1 Un šie nu ir tie apgabali, kurus Israēla bērni sev iemantoja īpašumā Kānaāna zemē un kurus viņiem piešķīra priesteris Ēleāzars un Jozua, Nūna dēls, un Israēla bērnu cilšu vecāko pārstāvji.
2 Un viņi to zemi iemantoja, meslus metot, kā tas Kungs ar Mozus starpniecību to bija pavēlējis dot deviņām ar pus ciltīm,
3 Jo tām divām un pus ciltij Mozus jau bija piešķīris īpašumus viņā pusē Jardānai, bet Ievītiem viņš cilšu starpā nebija devis nekādu īpašumu.
4 Jāzepa pēcnācēji sadalījās divās ciltis, Manases un Efraima; bet Ievītiem netika dota nekāda īpaša zemes īpašumu daļa, atskaitot vienīgi pilsētas dzīvošanai un ganības viņu ganāmpulkiem un viņu lopiem.
5 Kā tas Kungs bija Mozum pavēlējis, tā Israēla bērni rīkojās, zemi sadalot.
6 Tad Jūdas bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunnas dēls, šis kenizietis, sacīja Jozuam: „Tu zini pats to vārdu, ko tas Kungs Mozum, šim Dieva vīram, teica, zīmēdamies uz mani un uz tevi pie Kadeš-Bameas.
7 Man bija četrdesmit gadi, kad tā Kunga kalps Mozus mani sūtīja no Kadeš-Bameas šo zemi te izlūkot, un es viņam ar labāko sirdsapziņu nodevu par to savu ziņojumu.
8 Bet mani tautas brāļi, kas bija man līdzi gājuši, bija tie, kas darīja tautas sirdi bailīgu; es tomēr paliku pilnīgi tā Kunga, sava Dieva, sekotājs.
9 Tai dienā Mozus zvērēja, sacīdams: Patiesi, tā zeme, uz kuras tu esi savu kāju spēris, pa to staigādams, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu tiešām esi pilnīgi klausījis tam Kungam, manam Dievam!
10 Un tu tagad redzi: tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un no tā laika tagad ir pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls ir klīdis tuksnesī; un tā nu, redzi, es esmu šodien astoņdesmit piecus gadus vecs.
11 Es esmu vēl šodien tikpat stiprs un tāds pats savā spēkā kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja, vai es eju karā, vai eju tīrumā, vai pārnāku mājās.
12 Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru tas Kungs toreiz runāja, jo tu jau to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot ēnakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā tas Kungs ir apsolījis!“
13 Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunnas dēlam, Hebronu īpa-šumā.
14 Šādā kārtā Hebrona kļuva kenizieša Kāleba, Jefunnas dēla, šī vecā vīra, īpašums vēl līdz šai pašai dienai, tāpēc ka viņš bija nepārtraukti sekojis tam Kungam, Israēla Dievam.
15 Bet Hebronas vārds bija vecos laikos Kirjat-Arba, jo Arba bija lielākais vīrs ēnakiešu vidū. Un zemei bija miers no kariem.
The Division of the Territory West of the Jordan
1 What follows is an account of how the land of Canaan west of the Jordan was divided among the people of Israel. Eleazar the priest, Joshua son of Nun, and the leaders of the families of the Israelite tribes divided it among the population. 2 As the Lord had commanded Moses, the territories of the nine and one-half tribes west of the Jordan were determined by drawing lots. 3-4 Moses had already assigned the land east of the Jordan to the other two and one-half tribes. (The descendants of Joseph were divided into two tribes: Manasseh and Ephraim.) However, Moses gave the Levites no portion of the territory. Instead, they received cities to live in, with fields for their cattle and flocks. 5 The people of Israel divided the land as the Lord had commanded Moses.
Hebron Is Given to Caleb
6 One day some people from the tribe of Judah came to Joshua at Gilgal. One of them, Caleb son of Jephunneh the Kenizzite, said to him, “You know what the Lord said in Kadesh Barnea about you and me to Moses, the man of God. 7 I was forty years old when the Lord's servant Moses sent me from Kadesh Barnea to spy out this land. I brought an honest report back to him. 8 The men who went with me, however, made our people afraid. But I faithfully obeyed the Lord my God. 9 Because I did, Moses promised me that my children and I would certainly receive as our possession the land which I walked over. 10 But now, look. It has been forty-five years since the Lord said that to Moses. That was when Israel was going through the desert, and the Lord, as he promised, has kept me alive ever since. Look at me! I am eighty-five years old 11 and am just as strong today as I was when Moses sent me out. I am still strong enough for war or for anything else. 12 Now then, give me the hill country that the Lord promised me on that day when my men and I reported. We told you then that the race of giants called the Anakim were there in large walled cities. Maybe the Lord will be with me, and I will drive them out, just as the Lord said.”
13 Joshua blessed Caleb son of Jephunneh and gave him the city of Hebron as his possession. 14 Hebron still belongs to the descendants of Caleb son of Jephunneh the Kenizzite, because he faithfully obeyed the Lord, the God of Israel. 15 Before this, Hebron was called the city of Arba. (Arba had been the greatest of the Anakim.)
There was now peace in the land.
