1 Un Ījabs turpināja savu runu un sacīja šādus vārdus:
2 „Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs!
3 Kad savas gaismas spīdumam Viņš lika mirdzēt pār manu galvu, un es Viņa gaismā izstaigāju tumsu,
4 Tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti,
5 Kad Visuvarenais vēl bija manā pusē, un apkārt ap mani bija mani jaunieši,
6 Kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs!
7 Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā,
8 Tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot.
9 Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.
10 Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,
11 Jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.
12 Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.
13 Svētības vārdi no tā mutes, kas šķita pazudis esam, atskanēja man pretī, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.
14 Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvas sega mani pušķoja mans taisnīgums.
15 Aklam es biju acis, un kājas es bija klibajam.
16 Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kufus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt.
17 Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Un es spriedu tā: Man droši būs lemts nomirt savā ligzdā, bet kā fēniks es savas dienas gribu pavairot.
19 Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izplētušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros.
20 Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā.
21 Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet ari sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami.
22 Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.
23 Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietus gāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.
24 Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.
25 Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.“
Job's Final Statement of His Case
1 Job began speaking again.
Job
2 If only my life could once again
be as it was when God watched over me.
3 God was always with me then
and gave me light as I walked through the darkness.
4 Those were the days when I was prosperous,
and the friendship of God protected my home.
5 Almighty God was with me then,
and I was surrounded by all my children.
6 My cows and goats gave plenty of milk,
and my olive trees grew in the rockiest soil.
7 Whenever the city elders met
and I took my place among them,
8 young men stepped aside as soon as they saw me,
and old men stood up to show me respect.
9 The leaders of the people would stop talking;
10 even the most important men kept silent.
11 Everyone who saw me or heard of me
had good things to say about what I had done.
12 When the poor cried out, I helped them;
I gave help to orphans who had nowhere to turn.
13 People who were in deepest misery praised me,
and I helped widows find security.
14 I have always acted justly and fairly.
15 I was eyes for the blind,
and feet for the lame.
16 I was like a father to the poor
and took the side of strangers in trouble.
17 I destroyed the power of cruel men
and rescued their victims.
18 I always expected to live a long life
and to die at home in comfort.
19 I was like a tree whose roots always have water
and whose branches are wet with dew.
20 Everyone was always praising me,
and my strength never failed me.
21 When I gave advice, people were silent
and listened carefully to what I said;
22 they had nothing to add when I had finished.
My words sank in like drops of rain;
23 everyone welcomed them
just as farmers welcome rain in spring.
24 I smiled on them when they had lost confidence;
my cheerful face encouraged them.
25 I took charge and made the decisions;
I led them as a king leads his troops,
and gave them comfort in their despair.
