1 Kad Israēla bērni atkal darīja, kas bija ļauns tā Kunga acīs, tad tas Kungs tos nodeva midianiešu rokās septiņus gadus.
2 Un kad Midiafta roka smagi gulēja uz Israēla, tad Israēla bērni, lai aizstāvētos pret Midianu, sev taisīja patvertnes kalnos un alas klintīs un nocietinājumus kalnu virsomēs.
3 Jo tikko Israēls bija iesējis, kā jau tūdaļ nāca Midiana ļaudis un Amaleks un ari austrumu viri, lai karotu ar viņiem.
4 Un tie uzcēla visapkārt ap viņiem savas teltis un nopostīja zemes ražu līdz pat Gazas pievārtei; un tie neatstāja nemaz pārtikas Israēlā, ari ne sīklopus, nedz vēršus, nedz ēzeļus,
5 Jo tie mēdza nākt ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, nākdami tik lielos baros kā siseņi, ka nedz viņus pašus, nedz viņu kamieļus nevarēja saskaitīt; viņi nāca ar noteiktu nolūku zemi galīgi izpostīt.
6 Tā kā Midiana dēļ Israēls ļoti panika, tad Israēla bērni sauca pēc tā Kunga palidzibas.
7 Un notika, kad Israēla bērni piesauca to Kungu Midiana dēļ,
8 Tad tas Kungs sūtīja pie Israēla bērniem pravieti; tas viņiem sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes, un Es esmu jūs izvedis no kalpības nama.
9 Un Es jūs atbrīvoju no ēģiptiešu rokas un ari no visu jūsu apspiedēju rokas, un Es tos izdzinu, jums ienākot, un Es devu jums viņu zemi,
10 Un Es jums sacīju, Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, nezemojieties amo-riešu dievu priekšā, kuru zemē jūs dzīvojat! Bet jūs neesat klausījuši manai balsij.“
11 Tad tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās zem Ofras ozola, kas piederēja abiēzrietim Joasam, un viņa dēls Gideons kūla kviešus vina spiedē, lai tos paslēptu no Midiana.
12 Un tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: „Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais virs!“
13 Bet Gideons viņam sacīja: „Piedod man, mans kungs, bet vai tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šis bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: „Tas bija tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes!“ —Bet tagad tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiana rokā!“
14 Tad tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: „Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiana rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!“
15 Bet viņš sacīja: „Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana ģints ir nabagākā, Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā!“
16 Un tas Kungs viņam sacīja: „Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midianu kā vienu vienīgu viru.“
17 Tad viņš sacīja: „Ja es esmu atradis žēlastību Tavās acis, tad dod jel man zīmi, ka Tu tas tiešām esi, kas ar mani runā!
18 Neatkāpies, lūdzams, no šīs vietas kamēr es pie Tevis atgriežos, atnesu Tev savu dāvanu upuri un to novietoju tavā priekšā!“ Un viņš atbildēja: „Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi.“
19 Un Gideons iegāja savā namā un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas karašas no ēfas smalko kviešu miltu; gaļu viņš ielika grozā, bet viru ielēja māla podā, iznesa viņam ārā zem ozola un to pasniedza viņam.
20 Un tā Kunga eņģelis sacīja viņam: „Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šis klints, bet viru izlej zemē!“ Un viņš tā arī izdarīja.
21 Tad tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās ir gaļai, ir neraudzētām maizēm; tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un tā Kungu eņģelis nozuda no viņa acīm.
22 Kad nu Gideons noskārta, ka tas bija tā Kunga eņģelis bijis, tad viņš sacīja: „Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!“
23 Tad tas Kungs viņam sacīja: „Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi!“
24 Tad Gideons tur uzcēla altāri tam Kungam, un viņs to nosauca: „Tas Kungs ir miers!“ Un tāds tas ir vēl līdz šai dienai Ofra, Abiēzera ģints novadā.
25 Un notika tanī nakti, ka tas Kungs viņam sacīja: „Ņem jaunu vērsi, kas pieder tavam tēvam, un vēl otru vērsi, kas ir septiņus gadus vecs, tin nojauc Baāla altāri, kas ir tavam tēvam, un nocērt elka stabu, kas ir tam līdzās!
26 Un uzcel altāri tam Kungam, savam Dievam, uz šā nocietinātā kalna virsotnes saskaņā ar kārtības noteiku-miem par altāra celšanu, ņem otru vērsi un upurē to kā dedzināmo upuri ar elka staba malku, ko tu būsi nocirtis!“
27 Tad Gideons izraudzīja desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja tā, kā tas Kungs bija viņam sacījis; bet tāpēc, ka viņš baidījās no sava tēva ģints un no pilsētas ļaudīm to darīt dienā, tad viņš to izdarīja naktī.
28 Kad nu pilsētas vīri agri no rīta uzcēlās un redzēja, ka Baāla altāris ir salauzīts un elka stabs, kas atradās tam līdzās, nocirsts, un ka otrs vērsis bija upurēts kā dedzināmais upuris uz jaunuzceltā altāpa,
29 Tad tie cits citam taujāja: „Kas to ir darījis?“ Un kad tie meklēja un vāca ziņas, tad tiem tika sacīts: „Gideons, Joasa dēls, to ir darījis.“
30 Tad pilsētas vīri teica Joasam: „Izdod mums savu dēlu, jo viņam ir jāmirst, tāpēc ka viņš ir nolauzis Baāla altāri un nocitis ašēru, svēto koku, kas bija tam līdzās!“
31 Un Joass sacīja visiem tiem, kas ap viņu pulcējās: „Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baāla vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Lai tas, kas grib par viņu cīnīties, mirst vēl šinī rītā! Ja tiešām Baāls ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies tādēļ, ka kāds ir nolauzis viņa altāri!“
32 Un tanī dienā viņi nosauca Gideonu Jerubbaāls un sacīja: „Baāls vedīs ar viņu cīņu, tāpēc ka viņš ir tā altāri noplēsis.“
33 Bet visi midianieši un Amaleka dēli un austrumu bari sapulcējās vienkopus, pārcēlās pāri uz otru pusi un uzcēla savas teltis Jezreēlas līdzenumā.
34 Tad tā Runga gars nāca pār Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca kopā visus abiēzeriešus, lai tie viņam sekotu.
35 Un viņš izsūtīja vēstnešus pa visu Manases cilti, aicinādams, lai tie viņam sekotu; viņš nosūtīja vēstnešus arī pie Ašera, pie Zebulona un pie Naftaļa ciltīm, un tie devās viņam pretī.
36 Un Gideons sacīja Dievam: „Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis,
37 Redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona; ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.“
38 Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens.
39 Tad Gideons sacīja Dievam: „Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi Tev gribu ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka mēģinu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa!“
40 Un Dievs tā lika arī notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa.
Gideon
1 Once again the people of Israel sinned against the Lord, so he let the people of Midian rule them for seven years. 2 The Midianites were stronger than Israel, and the people of Israel hid from them in caves and other safe places in the hills. 3 Whenever the Israelites would plant their crops, the Midianites would come with the Amalekites and the desert tribes and attack them. 4 They would camp on the land and destroy the crops as far south as the area around Gaza. They would take all the sheep, cattle, and donkeys, and leave nothing for the Israelites to live on. 5 They would come with their livestock and tents, as thick as locusts. They and their camels were too many to count. They came and devastated the land, 6 and Israel was helpless against them.
7 Then the people of Israel cried out to the Lord for help against the Midianites, 8 and he sent them a prophet who brought them this message from the Lord, the God of Israel: “I brought you out of slavery in Egypt. 9 I rescued you from the Egyptians and from the people who fought you here in this land. I drove them out as you advanced, and I gave you their land. 10 I told you that I am the Lord your God and that you should not worship the gods of the Amorites, whose land you are now living in. But you have not listened to me.”
11 Then the Lord's angel came to the village of Ophrah and sat under the oak tree that belonged to Joash, a man of the clan of Abiezer. His son Gideon was threshing some wheat secretly in a wine press, so that the Midianites would not see him. 12 The Lord's angel appeared to him there and said, “The Lord is with you, brave and mighty man!”
13 Gideon said to him, “If I may ask, sir, why has all this happened to us if the Lord is with us? What happened to all the wonderful things that our fathers told us the Lord used to do—how he brought them out of Egypt? The Lord has abandoned us and left us to the mercy of the Midianites.”
14 Then the Lord ordered him, “Go with all your great strength and rescue Israel from the Midianites. I myself am sending you.”
15 Gideon replied, “But Lord, how can I rescue Israel? My clan is the weakest in the tribe of Manasseh, and I am the least important member of my family.”
16 The Lord answered, “You can do it because I will help you. You will crush the Midianites as easily as if they were only one man.”
17 Gideon replied, “If you are pleased with me, give me some proof that you are really the Lord. 18 Please do not leave until I bring you an offering of food.”
He said, “I will stay until you come back.”
19 So Gideon went into his house and cooked a young goat and used a bushel of flour to make bread without any yeast. He put the meat in a basket and the broth in a pot, brought them to the Lord's angel under the oak tree, and gave them to him. 20 The angel told him, “Put the meat and the bread on this rock, and pour the broth over them.” Gideon did so. 21 Then the Lord's angel reached out and touched the meat and the bread with the end of the stick he was holding. Fire came out of the rock and burned up the meat and the bread. Then the angel disappeared.
22 Gideon then realized that it was the Lord's angel he had seen, and he said in terror, “Sovereign Lord! I have seen your angel face-to-face!”
23 But the Lord told him, “Peace. Don't be afraid. You will not die.” 24 Gideon built an altar to the Lord there and named it “The Lord is Peace.” (It is still standing at Ophrah, which belongs to the clan of Abiezer.)
25 That night the Lord told Gideon, “Take your father's bull and another bull seven years old, tear down your father's altar to Baal, and cut down the symbol of the goddess Asherah, which is beside it. 26 Build a well-constructed altar to the Lord your God on top of this mound. Then take the second bull and burn it whole as an offering, using for firewood the symbol of Asherah you have cut down.” 27 So Gideon took ten of his servants and did what the Lord had told him. He was too afraid of his family and the people in town to do it by day, so he did it at night.
28 When the people in town got up early the next morning, they found that the altar to Baal and the symbol of Asherah had been cut down, and that the second bull had been burned on the altar that had been built there. 29 They asked each other, “Who did this?” They investigated and found out that Gideon son of Joash had done it. 30 Then they said to Joash, “Bring your son out here, so that we can kill him! He tore down the altar to Baal and cut down the symbol of Asherah beside it.”
31 But Joash said to all those who confronted him, “Are you arguing for Baal? Are you defending him? Anyone who argues for him will be killed before morning. If Baal is a god, let him defend himself. It is his altar that was torn down.” 32 From then on Gideon was known as Jerubbaal, because Joash said, “Let Baal defend himself; it is his altar that was torn down.”
33 Then all the Midianites, the Amalekites, and the desert tribes assembled, crossed the Jordan River, and camped in Jezreel Valley. 34 The spirit of the Lord took control of Gideon, and he blew a trumpet to call the men of the clan of Abiezer to follow him. 35 He sent messengers throughout the territory of both parts of Manasseh to call them to follow him. He sent messengers to the tribes of Asher, Zebulun, and Naphtali, and they also came to join him.
36 Then Gideon said to God, “You say that you have decided to use me to rescue Israel. 37 Well, I am putting some wool on the ground where we thresh the wheat. If in the morning there is dew only on the wool but not on the ground, then I will know that you are going to use me to rescue Israel.” 38 That is exactly what happened. When Gideon got up early the next morning, he squeezed the wool and wrung enough dew out of it to fill a bowl with water. 39 Then Gideon said to God, “Don't be angry with me; let me speak just once more. Please let me make one more test with the wool. This time let the wool be dry, and the ground be wet.” 40 That night God did that very thing. The next morning the wool was dry, but the ground was wet with dew.
