1 Tanī laikā Hiskija nopietni saslima, tad nāca pie viņa pravietis Jesaja, Amoca dēls, un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs: Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!“
2 Tad Hiskija pagriezās pret sienu un pielūdza to Kunga, sacīdams:
3 „Ak Kungs, piemini, ka es tavā priekšā staigāju patiesībā un no visas sirds darīju, kas Tev patīk!“ Un Hiskija sāka gauži raudāt.
4 Tad atklājās tā Kunga vārds Jesajam:
5 Eji un saki Hiskijam: Tā saka tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras. Es pielikšu tavam mūžam vēl piecpadsmit gadu.
6 Un Es izglābšu tevi un šo pilsētu no Asirijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu.
7 Un tas tev lai ir no tā Kunga par zīmi, ka tas Kungs izpildīs savu apsolījumu:
8 Redzi, Es ēnu pie Ahasa saules stundeņa pagriezīšu desmit pakāpes atpakaļ.“ Un saule atgriezās pie stundeņa pa desmit pakāpēm atpakaļ, ko tā jau bija notecējusi.
9 Šī ir Hiskijas, Jūdas ķēniņa, dziesma no tā laika, kad viņš bija slims un izveseļojās no savas slimības:
10 Es sacīju: „Pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos, nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi.“
11 Es sacīju: „Es neredzēšu vairs to Kungu dzīvo zemē, es neredzēšu nevienu dzīvu cilvēku apakšzemes valsts iedzī-votāju vidū.
12 Mans dzīvoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu, kas satinies ap riestavu. Pirms diena izbeidzas naktī, Tu man patiesībā centies darīt galu.
13 Ja es nomierinu savu sirdi līdz ritam, Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva; pirms diena pārvēršas vakarā un naktī, Tu man dari galu.
14 Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es dūdoju un ūbēju kā balodis; manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu. Ak Kungs, man ir bail! Palīdzi man!“
15 Ko lai es saku? Ko Viņš man apsolījis, to Viņš piepildīja. Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās pēc tādām savas dvēseles skumjām.
16 Ak Kungs! No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas gara dzīves saturs. Tu mani atspirdzināsi un mani uzturēsi dzīvu!
17 Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību, Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi licis palikt Tev tālu aiz muguras.
18 Ne jau apakšzeme slavē Tevi, ne jau nāve teic tavu slavu, un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cerē uz tavu patiesību,
19 Nē! —Bet dzīvie, —jā, dzīvie slavē Tevi tā, kā es šodien: tēvs pasludina bērniem tavu patiesību.
20 Tas Kungs ir bijis gatavs un žēlīgs man palīdzēt. Mēs skandināsim savas dziesmas tā Kunga namā, kamēr vien dzīvosim.“
21 Un Jesaja noteica, lai liek vīģu ziedi uz augoni, tad slimnieks kļūs vesels.
22 Tad Hiskija jautāja: „Kas man būs par zīmi, ka es atkal noiešu tā Kunga namā?“
King Hezekiah's Illness and Recovery
(2 Kings 20.1-112 Chronicles 32.24-26)1 About this time King Hezekiah became sick and almost died. The prophet Isaiah son of Amoz went to see him and said to him, “The Lord tells you that you are to put everything in order because you will not recover. Get ready to die.”
2 Hezekiah turned his face to the wall and prayed: 3 “Remember, Lord, that I have served you faithfully and loyally, and that I have always tried to do what you wanted me to.” And he began to cry bitterly.
4 Then the Lord commanded Isaiah 5 to go back to Hezekiah and say to him, “I, the Lord, the God of your ancestor David, have heard your prayer and seen your tears; I will let you live fifteen years longer. 6 I will rescue you and this city of Jerusalem from the emperor of Assyria, and I will continue to protect the city.”
21 Isaiah told the king to put a paste made of figs on his boil, and he would get well. 22 Then King Hezekiah asked, “What is the sign to prove that I will be able to go to the Temple?”
7 Isaiah replied, “The Lord will give you a sign to prove that he will keep his promise. 8 On the stairway built by King Ahaz, the Lord will make the shadow go back ten steps.” And the shadow moved back ten steps.
9 After Hezekiah recovered from his illness, he wrote this song of praise:
10 I thought that in the prime of life
I was going to the world of the dead,
Never to live out my life.
11 I thought that in this world of the living
I would never again see the Lord
Or any living person.
12 My life was cut off and ended,
Like a tent that is taken down,
Like cloth that is cut from a loom.
I thought that God was ending my life.
13 All night I cried out with pain,
As if a lion were breaking my bones.
I thought that God was ending my life.
14 My voice was thin and weak,
And I moaned like a dove.
My eyes grew tired from looking to heaven.
Lord, rescue me from all this trouble.
15 What can I say? The Lord has done this.
My heart is bitter, and I cannot sleep.
16 Lord, I will live for you, for you alone;
Heal me and let me live.
17 My bitterness will turn into peace.
You save my life from all danger;
You forgive all my sins.
18 No one in the world of the dead can praise you;
The dead cannot trust in your faithfulness.
19 It is the living who praise you,
As I praise you now.
Parents tell their children how faithful you are.
20 Lord, you have healed me.
We will play harps and sing your praise,
Sing praise in your Temple as long as we live.
