņa vidū.
22 Dievs, kas tos ir izvedis no Ēģiptes, tas ir tik spēcīgs ka ragains sūbris.
23 Tiešām, zīlēšana neder pret Jēkabu un burvju mākslas pret Israēlu, jo laikus tiek Jēkabam un Israēlam pasacīts, ko Dievs dara!
24 Redzi, te tauta, kas ceļas kā lauvas māte un kas šaujas augšā kā lauva; tā neapgulstas, kamēr nebūs laupījums aprīts un kamēr tā nebūs padzērusi nokauto asinis.“
25 Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Lādēdams beidzot to nolādi, bet nesvētī svētīdams!“
26 Bet Bileāms atbildēja un sacīja Balakam: „Vai es tev jau netiku teicis, ka visu, ko tas Kungs man teiks, to es darīšu?“
27 Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Nāc, lūdzu, es tevi ņemšu līdz uz kādu citu vietu; varbūt, ka tā liksies Dieva acīm vairāk piemērota, un tu tomēr man to tautu no turienes nolādēsi!“
28 Tad Balaks uzveda Bileāmu Peora kalna virsotnē, kas pavep brīvu skatu uz tuksnesi.
29 Un Bileāms sacīja Balakam: „Uzcel man šeit septiņus altāpus un sagādā septiņus vēršus un septiņus aunus.“
30 Tad Balaks izdarīja, kā Bileāms bija sacījis, un viņš upurēja kā dedzināmo upuri ik uz katra altāpa vērsi un aunu.
1 He said to Balak, “Build seven altars here for me, and bring me seven bulls and seven rams.”
2 Balak did as he was told, and he and Balaam offered a bull and a ram on each altar. 3 Then Balaam said to Balak, “Stand here by your burnt offering, while I go to see whether or not the Lord will meet me. I will tell you whatever he reveals to me.” So he went alone to the top of a hill, 4 and God met him. Balaam said to him, “I have built the seven altars and offered a bull and a ram on each.”
5 The Lord told Balaam what to say and sent him back to Balak to give him his message. 6 So he went back and found Balak still standing by his burnt offering with all the leaders of Moab.
7 Balaam uttered this prophecy:
“Balak king of Moab has brought me
From Syria, from the eastern mountains.
‘Come speak for me,’ he said.
‘Put a curse on the people of Israel.’
8 How can I curse what God has not cursed,
Or speak of doom when the Lord has not?
9 From the high rocks I can see them;
I can watch them from the hills.
They are a nation that lives alone;
They know they are blessed more than other nations.
10 The descendants of Israel are like the dust—
There are too many of them to be counted.
Let me end my days like one of God's people;
Let me die in peace like the righteous.”
11 Then Balak said to Balaam, “What have you done to me? I brought you here to curse my enemies, but all you have done is bless them.”
12 He answered, “I can say only what the Lord tells me to say.”
Balaam's Second Prophecy
13 Then Balak said to Balaam, “Come with me to another place from which you can see only some of the Israelites. Curse them for me from there.” 14 He took him to the field of Zophim on the top of Mount Pisgah. There also he built seven altars and offered a bull and a ram on each of them.
15 Balaam said to Balak, “Stand here by your burnt offering, and I will meet God over there.”
16 The Lord met Balaam, told him what to say, and sent him back to Balak to give him his message. 17 So he went back and found Balak still standing by his burnt offering, with the leaders of Moab. Balak asked what the Lord had said, 18 and Balaam uttered this prophecy:
“Come, Balak son of Zippor,
And listen to what I have to say.
19 God is not like people, who lie;
He is not a human who changes his mind.
Whatever he promises, he does;
He speaks, and it is done.
20 I have been instructed to bless,
And when God blesses, I cannot call it back.
21 I foresee that Israel's future
Will bring her no misfortune or trouble.
The Lord their God is with them;
They proclaim that he is their king.
22 God has brought them out of Egypt;
He fights for them like a wild ox.
23 There is no magic charm, no witchcraft,
That can be used against the nation of Israel.
Now people will say about Israel,
‘Look what God has done!’
24 The nation of Israel is like a mighty lion:
It doesn't rest until it has torn and devoured,
Until it has drunk the blood of those it has killed.”
25 Then Balak said to Balaam, “You refuse to curse the people of Israel, but at least don't bless them!”
26 Balaam answered, “Didn't I tell you that I had to do everything that the Lord told me?”
Balaam's Third Prophecy
27 Balak said, “Come with me, and I will take you to another place. Perhaps God will be willing to let you curse them for me from there.” 28 So he took Balaam to the top of Mount Peor overlooking the desert. 29 Balaam said to him, “Build seven altars for me here and bring me seven bulls and seven rams.” 30 Balak did as he was told, and offered a bull and a ram on each altar.
