1 Tad temanieds Elifass atbildēja un sacīja:
2 „Vai ņemsi Jaunā, ka tev kādu vārdu teiksim? Bet, —kas gan spētu klusu ciest?
3 Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis, nogurušo rokas sdprinājis.
4 Tavs padoms lika uzceldes pakritušam, tu pats iedvesi slābani kļuvušiem ceļiem spēku.
5 Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skat, tad tu esi iztrūcinājies!
6 Vai tava Dieva bijība nav arī tava cerība? Un tava dzīves ceļa nevainība—tava paļāvība?
7 Lūdzams apdomā, kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā? Un no kupa laika sākot ir tikuši iznicināti taisnie?
8 Tik tālu, cik es redzu, de, kas nelaimei vagu dzinuši un kas varas darbus sējuši, de tos dabūjuši arī pļaut.
9 Proti, de iet jau bojā no Dieva dvašas vien, un no viņa bardzības gara de iznīkst.
10 Lauvas rūkoņa, vecā lauvas balss ir apklususi, un ir izlūzuši jauno lauvu zobi,
11 Bet ja vecam lauvam pietrūkst laupījuma, tad tas nobeidzas, un lauvas mātes mazuļiem jāizklīst.
12 Bet pie manis piezagās slepeni vārds, un manas ausis no tā uztvēra tikai čukstus
13 Kopā ar nakts parādību ierosinātājām domām laikā, kad miegs mēdz pakļaut cilvēkus savai varai;
14 Tad mani sagrāba bailes un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus,
15 Kāds gars gāja man garām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus!
16 Bet tad tur stāvēja, bet es to nepazinu sejā—kāda parādība manu acu priekšā; tā palika bez kusdbām stāvot, bet balsi es dzirdēju čukstam:
17 Vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā, un mirsdgais šķīsts sava Radītāja priekšā?
18 Redzi, Viņš pats saviem kalpiem neuzticas, un saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu.
19 Cik lielākā mērā vēl tiem, kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas drīzāk nekā kode tiek sadragāti?
20 Visu laiku no rīta līdz vakaram tie top dauzīti un drupināti, un neviena nepamanīti tie pazūd uz visiem laikiem!
21 Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā.“
The First Dialogue
(4.1—14.22)Eliphaz
1-2 Job, will you be annoyed if I speak?
I can't keep quiet any longer.
3 You have taught many people
and given strength to feeble hands.
4 When someone stumbled, weak and tired,
your words encouraged him to stand.
5 Now it's your turn to be in trouble,
and you are too stunned to face it.
6 You worshiped God, and your life was blameless;
and so you should have confidence and hope.
7 Think back now. Name a single case
where someone righteous met with disaster.
8 I have seen people plow fields of evil
and plant wickedness like seed;
now they harvest wickedness and evil.
9 Like a storm, God destroys them in his anger.
10 The wicked roar and growl like lions,
but God silences them and breaks their teeth.
11 Like lions with nothing to kill and eat,
they die, and all their children are scattered.
12 Once a message came quietly,
so quietly I could hardly hear it.
13 Like a nightmare it disturbed my sleep.
14 I trembled and shuddered;
my whole body shook with fear.
15 A light breeze touched my face,
and my skin crawled with fright.
16 I could see something standing there;
I stared, but couldn't tell what it was.
Then I heard a voice out of the silence:
17 “Can anyone be righteous in the sight of God
or be pure before his Creator?
18 God does not trust his heavenly servants;
he finds fault even with his angels.
19 Do you think he will trust a creature of clay,
a thing of dust that can be crushed like a moth?
20 We may be alive in the morning,
but die unnoticed before evening comes.
21 All that we have is taken away;
we die, still lacking wisdom.”
