1 Kad tas bija galā, dižciltīgie tautas vadītāji tuvojās man, sacīdami: „Israēla tauta—pat priesteri un Ievīti—nav nošķīrusies no iezemiešu tautām ar viņu elku dievībām—no kānaāniešiem, hetitiem, ferisiešiem, jebusiešiem, amoniešiem, moābiešiem, ēģiptiešiem un amoriešiem,
2 Jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar iezemiešu tautām. Un šai neuzticībā labieši un tautas vadoņi ir bijuši pārkā-puma pirmierosinātāji.“
3 Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu mēteli un plūcu matus no savas galvas un bārdas un sēdēju iztrūcies.
4 Tad pie manis sapulcējās visi, kas trimdinieku neuzticības dēļ trīcēja Israēla Dieva draudu vārdu priekšā, kamēr es tur iztrūcies sēdēju līdz vakara ēdamam upurim.
5 Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās savās saplēstajās drēbēs un savā saplēstajā mētelī, un es kritu uz saviem ceļiem, un es izplētu savas rokas pret to Kungu, manu Dievu,
6 Sacīdams: „Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz Tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm.
7 No mūsu tēvu dienām līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai tā kā tas ir šodien.
8 Tagad nu uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu, tos kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu atkal gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu kalpībā.
9 Un kaut arī mēs esam kalpi, tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu kalpībā, bet ir vērsis uz mums Persijas ķēniņu labvēlību, lai viņi ļautu mums drusku atdzīvoties, lai celtu mūsu Dieva namu un lai izlabotu tā drupas, lai dotu mums kādu mūri aizsardzībai Jūdas zemē un Jeruzālemē.
10 Un tagad, mūsu Dievs, ko lai mēs sakām pēc tā? Mēs esam atmetuši Tavas pavēles,
11 Kuŗas pildīt Tu ar savu kalpu—praviešu starpniecību esi uzlicis mums par pienākumu, sacīdams: Zeme, kur jūs ienāksit, lai to iemantotu, ir tās pagānu iedzīvotāju dēļ aptraipīta un viņu elku kalpības negantību dēļ padarīta nešķīsta caur caurīm no viena gala līdz otram.
12 Un tādēļ nedodiet savas meitas viņu dēliem nedz ņemiet viņu meitas saviem dēliem par sievām un nekad nerūpējieties par viņu mieru un viņu labklājību, lai jūs būtu stipri un ēstu zemes labumus un atstātu to par manto-jumu saviem dēliem uz mūžu mūžiem.
13 Un pēc visa tā, kas ir nācis pār mums par mūsu ļauniem darbiem un par mūsu lielo vainu, kaut Tu, mūsu Dievs, esi mūs saudzējis vairāk, kā mūsu noziegumi ir pelnījuši, un esi piešķīris mums šo ļaužu pārpalikumu,
14 Vai lai mēs atkal pārkāpjam tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm, kas piekopj šīs negantības? Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai, tā ka nebūs nedz atlikuma, nedz kāda, kas būtu varējis glābties?
15 Ak Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisnīgs, jo mēs vienīgie kā izglābtie esam pāri palikuši, kā tas ir pašlaik. Lūk, mēs esam Tavā priekšā savas vainas apziņā, jo neviens nevar pastāvēt Tavā priekšā šādas lietas dēļ.“
Ezra Learns of Intermarriages with Non-Jews
1 After all this had been done, some of the leaders of the people of Israel came and told me that the people, the priests, and the Levites had not kept themselves separate from the people in the neighboring countries of Ammon, Moab, and Egypt or from the Canaanites, Hittites, Perizzites, Jebusites, and Amorites. They were doing the same disgusting things which these people did. 2 Jewish men were marrying foreign women, and so God's holy people had become contaminated. The leaders and officials were the chief offenders. 3 When I heard this, I tore my clothes in despair, tore my hair and my beard, and sat down crushed with grief. 4 I sat there grieving until the time for the evening sacrifice to be offered, and people began to gather around me—all those who were frightened because of what the God of Israel had said about the sins of those who had returned from exile.
5 When the time came for the evening sacrifice, I got up from where I had been grieving, and still wearing my torn clothes, I knelt in prayer and stretched out my hands to the Lord my God. 6 I said, “O God, I am too ashamed to raise my head in your presence. Our sins pile up higher than our heads; they reach as high as the heavens. 7 From the days of our ancestors until now, we, your people, have sinned greatly. Because of our sins we, our kings, and our priests have fallen into the hands of foreign kings, and we have been slaughtered, robbed, and carried away as prisoners. We have been totally disgraced, as we still are today. 8 Now for a short time, O Lord our God, you have been gracious to us and have let some of us escape from slavery and live in safety in this holy place. You have let us escape from slavery and have given us new life. 9 We were slaves, but you did not leave us in slavery. You made the emperors of Persia favor us and permit us to go on living and to rebuild your Temple, which was in ruins, and to find safety here in Judah and Jerusalem.
10 “But now, O God, what can we say after all that has happened? We have again disobeyed the commands 11 that you gave us through your servants, the prophets. They told us that the land we were going to occupy was an impure land because the people who lived in it filled it from one end to the other with disgusting, filthy actions. 12 They told us that we were never to intermarry with those people and never to help them prosper or succeed if we wanted to enjoy the land and pass it on to our descendants forever. 13 Even after everything that has happened to us in punishment for our sins and wrongs, we know that you, our God, have punished us less than we deserve and have allowed us to survive. 14 Then how can we ignore your commandments again and intermarry with these wicked people? If we do, you will be so angry that you will destroy us completely and let no one survive. 15 Lord God of Israel, you are just, but you have let us survive. We confess our guilt to you; we have no right to come into your presence.”
