1 Un kad to dzirdēja visi ķēniņi, kas ir viņpus Jardānas ir kalnos, ir ielejās un gar visu Lielās jūras malu līdz Libanonam, proti: hetieši, kānaānieši, ferisieši, hīvieši un jebusieši,
2 Tad tie visi sapulcējās vienkopus, lai vestu pret Jozuu un Israēlu vienprātīgi karu.
3 Kad nu Gibeonas iedzīvotāji dzirdēja, ko Jozua bija darījis ar Jēriku un ar Aju,
4 Tad ari tie rīkojās ar viltu: viņi nogāja, apgādājās ar pārtiku un ņēma līdz uz saviem ēzeļiem vecus maisus un nodriskātus ādas vīna traukus, kas bija saplaisājuši un salāpīti,
5 Kājas apāvuši ar vecām salāpītām sandalēm un novalkātiem mēteļiem mugurā, un arī visa viņu ceļa maize bija sakaltusi un sapelējusi.
6 Un tie nāca pie Jozuas Gilgalas nometnē un sacīja viņam un Israēla vīriem: „Mēs esam nākuši no tālas zemes, bet tagad slēdziet ar mums derību.“
7 Tad Israēla vīri atbildēja hīviešiem: „Varbūt, ka jūs jau dzīvojat mūsu vidū; kā tad lai mēs slēdzam ar jums derību?“
8 Tad tie apgalvoja Jozuam: „Mēs esam tavi kalpi.“ Kad nu Jozua viņiem jautāja: „Kas jūs esat, un no kurienes jūs nākat?“
9 Tad tie viņam atbildēja: „Mēs, tavi kalpi, nākam no visai tālas zemes tā Kunga, tava Dieva, vārda dēļ, jo mēs esam dzirdējuši Viņa slavu un arī visu to, ko Viņš ir darījis Ēģiptē.
10 Un tāpat arī visu to, ko Viņš ir darījis tiem diviem amoriešu ķēniņiem viņpus Jardānas, Hešbonas ķēniņam Sichonam un Basanas ķēniņam Ogam, kas dzīvoja Aštarotā.
11 Tāpēc mūsu vecaji un visi, kas dzīvo mūsu zemē, mūs skubināja, teik-dami: „Ņemiet savās rokās ceļa maizīti, dodieties tiem ceļā pretī un sakiet viņiem: Mēs esam jūsu kalpi, un tagad slēdziet ar mums derību!
12 Un šeit ir mūsu maize, mēs to siltu paņēmām līdz no savām mājām ceļam tanī dienā, kad mēs izgājām, lai dotos pie jums, bet nu redziet, cik tā ir sakaltusi un sapelējusi.
13 Un šie ādas vīna trauki, ko mēs piepildījām, tie bija pilnīgi jauni, bet tagad tie ir saplaisājuši gabalos, kā jūs to redzat, un mūsu drēbes un mūsu sandales ir galīgi nolietotas pārāk tālajā ceļā.“
14 Tad Israēla vīri ņēma gan no viņu ceļa maizes, bet tie neprasīja tā Kunga gribu.
15 Un Jozua noslēdza ar viņiem mieru un noslēdza ar tiem derību, ka viņš tos atstās dzīvus; un saieta virsaiši nodeva tiem zvērestu.
16 Bet pēc trijām dienām, kad tie bija noslēguši derību ar viņiem, tie dzirdēja, ka viņi esot to kaimiņi, jo dzīvojot to vidū,
17 Un kad Israēla bērni cēlās un devās ceļā, tad viņi trešajā dienā nonāca pie viņu pilsētām. Bet viņu pilsētas bija: Gibeona, Kefīra, Beērota, kā arī Kirjat-Jearima.
18 Tomēr Israēla bērni tos nenokāva, tādēļ ka visas kopas virsaiši, piesaukdami to Kungu, Israēla Dievu, bija tiem zvērējuši; bet kad nu visa draudze kurnēja pret virsaišiem,
19 Tad visi virsaiši teica visai draudzei: „Mēs esam pie tā Kunga, Israēla Dieva, tiem zvērējuši, un mēs tāpēc nevaram tos aiztikt.
20 Bet mēs ar viņiem rīkosimies šādi: labāk lai tie paliek dzīvi, nekā lai tādēļ pār mums nāktu sods, ja mēs būtu tiem devuši viltīgu zvērestu.“
21 Un tad tie virsaiši ļaudīm sacīja: „Lai tie paliek dzīvi, bet tiem jākļūst par malkas cirtējiem un ūdens nesējiem visai mūsu kopai.“ Tā tie virsaiši bija to viņiem nolikuši.
22 Tad Jozua viņus ataicinājā un tiem jautāja, sacīdams: „Kāpēc jūs mūs pievīlāt teikdami: Mēs no jums esam ļoti tālu, kaut gan jūs šeit pat mūsu vidū dzīvojat?
23 Nu tad tagad, —esiet nolādēti, lai no jums neviena netrūktu kalpu, malkas cirtēju un ūdens smēlēju klaušās mūsu Dieva namam!“
24 Un tie atbildēja Jozuam un sacīja: „Taviem kalpiem tika patiesi stāstīts, ko tas Kungs, tavs Dievs, Mozum, savam kalpam, ir apsolījis, ka Viņš visu šo zemi jums nodošot, un ka ienākot jūs iznicināšot visus šīs zemes iedzīvotājus. Tad mēs ļoti bijāmies no jums savas dzīvības dēļ, un tāpēc mēs to tā darījām.
25 Bet nu tagad, redzi, mēs esam tavā rokā, dari ar mums tā, kā tas ir labi un taisnīgi tavās acīs!“
26 Tad viņš arī tiem tā darīja un tos izglāba no Israēla bērnu rokas, ka tie tos nenokāva.
27 Un Jozua tanī dienā viņus padarīja par visas kopas malkas cirtējiem un ūdens nesējiem tā Kunga altāpa vajadzībām līdz šai dienai tai vietā, kuņa tas Kungs bija izraudzījis.
The Gibeonites Deceive Joshua
1 The victories of Israel became known to all the kings west of the Jordan—in the hills, in the foothills, and all along the coastal plain of the Mediterranean Sea as far north as Lebanon; these were the kings of the Hittites, the Amorites, the Canaanites, the Perizzites, the Hivites, and the Jebusites. 2 They all came together and joined forces to fight against Joshua and the Israelites.
3 But the people of Gibeon, who were Hivites, heard what Joshua had done to Jericho and Ai, 4 and they decided to deceive him. They went and got some food and loaded their donkeys with worn-out sacks and patched-up wineskins. 5 They put on ragged clothes and worn-out sandals that had been mended. The bread they took with them was dry and moldy. 6 Then they went to the camp at Gilgal and said to Joshua and the Israelites, “We have come from a distant land. We want you to make a treaty with us.”
7 But the Israelites said, “Why should we make a treaty with you? Maybe you live nearby.”
8 They said to Joshua, “We are at your service.”
Joshua asked them, “Who are you? Where do you come from?”
9 Then they told him this story: “We have come from a very distant land, sir, because we have heard of the Lord your God. We have heard about everything that he did in Egypt 10 and what he did to the two Amorite kings east of the Jordan: King Sihon of Heshbon and King Og of Bashan, who lived in Ashtaroth. 11 Our leaders and all the people that live in our land told us to get some food ready for a trip and to go and meet you. We were told to put ourselves at your service and ask you to make a treaty with us. 12 Look at our bread. When we left home with it and started out to meet you, it was still warm. But look! Now it is dry and moldy. 13 When we filled these wineskins, they were new, but look! They are torn. Our clothes and sandals are worn out from the long trip.”
14 The Israelites accepted some food from them, but did not consult the Lord about it. 15 Joshua made a treaty of friendship with the people of Gibeon and allowed them to live. The leaders of the community of Israel gave their solemn promise to keep the treaty.
16 Three days after the treaty had been made, the Israelites learned that these people did indeed live nearby. 17 So the people of Israel started out and three days later arrived at the cities where these people lived: Gibeon, Chephirah, Beeroth, and Kiriath Jearim. 18 But the Israelites could not kill them, because their leaders had made a solemn promise to them in the name of the Lord, Israel's God. All the people complained to the leaders about this, 19 but they answered, “We have made our solemn promise to them in the name of the Lord God of Israel. Now we cannot harm them. 20 We must let them live because of our promise; if we don't, God will punish us. 21 Let them live, but they will have to cut wood and carry water for us.” This was what the leaders suggested.
22 Joshua ordered the people of Gibeon to be brought to him, and he asked them, “Why did you deceive us and tell us that you were from far away, when you live right here? 23 Because you did this, God has condemned you. Your people will always be slaves, cutting wood and carrying water for the sanctuary of my God.”
24 They answered, “We did it, sir, because we learned that it was really true that the Lord your God had commanded his servant Moses to give you the whole land and to kill the people living in it as you advanced. We did it because we were terrified of you; we were in fear of our lives. 25 Now we are in your power; do with us what you think is right.” 26 So this is what Joshua did: he protected them and did not allow the people of Israel to kill them. 27 But at the same time he made them slaves, to cut wood and carry water for the people of Israel and for the Lord's altar. To this day they have continued to do this work in the place where the Lord has chosen to be worshiped.
