1 „Devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā man atklājās šādā veidā tā Kunga vārds un man sacīja:
2 Cilvēka bērns, pieraksti sev dienas vārdu, šīs dienas vārdu, jo taisni šodien Bābeles ķēniņš ir pienācis tuvu klāt Jeruzālemei un uzsācis tās aplenkšanu.
3 Stāsti šai nepaklausīgajai ciltij šādu līdzību: Tā saka Dievs tas Kungs: Liec podu uz uguns, uzliec to labi un ielej arī ūdeni.
4 Ieliec tajā arī visus gaļas gabalus, tikai labus, cisku un plecu, un pildi to ar izlasītiem kauliem.
5 Ņem vienu no labajām avīm, iekurini zem kauliem podā uguni ar malku, lai krietni vārās, lai kauli labi izvārās.“
6 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai asins aptraipītai pilsētai, šim sarūsējušam podam, ko rūsa neatstāj! Izņem pa vienam gabalu pa gabalam ārā no tā bez izvēles,
7 Jo pilsētas izlietās asinis ir vēl tās vidū, viņa tās izlējusi uz kailas klints un ne uz zemes, kur tās varētu pārklāties ar zemi.
8 Lai parādītu savas dusmas un vēlāk atriebtos, Es arī liku visām tās izlietajām asinīm tecēt uz klints un nevis uz zemes, lai tās paliek neapraustas.“
9 Tādēļ arī saka Dievs tas Kungs: „Bēdas šai ar asinīm aptraipītai pilsētai! Arī Es sakraušu ugunskuram lielu malkas grēdu!
10 Atnes daudz malkas, iekurini uguni, izvāri gaļu, savāri labi arī viru un pieliec smaržīgu sāli un garšas vielas, ari kauli labi lai savārās līdz pat piedegšanai.
11 Pēc tam liec tukšo podu tieši uz gailošām, kvēlojošām oglēm, lai tā vaŗš sakarst, netīrumi nodeg un iztvaiko un tā rūsa nozūd.
12 Bet veltīgas pūles: rūsa nepazūd, tā paliek uz tā sienām arī ugunī.
13 Tavas kauna pilnās nešķīstības dēļ, tāpēc ka Es tevi gribēju šķīstīt, bet tu nekļuvi šķīsta, tad arī turpmāk tu nebūsi vairs šķīsta, kamēr Es nebūšu apmierinājis savas dusmas, tās izgāzdams pār tevi.
14 Es, tas Kungs, to sacīju, un tā tas arī notiks; Es to piepildīšu bez žēlastības un līdzcietības, bez kādas saudzības, un Es no tā neatkāpšos. Tevi tiesās pēc tavām gaitām un visiem taviem darbiem,“ tā saka Dievs tas Kungs.
15 Atkal manā garā izrosījās tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
16 „Cilvēka bērns, redzi, Es atņemšu tev tavu acu prieku un jaukumu ar nejaušu gadījumu. Bet tev nebūs skumt un raudāt nedz asaras izliet.
17 Klusībā tu vari nopūsties, bet nerīko sēru atceri. Uzliec savu galvas segu un apvelc savas kurpes kājās. Neaizklāj ar aizsegu savu bārdu un neēd to sēru maizi, ko tev piesūta.“
18 No rīta Es vēl runāju uz tautu, bet vakarā jau nomira mana sieva. Un es darīju nākošā rītā, kā man bija pavēlēts.
19 Kad tauta man jautāja: Vai tu mums nepaskaidrosi, kāda tam nozīme mums, ka tu tā rīkojies?“
20 Tad es tiem atbildēju: „Tā Kunga vārds atklājās man un sacīja:
21 Saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es ļaušu likt negodā savu svētnīcu, jūsu lepnumu, jūsu acu jaukumu, jūsu sirds prieku. Jūsu dēli un meitas, kufus jūs tur atstājāt, kritīs zobenam par upuri.
22 Tad jūs darīsit tā, kā es daru: jūs seju neapsegsit un sēru maizi, ko jums piesūta, neēdīsit.
23 Jūsu galvas sega būs jums galvā, un jūsu kurpes kājās, un jūs neskumsit un neraudāsit, bet sabruksit savu noziegumu apziņā un nopūtīsities cits par citu.
24 Tā jums būs Ecēchiēls par priekšzīmi, lai jūs darītu, kā viņš darījis, un kad tas notiks, iūs arī atzīsit, ka Es esmu Dievs tas Kungs.
25 Un tu, cilvēka bērns, ievērolabi: tanī dienā, kad Es tiem atņemšu viņu stipro nocietinājumu, viņu lepnumu un prieku, viņu acu jaukumu un prieku, viņu sirds ilgas un cerības un viņu dēlus un meitas,
26 Tanī dienā ieradīsies pie tevis kāds bēglis, kas būs izglābies, lai tev pašam to pastāstītu.
27 Tanī pašā dienā tava mute atdarīsies reizē ar bēgļa ierašanos, un tu atkal runāsi un nebūsi vairs mēms. Tā tu būsi tiem par paraugzīmi, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“
The Corroded Cooking Pot
1 On the tenth day of the tenth month of the ninth year of our exile, the Lord spoke to me. 2 “Mortal man,” he said, “write down today's date, because this is the day that the king of Babylonia is beginning the siege of Jerusalem. 3 Tell my rebellious people this parable that I, the Sovereign Lord, have for them:
Set the pot on the fire
and fill it up with water.
4 Put in the best pieces of meat—
the shoulders and the legs—
fill it with choice bony pieces too.
5 Use the meat of the finest sheep;
pile the wood under the pot.
Let the water boil;
boil the bones and the meat.”
6 This is what the Sovereign Lord is saying: “The city of murderers is doomed! It is like a corroded pot that is never cleaned. Piece after piece of meat is taken out, and not one is left. 7 There was murder in the city, but the blood was not spilled on the ground where the dust could hide it; it was spilled on a bare rock. 8 I have left the blood there, where it cannot be hidden, where it demands angry revenge.”
9 This is what the Sovereign Lord is saying: “The city of murderers is doomed! I myself will pile up the firewood. 10 Bring more wood! Fan the flames! Cook the meat! Boil away the broth! Burn up the bones! 11 Now set the empty bronze pot on the coals and let it get red-hot. Then the pot will be ritually pure again after the corrosion is burned off, 12 although all that corrosion will not disappear in the flames. 13 Jerusalem, your immoral actions have defiled you. Although I tried to purify you, you remained defiled. You will not be pure again until you have felt the full force of my anger. 14 I, the Lord, have spoken. The time has come for me to act. I will not ignore your sins or show pity or be merciful. You will be punished for what you have done.” The Sovereign Lord has spoken.
The Death of the Prophet's Wife
15 The Lord spoke to me. 16 “Mortal man,” he said, “with one blow I am going to take away the person you love most. You are not to complain or cry or shed any tears. 17 Don't let your sobbing be heard. Do not go bareheaded or barefoot as a sign of mourning. Don't cover your face or eat the food that mourners eat.”
18 Early in the day I was talking with the people. That evening my wife died, and the next day I did as I had been told. 19 The people asked me, “Why are you acting like this?”
20 So I said to them, “The Lord spoke to me and told me 21 to give you Israelites this message: You are proud of the strength of the Temple. You like to look at it and to visit it, but the Lord is going to profane it. And the younger members of your families who are left in Jerusalem will be killed in war. 22 Then you will do what I have done. You will not cover your faces or eat the food that mourners eat. 23 You will not go bareheaded or barefoot or mourn or cry. You will waste away because of your sins, and you will groan to one another. 24 Then I will be a sign to you; you will do everything I have done. The Lord says that when this happens, you will know that he is the Sovereign Lord.”
25 The Lord said, “Now, mortal man, I will take away from them the strong Temple that was their pride and joy, which they liked to look at and to visit. And I will take away their sons and daughters. 26 On the day that I do this, some who escape the destruction will come and tell you about it. 27 That same day you will get back the power of speech which you had lost, and you will talk with them. In this way you will be a sign to the people, and they will know that I am the Lord.”
