1 Tad naamatietis Cofars pārņēma sarunu un sacīja:
2 „Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts.
3 Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt.
4 Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem, tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū,
5 Ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki?
6 Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr
7 Līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie kas viņu bija redzējuši, prasīs: Kur viņš palicis?
8 Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast, kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts:
9 Tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs.
10 Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod.
11 Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos.
12 Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles,
13 To taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām,
14 Tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi.
15 Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera.
16 Čūskas indi viņš zīdis, odzes dzelonis viņu nokaus.
17 Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi.
18 Viņam tā pūliņu panākumi ir jaātdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu,
19 Jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot.
20 Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi.
21 Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības.
22 Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu.
23 Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā savai barībai plūst pār viņu.
24 Un ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vajra bulta caururbs viņa sirdi.
25 Un ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu.
26 Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī.
27 Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu.
28 Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs.
29 Šī ir bezdievīgajam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums.“
Zophar
1-2 Job, you upset me. Now I'm impatient to answer.
3 What you have said is an insult,
but I know how to reply to you.
4 Surely you know that from ancient times,
when we humans were first placed on earth,
5 no wicked people have been happy for long.
6 They may grow great, towering to the sky,
so great that their heads reach the clouds,
7 but they will be blown away like dust.
Those who used to know them
will wonder where they have gone.
8 They will vanish like a dream, like a vision at night,
and never be seen again.
9 The wicked will disappear from the place where they used to live;
10 and their children will make good what they stole from the poor.
11 Their bodies used to be young and vigorous,
but soon they will turn to dust.
12-13 Evil tastes so good to them
that they keep some in their mouths to enjoy its flavor.
14 But in their stomachs the food turns bitter,
as bitter as any poison could be.
15 The wicked vomit up the wealth they stole;
God takes it back, even out of their stomachs.
16 What the evil people swallow is like poison;
it kills them like the bite of a deadly snake.
17 They will not live to see rivers of olive oil
or streams that flow with milk and honey.
18 They will have to give up all they have worked for;
they will have no chance to enjoy their wealth,
19 because they oppressed and neglected the poor
and seized houses someone else had built.
20 Their greed is never satisfied.
21 When they eat, there is nothing left over,
but now their prosperity comes to an end.
22 At the height of their success
all the weight of misery will crush them.
23 Let them eat all they want!
God will punish them in fury and anger.
24 When they try to escape from an iron sword,
a bronze bow will shoot them down.
25 Arrows stick through their bodies;
the shiny points drip with their blood,
and terror grips their hearts.
26 Everything they have saved is destroyed;
a fire not lit by human hands
burns them and all their family.
27 Heaven reveals their sin,
and the earth gives testimony against them.
28 All their wealth will be destroyed
in the flood of God's anger.
29 This is the fate of wicked people,
the fate that God assigns to them.
