1 Uca zemē mita kāds vīrs, vārdā ījabs. Šis vīrs bija svētbijīgs un taisns, jo viņš bijās Dievu un vairījās no ļauna.
2 Viņam bija dzimuši septiņi dēli un trīs meitas.
3 Un viņam piederēja septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu un pieci simti jūgu vēršu, ari piecisimt ēzeļu mātes tin Joti liels skaits darba roku. Šis virs bija viscildenākais visu austrum-nieku vidū.
4 Viņa dēli bija paraduši ikviens savā namā pēc kārtas kopā sanākt un rikot dzīres. Tie mēdza aicināt un ielūgt arī savas trīs māsas, lai tās kopā ar viņiem ēstu un dzertu.
5 Kad kārtējo dzīru laiks bija apkārt, tad ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamajā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstot viņu skaitam, jo Ijabs mēdza spriest tā: „Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu.“ Tā ījabs darīja allažiņ.
6 Kādu dienu notikās, kad patreiz Dieva dēli nāca, lai nostātos tā Kunga priekšā, tad arīdzan Sātans atnāca viņu vidū.
7 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „No kurienes tad tu nākdams?“ Un Sātans tam Kungam atbildēja un sacīja: „No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.“
8 Un tas Kungs sacīja Sātanam: „Vai tu esi ievērojis manu kalpu ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.“
9 Tad Sātans atbildēja tam Kungam un sacīja: „Vai ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas?
10 Un vai Tu pats arī neesi ir ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izplētušies pāri visai zemei.
11 Bet izstiep savu roku un pieskaries ar ļaunumu visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.“
12 Tad tas Kungs sacīja Sātanam: „Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu.“ Un Sātans aizgāja projām no tā Kunga vaiga.
13 Un notika kādreiz tai pašā dienā, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā,
14 Tad kāds vēstnesis atsteidzās pie ījaba un sacīja: „Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos.
15 Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
16 Un kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: „Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
17 Un kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: „Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu.“
18 Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un teica: „Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā.
19 Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jaunie-šiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to ziņotu.“
20 Tad ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās ar savu seju pie zemes
21 Un sacīja: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts!“
22 Pie visa tā ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.
Satan Tests Job
1 There was a man named Job, living in the land of Uz, who worshiped God and was faithful to him. He was a good man, careful not to do anything evil. 2 He had seven sons and three daughters, 3 and owned seven thousand sheep, three thousand camels, one thousand head of cattle, and five hundred donkeys. He also had a large number of servants and was the richest man in the East.
4 Job's sons used to take turns giving a feast, to which all the others would come, and they always invited their three sisters to join them. 5 The morning after each feast, Job would get up early and offer sacrifices for each of his children in order to purify them. He always did this because he thought that one of them might have sinned by insulting God unintentionally.
6 When the day came for the heavenly beings to appear before the Lord, Satan was there among them. 7 The Lord asked him, “What have you been doing?”
Satan answered, “I have been walking here and there, roaming around the earth.”
8 “Did you notice my servant Job?” the Lord asked. “There is no one on earth as faithful and good as he is. He worships me and is careful not to do anything evil.”
9 Satan replied, “Would Job worship you if he got nothing out of it? 10 You have always protected him and his family and everything he owns. You bless everything he does, and you have given him enough cattle to fill the whole country. 11 But now suppose you take away everything he has—he will curse you to your face!”
12 “All right,” the Lord said to Satan, “everything he has is in your power, but you must not hurt Job himself.” So Satan left.
Job's Children and Wealth Are Destroyed
13 One day when Job's children were having a feast at the home of their oldest brother, 14 a messenger came running to Job. “We were plowing the fields with the oxen,” he said, “and the donkeys were in a nearby pasture. 15 Suddenly the Sabeans attacked and stole them all. They killed every one of your servants except me. I am the only one who escaped to tell you.”
16 Before he had finished speaking, another servant came and said, “Lightning struck the sheep and the shepherds and killed them all. I am the only one who escaped to tell you.”
17 Before he had finished speaking, another servant came and said, “Three bands of Chaldean raiders attacked us, took away the camels, and killed all your servants except me. I am the only one who escaped to tell you.”
18 Before he had finished speaking, another servant came and said, “Your children were having a feast at the home of your oldest son, 19 when a storm swept in from the desert. It blew the house down and killed them all. I am the only one who escaped to tell you.”
20 Then Job got up and tore his clothes in grief. He shaved his head and threw himself face downward on the ground. 21 He said, “I was born with nothing, and I will die with nothing. The Lord gave, and now he has taken away. May his name be praised!”
22 In spite of everything that had happened, Job did not sin by blaming God.
