1 Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis.
2 Kad nu šā gileādieša paša sieva bija viņam dzemdējusi dēlus un kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: „Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!“
3 Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sņot.
4 Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu.
5 Kad nu amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileāda vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes,
6 Un tie sacīja Jeftam: „Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs kājosim pret amoniešiem!“
7 Bet Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?“
8 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs kājosim ar Amona dēliem, un tev būs būt mums par vadoni visiem Gileāda iedzīvotājiem!“
9 Tad Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu kaju pret Amona dēliem. Bet kad tas Kungs tos nodos manās rokās, vai tad es arī būšu jums par galvu?“
10 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Lai tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.“
11 Tad Jefta gāja kopā ar Gileāda vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par priekšnieku un par kajavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu tā Kunga priekšā Micpā.
12 Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: „Ko tev no manis vajaga, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu kaju?“
13 Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: „Tāpēc, ka Israēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas un līdz Jabokai un Jardānai; tagad nu atdod man to ar labu!“
14 Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa
15 Un lika tam teikt: „Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi,
16 Jo, iznākot ārā no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedju jūjai un nonāca Kadešā.
17 Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Ēdoma ķēniņa, teikdams: „Atļauj mums iziet caur tavu zemi!“ Bet Ēdoma ķēniņš neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā.
18 Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Ēdoma zemei un Moāba zemei apkārt un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes; un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie nemaz arī neienāca Moāba robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža.
19 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sichona, ķujš kā ķēniņš valdīja Hešbonā, un Israēls tam teica: „Mēs, uz savu ceļa mērķi iedami, gribam iziet caur tavu zemi.“
20 Tomēr Sichons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot savus novadus, bet sapulcināja visu savu kajotāju saimi, apmetās nometnē pie Jachcas un uzbruka Israēlam.
21 Bet tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sichonu un visu viņa karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja it visu amoriešu zemi un to ari apdzīvo.
22 Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu robežu apgabalu no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai.
23 Un tā nu tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus savas Israēla tautas labā, —un tagad tu to gribi ieņemt?
24 Patiešām to, ko tavs dievs Kā-rnošs izdzīs, to tu varēsi iegūt, bet visu to apgabalu, no kūja mūsu labā izdzinis citus tas Kungs, mūsu Dievs, to mēs paši iegūsim kā mantojumu!
25 Un nu tagad, —vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jel kad ar Israēlu bijušas nesaskaņas, un vai viņš ar to ir kājojis,
26 Kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazpilsētās un Aroērā un tās priekšpilsētās un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā necentāties tos atkal pievienot sev?
27 Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar kāju. Tad lai tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!“
28 Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt.
29 Un tā Kunga gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileāda, un no Micpas Gileāda viņš devās pāri pret amoniešiem.
30 Un Jefta deva īpašu solījumu tam Kungam, un viņš sacīja: „Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā,
31 Tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri!“
32 Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem kaju, un tas Kungs tos nodeva viņa rokā.
33 Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti.
34 Kad nu Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas.
35 Un notika, ka, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: „Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!“
36 Un viņa tam atbildēja: „Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam kad tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem!“
37 Un viņa sacīja savam tēvam: „Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību, —es pati un manas draudzenes!“
38 Un viņš sacīja: „Ej!“ Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām tikpat vecām draudze-nēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību.
39 Un pēc divu mēnešu laika notecēšanas viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu īpašo solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā,
40 Ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu četras dienas gadā.
1 Jephthah, a brave soldier from Gilead, was the son of a prostitute. His father Gilead 2 had other sons by his wife, and when they grew up, they forced Jephthah to leave home. They told him, “You will not inherit anything from our father; you are the son of another woman.” 3 Jephthah fled from his brothers and lived in the land of Tob. There he attracted a group of worthless men, and they went around with him.
4 It was some time later that the Ammonites went to war against Israel. 5 When this happened, the leaders of Gilead went to bring Jephthah back from the land of Tob. 6 They told him, “Come and lead us, so that we can fight the Ammonites.”
7 But Jephthah answered, “You hated me so much that you forced me to leave my father's house. Why come to me now that you're in trouble?”
8 They said to Jephthah, “We are turning to you now because we want you to go with us and fight the Ammonites and lead all the people of Gilead.”
9 Jephthah said to them, “If you take me back home to fight the Ammonites and the Lord gives me victory, I will be your ruler.”
10 They replied, “We agree. The Lord is our witness.” 11 So Jephthah went with the leaders of Gilead, and the people made him their ruler and leader. Jephthah stated his terms at Mizpah in the presence of the Lord.
12 Then Jephthah sent messengers to the king of Ammon to say, “What is your quarrel with us? Why have you invaded our country?”
13 The king of Ammon answered Jephthah's messengers, “When the Israelites came out of Egypt, they took away my land from the Arnon River to the Jabbok River and the Jordan River. Now you must give it back peacefully.”
14 Jephthah sent messengers back to the king of Ammon 15 with this answer: “It is not true that Israel took away the land of Moab or the land of Ammon. 16 This is what happened: when the Israelites left Egypt, they went through the desert to the Gulf of Aqaba and came to Kadesh. 17 Then they sent messengers to the king of Edom to ask permission to go through his land. But the king of Edom would not let them. They also asked the king of Moab, but neither would he let them go through his land. So the Israelites stayed at Kadesh. 18 Then they went on through the desert, going around the land of Edom and the land of Moab until they came to the east side of Moab, on the other side of the Arnon River. They camped there, but they did not cross the Arnon because it was the boundary of Moab. 19 Then the Israelites sent messengers to Sihon, the Amorite king of Heshbon, and asked him for permission to go through his country to their own land. 20 But Sihon would not let Israel do it. He brought his whole army together, camped at Jahaz, and attacked Israel. 21 But the Lord, the God of Israel, gave the Israelites victory over Sihon and his army. So the Israelites took possession of all the territory of the Amorites who lived in that country. 22 They occupied all the Amorite territory from the Arnon in the south to the Jabbok in the north and from the desert on the east to the Jordan on the west. 23 So it was the Lord, the God of Israel, who drove out the Amorites for his people, the Israelites. 24 Are you going to try to take it back? You can keep whatever your god Chemosh has given you. But we are going to keep everything that the Lord, our God, has taken for us. 25 Do you think you are any better than Balak son of Zippor, king of Moab? He never challenged Israel, did he? Did he ever go to war against us? 26 For three hundred years Israel has occupied Heshbon and Aroer, and the towns around them, and all the cities on the banks of the Arnon River. Why haven't you taken them back in all this time? 27 No, I have not done you any wrong. You are doing wrong by making war on me. The Lord is the judge. He will decide today between the Israelites and the Ammonites.” 28 But the king of Ammon paid no attention to this message from Jephthah.
29 Then the spirit of the Lord came upon Jephthah. He went through Gilead and Manasseh and returned to Mizpah in Gilead and went on to Ammon. 30 Jephthah promised the Lord: “If you will give me victory over the Ammonites, 31 I will burn as an offering the first person that comes out of my house to meet me, when I come back from the victory. I will offer that person to you as a sacrifice.”
32 So Jephthah crossed the river to fight the Ammonites, and the Lord gave him victory. 33 He struck at them from Aroer to the area around Minnith, twenty cities in all, and as far as Abel Keramim. There was a great slaughter, and the Ammonites were defeated by Israel.
Jephthah's Daughter
34 When Jephthah went back home to Mizpah, there was his daughter coming out to meet him, dancing and playing the tambourine. She was his only child. 35 When he saw her, he tore his clothes in sorrow and said, “Oh, my daughter! You are breaking my heart! Why must it be you that causes me pain? I have made a solemn promise to the Lord, and I cannot take it back!”
36 She told him, “If you have made a promise to the Lord, do what you said you would do to me, since the Lord has given you revenge on your enemies, the Ammonites.” 37 But she asked her father, “Do this one thing for me. Leave me alone for two months, so that I can go with my friends to wander in the mountains and grieve that I must die a virgin.” 38 He told her to go and sent her away for two months. She and her friends went up into the mountains and grieved because she was going to die unmarried and childless. 39 After two months she came back to her father. He did what he had promised the Lord, and she died still a virgin.
This was the origin of the custom in Israel 40 that the Israelite women would go out for four days every year to grieve for the daughter of Jephthah of Gilead.
