1 Liec bazūni pie mutes! Un sauc ar skaļu balsi kā sargs: Kā ērglis ienaidnieks metas uz tā Kunga namu, jo viņi pārkāpuši manu derību un atstājušies no maniem baušļiem.
2 Tad viņi nāks un sauks Man pretī: „Tu esi mūsu Dievs, mēs, israēlieši, pazīstam Tevi!“
3 Israēls ir atmetis to, kas Iabsj tāpēc ienaidnieks viņus vajās.
4 Viņi ieceļ ķēniņus, bet bez Manis, viņi izrauga apgabalu pārvaldniekus, bet Es to nedrīkstu zināt. No sava sudraba un zelta viņi darina elka tēlus vienīgi, lai tie drīzi atkal tiktu iznīcināti.
5 Es noraidu un neieredzu tavu teļa tēlu, Samarija! Manas dusmas ir iedegušās pret viņiem. Cik ilgi viņi vēl priecāsies nesodīti?
6 Jo šis teļš ir nācis no Israēla, amatnieks to ir darinājis, un tas nevar būt Dievs; tāpēc tas Kungs sagraus pīšļos šo Samarijas teļa tēlu.
7 Jo viņi sēj vēju un pļaus vētru; viņu sēja nedīgs, un tās stiebri nedos nekādu graudu nedz miltu, un ja ari kāds mazums rastos, tad to apris svešinieki.
8 Israēls jau tagad top saēsts; jau tagad ar israēliešiem pagāni apietas kā ar bezvērtīgu trauku
9 Par to, ka viņi skrien pie asiriešiem kā meža ēzelis savas iedomības apmātībā. Efraims apdāvina svešus mīļākos un dod nodevas pagāniem.
10 Bet Es sapulcināšu šos pašus pagānus pret viņiem, un tā viņiem drīz apniks Asirijas ķēniņa—tā saucamā valdnieku ķēniņa—smagā vara. Viņi tad ari pārtrauks svaidīt sev par valdnie-kiem jaunus ķēniņus un iecelt jaunus apgabalu pārvaldniekus.
11 Jo Efraims ir gan cēlis daudz altāpi apgrēcībai, un tie ir kļuvuši arī viņam pašam par apgrēcību.
12 Ja Es viņam arī tūkstoš reiz uzrakstītu priekšā manus baušļus, tomēr tie viņam paliktu sveši un šķistu kāda sveša mācība esam.
13 Kaut viņi ari daudz lopu kauj upuriem un ēd viņu gaļu, tas Kungs tomēr netur labu prātu uz viņiem; Viņš tomēr pieminēs viņu noziegumus un sodīs viņu grēkus; lai tad viņi iet atpakaļ uz Ēģipti.
14 Israēls ir aizmirsis savu Radītāju un cēlis sev pilis; ari Jūda joprojām ierīko sev lielā skaitā nocietinātas pilsētas. Bet Es likšu ugunij uzliesmot viņu pilsētās, un tā apris viņu greznās ēkas!
The Lord Condemns Israel for Idol Worship
1 The Lord says, “Sound the alarm! Enemies are swooping down on my land like eagles! My people have broken the covenant I made with them and have rebelled against my teaching. 2 Even though they call me their God and claim that they are my people and that they know me, 3 they have rejected what is good. Because of this their enemies will pursue them.
4 “My people chose kings, but they did it on their own. They appointed leaders, but without my approval. They took their silver and gold and made idols—for their own destruction. 5 I hate the gold bull worshiped by the people of the city of Samaria. I am furious with them. How long will it be before they give up their idolatry? 6 An Israelite craftsman made the idol, and it is not a god at all! The gold bull worshiped in Samaria will be smashed to pieces! 7 When they sow the wind, they will reap a storm! A field of grain that doesn't ripen can never produce any bread. But even if it did, foreigners would eat it up. 8 Israel has become like any other nation and is as useless as a broken pot. 9 Stubborn as wild donkeys, the people of Israel go their own way. They have gone off to seek help from Assyria and have paid other nations to protect them. 10 But now I am going to gather them together and punish them. Soon they will writhe in pain when the emperor of Assyria oppresses them.
11 “The more altars the people of Israel build for removing sin, the more places they have for sinning! 12 I write down countless teachings for the people, but they reject them as strange and foreign. 13 They offer sacrifices to me and eat the meat of the sacrifices. But I, the Lord, am not pleased with them, and now I will remember their sin and punish them for it; I will send them back to Egypt!
14 “The people of Israel have built palaces, but they have forgotten their own Maker. The people of Judah have built fortified cities. But I will send fire that will burn down their palaces and their cities.”
