1 Un notika kādu dienu, ka Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, un tad viņu starpā ienāca Sātans, lai ari nostātos tā Kunga priekšā.
2 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tu nākdams?“ Un Sātans atbildēja tam Kungam: „Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju.“
3 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi piegriezis vērību manam kalpam ījabam, ka nav neviena tāda, kāds ir viņš, virs zemes? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas dievbijības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu.“
4 Un Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Adu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.
5 Es deru, ja Tu savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesas aizkartu, ka viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!“
6 Tas Kungs sacīja Sātanam: „Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!“
7 Tad Sātans aizgāja no tā Kunga un piemeklēja ījabu ar visai ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem.
8 Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdas pats pelnos.
9 Un viņa sieva tam sacīja: „Vai tu stipri vēl turies pie savas dievbijības? Atsaki Dievam un mirsti!“
10 Bet viņš tai sacīja: „Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu rīmas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?“ Visos šais piemeklējumos Ijabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.
11 Kad trīs ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu liktenīgi bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, —temanietis Ēlifass, šuachietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu.
12 Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja putekļus no zemes uz savām galvām, tos uzmezdami pret debesīm.
13 Un tie nosēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik pārmērīgi smagas bija viņa sāpes.
Satan Tests Job Again
1 When the day came for the heavenly beings to appear before the Lord again, Satan was there among them. 2 The Lord asked him, “Where have you been?”
Satan answered, “I have been walking here and there, roaming around the earth.”
3 “Did you notice my servant Job?” the Lord asked. “There is no one on earth as faithful and good as he is. He worships me and is careful not to do anything evil. You persuaded me to let you attack him for no reason at all, but Job is still as faithful as ever.”
4 Satan replied, “A person will give up everything in order to stay alive. 5 But now suppose you hurt his body—he will curse you to your face!”
6 So the Lord said to Satan, “All right, he is in your power, but you are not to kill him.”
7 Then Satan left the Lord's presence and made sores break out all over Job's body. 8 Job went and sat by the garbage dump and took a piece of broken pottery to scrape his sores. 9 His wife said to him, “You are still as faithful as ever, aren't you? Why don't you curse God and die?”
10 Job answered, “You are talking nonsense! When God sends us something good, we welcome it. How can we complain when he sends us trouble?” Even in all this suffering Job said nothing against God.
Job's Friends Come
11 Three of Job's friends were Eliphaz, from the city of Teman, Bildad, from the land of Shuah, and Zophar, from the land of Naamah. When they heard how much Job had been suffering, they decided to go and comfort him. 12 While they were still a long way off they saw Job, but did not recognize him. When they did, they began to weep and wail, tearing their clothes in grief and throwing dust into the air and on their heads. 13 Then they sat there on the ground with him for seven days and nights without saying a word, because they saw how much he was suffering.
