1 Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu, skandinādami:
2 „Ka Israēla patstāvības laikos vēl virsaiši valdīja, ka tad tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet to Kungu!
3 Klausaities, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu tam Kungam, es gribu koklēt tam Kungam, Israēla Dievam:
4 Kungs, kad Tu iznāci no Seīras, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad ir debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.
5 Kalni salīgojās tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns—tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija no karavānām tukši: kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.
7 Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, —tu, māte Israēlā.
8 Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet arī tūliņ bija jau jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs, vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?
9 Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū: slavēts lai ir tas Kungs!
10 Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, —apdomājiet!
11 Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasnie-dzis tā Kunga vadībā. Lai tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.
12 Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!
13 Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem, tā Kunga tauta gāja kā varoņu vienība tā Kunga vadībā.
14 No Ēfraima kalniem devās lejup tie, kuļru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Machiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.
15 Un Isašara virsaiši cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un kuplas sanāksmes.
16 „Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? —Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas?“ Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un lielas apspriedes.
17 Gileāds mierīgi palika viņpus Jardānas, —bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras krastmalā un dzīvo tās līčos.
18 Taču Zebulons ir tauta, kas ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.
19 Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā, pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.
20 No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.
21 Kišonas upe tos ir aizskalojusi sev līdzi, —ak, vecais strauts, Kišonas strauts, —iedves spēku manai dvēselei!
22 Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.
23 „Lādiet Merosu!“ Tā saka tā Kunga eņģelis: „Lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc, ka tie nav nākuši palīgā tam Kungam, —palīgā tam Kun-gam vareno pulkos!“
24 Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, —visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vis-svētītākā!
25 Viņš lūdza ūdeni, —tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.
26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.
27 Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, —jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.
28 Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: „Kāpēc kavējas vina rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?“
29 Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un ir viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:
30 „Droši vien, —vai tad viņi neko nebūtu atraduši, —viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, —divas sievietes ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes daudzkrāsainas, mākslīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.“
31 Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, lai tie ir kā uzlecoša saule savā spēkā.“ Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
The Song of Deborah and Barak
1 On that day Deborah and Barak son of Abinoam sang this song:
2 Praise the Lord!
The Israelites were determined to fight;
the people gladly volunteered.
3 Listen, you kings!
Pay attention, you rulers!
I will sing and play music
to Israel's God, the Lord.
4 Lord, when you left the mountains of Seir,
when you came out of the region of Edom,
the earth shook, and rain fell from the sky.
Yes, water poured down from the clouds.
5 The mountains quaked before the Lord of Sinai,
before the Lord, the God of Israel.
6 In the days of Shamgar son of Anath,
in the days of Jael,
caravans no longer went through the land,
and travelers used the back roads.
7 The towns of Israel stood abandoned, Deborah;
they stood empty until you came,
came like a mother for Israel.
8 Then there was war in the land
when the Israelites chose new gods.
Of the forty thousand men in Israel,
did anyone carry shield or spear?
9 My heart is with the commanders of Israel,
with the people who gladly volunteered.
Praise the Lord!
10 Tell of it, you that ride on white donkeys,
sitting on saddles,
and you that must walk wherever you go.
11 Listen! The noisy crowds around the wells
are telling of the Lord's victories,
the victories of Israel's people!
Then the Lord's people marched down from their cities.
12 Lead on, Deborah, lead on!
Lead on! Sing a song! Lead on!
Forward, Barak son of Abinoam,
lead your captives away!
13 Then the faithful ones came down to their leaders;
the Lord's people came to him ready to fight.
14 They came from Ephraim into the valley,
behind the tribe of Benjamin and its people.
The commanders came down from Machir,
the officers down from Zebulun.
15 The leaders of Issachar came with Deborah;
yes, Issachar came and Barak too,
and they followed him into the valley.
But the tribe of Reuben was divided;
they could not decide to come.
16 Why did they stay behind with the sheep?
To listen to shepherds calling the flocks?
Yes, the tribe of Reuben was divided;
they could not decide to come.
17 The tribe of Gad stayed east of the Jordan,
and the tribe of Dan remained by the ships.
The tribe of Asher stayed by the seacoast;
they remained along the shore.
18 But the people of Zebulun and Naphtali
risked their lives on the battlefield.
19 At Taanach, by the stream of Megiddo,
the kings came and fought;
the kings of Canaan fought,
but they took no silver away.
20 The stars fought from the sky;
as they moved across the sky,
they fought against Sisera.
21 A flood in the Kishon swept them away—
the onrushing Kishon River.
I shall march, march on, with strength!
22 Then the horses came galloping on,
stamping the ground with their hoofs.
23 “Put a curse on Meroz,” says the angel of the Lord,
“a curse, a curse on those who live there.
They did not come to help the Lord,
come as soldiers to fight for him.”
24 The most fortunate of women is Jael,
the wife of Heber the Kenite—
the most fortunate of women who live in tents.
25 Sisera asked for water, but she gave him milk;
she brought him cream in a beautiful bowl.
26 She took a tent peg in one hand,
a worker's hammer in the other;
she struck Sisera and crushed his skull;
she pierced him through the head.
27 He sank to his knees,
fell down and lay still at her feet.
At her feet he sank to his knees and fell;
he fell to the ground, dead.
28 Sisera's mother looked out of the window;
she gazed from behind the lattice.
“Why is his chariot so late in coming?” she asked.
“Why are his horses so slow to return?”
29 Her wisest friends answered her,
and she told herself over and over,
30 “They are only finding things to capture and divide,
a woman or two for every soldier,
rich cloth for Sisera,
embroidered pieces for the neck of the queen.”
31 So may all your enemies die like that, O Lord,
but may your friends shine like the rising sun!
And there was peace in the land for forty years.
