1 Ījabs atbildēja un sacīja tā:
2 „Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas, un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos!
3 Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami.
4 Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un to dedzinātāju indi mans gars uzsūc sevī. Dieva iedvesto izbīļu tēli ir nostājušies kaujas kārtībā pret mani.
5 Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība?
6 Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā?
7 Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums.
8 Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu!
9 Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt, vai kaut Viņš paceltu savu roku, lai pārgrieztu manu dzīvības pavedienu!
10 Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdu.
11 Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas?
12 Un ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vafa,
13 Tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man ir visas atrautas.
14 Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā.
15 Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri,
16 Kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs,
17 Bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas.
18 Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd.
19 Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Tēmas karavāncs, uz tiem liek savas cerības Sābas ceļotāju pulki,
20 Bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos.
21 Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi!
22 Vai es jebkad esmu sacījis: „Piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības
23 Un izglābiet mani no ienaidnieku rokas un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem?
24 Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un kur es izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt!
25 Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi?
26 Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāki? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti?
27 Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu!
28 Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus!
29 Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē!
30 Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai varbūt es būtu zaudējis spēju izšķirt atsevišķus nelaimes triecienus, atšķirt taisnību no netaisnības?“
Job
1-2 If my troubles and griefs were weighed on scales,
3 they would weigh more than the sands of the sea,
so my wild words should not surprise you.
4 Almighty God has shot me with arrows,
and their poison spreads through my body.
God has lined up his terrors against me.
5 A donkey is content when eating grass,
and a cow is quiet when eating hay.
6 But who can eat flat, unsalted food?
What taste is there in the white of an egg?
7 I have no appetite for food like that,
and everything I eat makes me sick.
8 Why won't God give me what I ask?
Why won't he answer my prayer?
9 If only he would go ahead and kill me!
10 If I knew he would, I would leap for joy,
no matter how great my pain.
I know that God is holy;
I have never opposed what he commands.
11 What strength do I have to keep on living?
Why go on living when I have no hope?
12 Am I made of stone? Is my body bronze?
13 I have no strength left to save myself;
there is nowhere I can turn for help.
14 In trouble like this I need loyal friends—
whether I've forsaken God or not.
15 But you, my friends, you deceive me like streams
that go dry when no rain comes.
16 The streams are choked with snow and ice,
17 but in the heat they disappear,
and the stream beds lie bare and dry.
18 Caravans get lost looking for water;
they wander and die in the desert.
19 Caravans from Sheba and Tema search,
20 but their hope dies beside dry streams.
21 You are like those streams to me,
you see my fate and draw back in fear.
22 Have I asked you to give me a gift
or to bribe someone on my behalf
23 or to save me from some enemy or tyrant?
24 All right, teach me; tell me my faults.
I will be quiet and listen to you.
25 Honest words are convincing,
but you are talking nonsense.
26 You think I am talking nothing but wind;
then why do you answer my words of despair?
27 You would even roll dice for orphan slaves
and make yourselves rich off your closest friends!
28 Look me in the face. I won't lie.
29 You have gone far enough. Stop being unjust.
Don't condemn me. I'm in the right.
30 But you think I am lying—
you think I can't tell right from wrong.
