1 Es esmu nelaimīgs vīrs, kam bijušas jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.
2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.
3 Pret mani Viņš vērsa vienumēr savu roku augu dienu un joprojām rīkojas ar mani ne tā, kā es to sagaidītu.
4 Viņš novājināja manu miesu, lika manai ādai vecai kļūt un satrieca manus kaulus.
5 Viņš norobežoja mani dzīvē par sevi un lika sajust man visapkārt žulti un grūtības.
6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.
7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.
8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš aizbāž sev ausis un izliekas nedzir-dam manu lūgšanu.
9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.
10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, samala mani garīgi un pārvērta mani par neesošu.
12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani par mērķi bultām.
13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās ar savu stopu manās īkstīs.
14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu priekšmetu ikdienas.
15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16 Viņš sasita man zobus smalkās druskās un mani pašu Viņš valsta pelnos.
17 Manai dvēselei ir atņemts miers; man jāaizmirst viss labais, es neprotu vairs laimīgs būt.
18 Man jāsaka: „Pagalam ir mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu.“
19 Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti.
20 Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka.
21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība.
22 Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals.
23 Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība.
24 „Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“
25 Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.
27 Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest
28 Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās,
29 Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt,
30 Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu.
31 Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības,
33 Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus,
34 It kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus tieši samīt zem savām kājām
35 Un likt cilvēka tiesībām locīties Visaugstākā priekšā,
36 Kā ari atļaut atklāti piedzīvot cilvēkam netaisnību, it kā Viņš, tas Kungs, to neredzētu.
37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez tā Kunga pavēles
38 Un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga!
41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:
42 Mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi un nepaklausīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi un mūs pēc taisnības nesaudzēji,
43 Bet Tu liki savām dusmām jo bargi izlieties pār mums, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.
44 Tu biji aizsedzies ar padebesi tā, ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri un Tevi sasniegt.
45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.
46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.
47 Stindzinātājas bailes un šausmas ir mūs pārņēmušas, iznīcības un bojā ejas sajūta valda pār mums.
48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Manas acis nemitīgi rieš asaras un nevar apstāties; tas nav arī iespējams,
50 Kamēr tas Kungs neuzmetis man skatu no debesīm un neieraudzīs tās.
51 Manas acis sabeidz man manu dzīvi manas pilsētas meitu dēļ.
52 Kā putnu mani ienaidnieki mani vajāja bez iemesla.
53 Tie mani iegrūda bedrē, meta man akmeņus virsū un bezmaz mani nogalināja;
54 Tie lēja ūdeni uz manu galvu, un es domāju: Nu es jau pagalam!
55 Tad es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma.
56 Un Tu izdzirdēji un paklausīji manu saucienu: „Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!“
57 Un tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: „Nebīsties!“
58 Tu, Kungs, vadi tagad manas dvēseles lietas, Tu paglāb ari manu dzīvību.
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Vadi Tu pats mani taisnībā.
60 Tu redzi viņu atriebības centienus un visus viņu nolūkus pret mani.
61 Ak Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanos un visas viņu domas par mani,
62 Manu pretinieku melu pilnās runas par mani un viltus pilnos valgus, kādus viņi man izliek.
63 Vai tie sēd vai ceļas, tie dzied par mani kādu apsmieklu dziesmu.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši.
65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem!
66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem tā Kunga debesīm.
Punishment, Repentance, and Hope
1 I am one who knows what it is to be punished by God.
2 He drove me deeper and deeper into darkness
3 And beat me again and again with merciless blows.
4 He has left my flesh open and raw, and has broken my bones.
5 He has shut me in a prison of misery and anguish.
6 He has forced me to live in the stagnant darkness of death.
7 He has bound me in chains; I am a prisoner with no hope of escape.
8 I cry aloud for help, but God refuses to listen;
9 I stagger as I walk; stone walls block me wherever I turn.
10 He waited for me like a bear; he pounced on me like a lion.
11 He chased me off the road, tore me to pieces, and left me.
12 He drew his bow and made me the target for his arrows.
13 He shot his arrows deep into my body.
14 People laugh at me all day long; I am a joke to them all.
15 Bitter suffering is all he has given me for food and drink.
16 He rubbed my face in the ground and broke my teeth on rocks.
17 I have forgotten what health and peace and happiness are.
18 I do not have much longer to live; my hope in the Lord is gone.
19 The thought of my pain, my homelessness, is bitter poison.
20 I think of it constantly, and my spirit is depressed.
21 Yet hope returns when I remember this one thing:
22 The Lord's unfailing love and mercy still continue,
23 Fresh as the morning, as sure as the sunrise.
24 The Lord is all I have, and so in him I put my hope.
25 The Lord is good to everyone who trusts in him,
26 So it is best for us to wait in patience—to wait for him to save us—
27 And it is best to learn this patience in our youth.
28 When we suffer, we should sit alone in silent patience;
29 We should bow in submission, for there may still be hope.
30 Though beaten and insulted, we should accept it all.
31 The Lord is merciful and will not reject us forever.
32 He may bring us sorrow, but his love for us is sure and strong.
33 He takes no pleasure in causing us grief or pain.
34 The Lord knows when our spirits are crushed in prison;
35 He knows when we are denied the rights he gave us;
36 When justice is perverted in court, he knows.
37 The will of the Lord alone is always carried out.
38 Good and evil alike take place at his command.
39 Why should we ever complain when we are punished for our sin?
40 Let us examine our ways and turn back to the Lord.
41 Let us open our hearts to God in heaven and pray,
42 “We have sinned and rebelled, and you, O Lord, have not forgiven us.
43 “You pursued us and killed us; your mercy was hidden by your anger,
44 By a cloud of fury too thick for our prayers to get through.
45 You have made us the garbage dump of the world.
46 “We are insulted and mocked by all our enemies.
47 We have been through disaster and ruin; we live in danger and fear.
48 My eyes flow with rivers of tears at the destruction of my people.
49 “My tears will pour out in a ceaseless stream
50 Until the Lord looks down from heaven and sees us.
51 My heart is grieved when I see what has happened to the women of the city.
52 “I was trapped like a bird by enemies who had no cause to hate me.
53 They threw me alive into a pit and closed the opening with a stone.
54 Water began to close over me, and I thought death was near.
55 “From the bottom of the pit, O Lord, I cried out to you,
56 And when I begged you to listen to my cry, you heard.
57 You answered me and told me not to be afraid.
58 “You came to my rescue, Lord, and saved my life.
59 Judge in my favor; you know the wrongs done against me.
60 You know how my enemies hate me and how they plot against me.
61 “You have heard them insult me, O Lord; you know all their plots.
62 All day long they talk about me and make their plans.
63 From morning till night they make fun of me.
64 “Punish them for what they have done, O Lord;
65 Curse them and fill them with despair!
66 Hunt them down and wipe them off the earth!”
