1 Septītā gada piektā mēneša desmitajā dienā ieradās daži Israēla vecāji, lai tam Kungam ko jautātu, un apsēdās manā priekšā.
2 Tad atklājās man tā Kunga vārds un man sacīja:
3 „Cilvēka bērns, runā ar Israēla vecājiem un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai jūs esat nākuši pie Manis Man ko jautāt? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Es negribu, ka jūs nākat pie Manis ar jautājumiem“, —tā saka Dievs tas Kungs. —
4 „Vai tu negribi drīzāk tos tiesāt, cilvēka bērns? Ja gribi tos tiesāt, rādi tiem viņu tēvu negantības!
5 Saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tanī dienā, kad Es izredzēju Israēlu, Es pacēlu savu roku pār Jēkaba nama dzimumu zvērestam. Ēģiptes zemē Es atklājos un apliecināju: Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs; tā sacīdams, Es pacēlu savu roku.
6 Tanī dienā Es pacēlu savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izredzējis, kur piens un medus tek, kas ir arī jaukāka par visām zemēm.
7 Vēl Es tiem pavēlēju: Ikviens lai atmet tos gānekļus, uz kuņem viņa acis līdz šim raudzījušās, un nesagānaities ar Ēģiptes elkiem! Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.
8 Bet tie bija nepakļāvīgi un negribēja Man klausīt. Neviens neatmeta tos gānekļus, uz kupem līdz šim bija raudzījušās viņu acis; no Ēģiptes elkiem tie neatteicās. Tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas un tiem parādīt visu savu bardzību Ēģiptes zemē.
9 Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop likts negodā pagānu tautu acīs, kufu starpā tie dzīvoja, un kupr priekšā Es tiem parādījos un solīju tos izvest no Ēģiptes zemes.
10 Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesi.
11 Tur Es tiem devu savus likumus un mācīju tiem savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos.
12 Es devu tiem ari savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas tos svētījis.
13 Bet Israēla nams bija nepaklausīgs un pretspriedzīgs ari tuksnesī, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, kas cilvēkam jāpilda, lai tas dzīvotu. Arī manas svētās dienas tie nebūt nesvētīja; tad Es gribēju pār tiem izgāzt savas dusmas tuksnesī, lai tos pavisam iznīcinātu.
14 Bet tad Es no tā atteicos sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts pagānu tautu acīs, kufu priekšā Es tos izvedu.
15 Tomēr Es pacēlu savu roku zvērestam, ka Es tos neievedīšu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek un kas ir jaukāka par visām zemēm,
16 Tāpēc ka tie nepildīja manus baušļus un nestaigāja pēc maniem liku-miem un nesvētīja manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem.
17 Tomēr mana acs raudzījās žēlīgi uz viņiem, tā ka Es viņus neiznīcināju un neliku viņiem dabūt pilnīgi galu tuksnesī.
18 Tad Es sacīju viņu bērniem tuksnesī: Nestaigājiet pēc savu tēvu paražām un nepildiet viņu baušļus un nepadarait sevi nešķīstus ar viņu elkiem!
19 Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc maniem likumiem, pildiet manus baušļus un turieties pie tiem!
20 Svētījiet manas svētās dienas, ka tās ir par derības rīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.
21 Bet arī bērni bija pretestīgi, tie nestaigāja pēc maniem likumiem un nepildīja manus baušļus, nerīkodamies pēc tiem, kas taču cilvēkam jādara, lai tas dzīvotu. Ari manas svētās dienas tie nesvētīja. Tad Es nodomāju izgāzt pār tiem savas dusmas, parādīt tiem tuksnesi visu savu bardzību.
22 Bet tad Es atrāvu savu roku atkal atpakaļ un atsacījos no sava nodoma sava vārda dēļ, lai tas netop negodā likts tautu acīs, kupu priekšā Es tos izvedu.
23 Es pacēlu tomēr savu roku zvērestam pār tiem tuksnesī, ka tos Es izkaisīšu pagānu tautu starpā un tos izklīdināšu pa dažādām zemēm,
24 Tāpēc ka tie nav dzīvojuši pēc maniem baušļiem, ir atmetuši manus likumus un nav svētījuši manas svētās dienas un savas acis piegriezuši savu tēvu elkiem.
25 Tā ari Es tiem devu likumus, kas tiem nebija par labu, un baušļus, kas tiem nedod dzīvību.
26 Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem ar viņu upupu dāvanām, kad viņi veltīja visu, kas kaut kādā veidā bija pirmdzim-tais, uguns upurim; Es viņiem gribēju iedvest šausmas, lai tie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.
27 Tāpēc, cilvēka bērns, runā tu ar Israēla namu un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Ari tādēļ vēl jūsu tēvi ir Mani nonicinājuši, ka viņi lauzuši Man uzticību.
28 Proti, kad Es biju tos novedis tai zemē, ko Es zvērēdams tiem biju apsolījis, tie izlietoja katru augstāku pakalnu un katru zaļu koku un nesa tur elkiem savus kaujamos upupus un savas dāvanas, kvēpināja tur savu saldo smaržu un izlēja savus dzeramos upufus, lai Mani sarūgtinātu.
29 Es jautāju tiem: Kas tas par pakalnu, kas tā par augstieni, kurp jūs ejat? Tā šis nosaukums ir palicis līdz mūsu dienai.
30 Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Vai ari jūs gribat pēc savu tēvu priekšzīmes nešķīsti kļūt un piekopt elkadievību ar viņu gānekļiem?
31 Tiešām, ar savām elku upupu dāvanām, pat savus bērnus atnesdami upurim ugunī, jūs esat aptraipījušies ar visiem saviem elkiem līdz pat šai dienai. Un Es lai uzklausu jūsu jautājumus, Israēla nams? Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka tas Kungs—„Es negribu dzirdēt jūsu jautājumus.
32 Kas jums nācis prātā, ka jūs sakāt: Mēs darīsim tā kā pagānu tautas, kā tautas citās zemēs: mēs pielūgsim koku un akmeni? tik tiešām, tas nekad nenotiks.
33 Tik tiešām, ka Es dzīvoju“, —saka Dievs tas Kungs: „Ar stipru roku un paceltu elkoni un ar dusmām Es pār jums valdīšu kā ķēniņš.
34 Es jūs aizvedīšu projām no pagānu tautām un sapulcināšu no zemēm un valstīm, kupu vidū jūs esat izkaisīti, ar stipru roku, paceltu elkoni un tā, lai Es varētu dot vaļu savām bargajām dusmām.
35 Un Es jūs vedīšu tuksnesī tautu vidū un tur iešu ar jums tiesā vaigu vaigā.
36 Kā Es reiz tiesājos ar jūsu tēviem Ēģiptes tuksnesī, tā Es tiesāšos arī ar jums“, saka Dievs tas Kungs.
37 „Es likšu jums staigāt zem rīkstes un mācīšu jūs pildīt derības pienākumus.
38 Es izmetīšu no jūsu vidus nepa-klausīgos un no Manis atkritušos; Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur tie dzīvo kā svešinieki, bet Israēla zemē tie nenāks atpakaļ, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.
39 Bet jūs, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs, —„ejiet ikviens pie saviem elkiem un kalpojiet tiem. Bet vēlāk jūs droši vien Mani klausīsit un manu svēto vārdu neaptraipīsit vairs ar savām upupu dāvanām un ar saviem elkiem.
40 Patiesībā manā svētajā kalnā, Israēla augstākajā kalnā“, —tā saka Dievs tas Kungs, —„tur Man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tur tanī zemē dzīvo; tur Man būs labs prāts uz tiem, tur Es pieņemšu jūsu cilājamos upupus un jūsu visu lietu pirmniekus upurim un visu, ko jūs Man svētbijībā veltījat.
41 Patīkamas upupu smaržas apdvestus Es jūs žēlīgi pieņemšu, kad Es jūs izvedīšu no to tautu vidus un jūs sapulcināšu no tām zemēm un valstīm, kupās jūs tagad izklīdināti, un Es parādīšos jums kā Svētais visu pagānu tautu acu priekšā.
42 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu atpakaļ Israēla zemē, tai zemē, ko Es, savu roku paceldams zvērestam, solīju piešķirt jūsu tēviem.
43 Tur jūs tad atcerēsities savu ceļu un savu darbību, ar ko jūs esat aptraipījuši sevi, un jūs sajutīsit riebumu paši pret sevi par visu to ļaunumu, ko jūs darījuši.
44 Tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, jo Es esmu jums tā darījis sava vārda dēļ un ne saskaņā ar jūsu ļaunajiem ceļiem un jūsu galīgi noraidāmiem darbiem, Israēla nams,“ —tā saka Dievs tas Kungs.
The Lord's Will and Human Defiance
1 It was the tenth day of the fifth month of the seventh year of our exile. Some of the leaders of the Israelite community came to consult me about the Lord's will, and they sat down in front of me. 2 Then the Lord spoke to me. 3 “Mortal man,” he said, “speak to these leaders and tell them that the Sovereign Lord is saying: You have come to ask my will, have you? As surely as I am the living God, I will not let you ask me anything. I, the Sovereign Lord, have spoken.
4 “Are you ready to pass sentence on them, mortal man? Then do so. Remind them of the disgusting things their ancestors did. 5 Tell them what I am saying. When I chose Israel, I made them a promise. I revealed myself to them in Egypt and told them: I am the Lord your God. 6 It was then that I promised to take them out of Egypt and lead them to a land I had chosen for them, a rich and fertile land, the finest land of all. 7 I told them to throw away the disgusting idols they loved and not to make themselves unclean with the false gods of Egypt, because I am the Lord their God. 8 But they defied me and refused to listen. They did not throw away their disgusting idols or give up the Egyptian gods. I was ready to let them feel the full force of my anger there in Egypt. 9 But I did not, since that would have brought dishonor to my name, for in the presence of the people among whom they were living I had announced to Israel that I was going to lead them out of Egypt.
10 “And so I led them out of Egypt into the desert. 11 I gave them my commands and taught them my laws, which bring life to anyone who obeys them. 12 I made the keeping of the Sabbath a sign of the agreement between us, to remind them that I, the Lord, make them holy. 13 But even in the desert they defied me. They broke my laws and rejected my commands, which bring life to anyone who obeys them. They completely profaned the Sabbath. I was ready to let them feel the force of my anger there in the desert and to destroy them. 14 But I did not, since that would have brought dishonor to my name among the nations which had seen me lead Israel out of Egypt. 15 So I made a vow in the desert that I would not take them to the land I had given them, a rich and fertile land, the finest land of all. 16 I made the vow because they had rejected my commands, broken my laws, and profaned the Sabbath—they preferred to worship their idols.
17 “But then I took pity on them. I decided not to kill them there in the desert. 18 Instead, I warned the young people among them: Do not keep the laws your ancestors made; do not follow their customs or defile yourselves with their idols. 19 I am the Lord your God. Obey my laws and my commands. 20 Make the Sabbath a holy day, so that it will be a sign of the covenant we made, and will remind you that I am the Lord your God.
21 “But that generation also defied me. They broke my laws and did not keep my commands, which bring life to anyone who obeys them. They profaned the Sabbath. I was ready to let them feel the force of my anger there in the desert and to kill them all. 22 But I did not, since that would have brought dishonor to my name among the nations which had seen me bring Israel out of Egypt. 23 So I made another vow in the desert. I vowed that I would scatter them all over the world. 24 I did this because they had rejected my commands, broken my laws, profaned the Sabbath, and worshiped the same idols their ancestors had served.
25 “Then I gave them laws that are not good and commands that do not bring life. 26 I let them defile themselves with their own offerings, and I let them sacrifice their first-born sons. This was to punish them and show them that I am the Lord.
27 “Now then, mortal man, tell the Israelites what I, the Sovereign Lord, am saying to them. This is another way their ancestors insulted me by their unfaithfulness. 28 I brought them to the land I had promised to give them. When they saw the high hills and green trees, they offered sacrifices at all of them. They made me angry by the sacrifices they burned and by the wine they brought as offerings. 29 I asked them: What are these high places where you go? So they have been called ‘High Places’ ever since. 30 Now tell the Israelites what I am saying: Why must you commit the same sins your ancestors did and go running after their idols? 31 Even today you offer the same gifts and defile yourselves with the same idols by sacrificing your children to them in the fire. And then you Israelites still come to ask what my will is! As surely as I, the Sovereign Lord, am the living God, I will not let you ask me anything. 32 You have made up your minds that you want to be like the other nations, like the people who live in other countries and worship trees and rocks. But that will never be.
God Punishes and Forgives
33 “As surely as I, the Sovereign Lord, am the living God, I warn you that in my anger I will rule over you with a strong hand, with all my power. 34 I will show you my power and my anger when I gather you together and bring you back from all the countries where you have been scattered. 35 I will bring you into the ‘Desert of the Nations,’ and there I will condemn you to your face. 36 I will now condemn you just as I condemned your ancestors in the Sinai Desert,” says the Sovereign Lord.
37 “I will take firm control of you and make you obey my covenant. 38 I will take away from among you those who are rebellious and sinful. I will take them out of the lands where they are living now, but I will not let them return to the land of Israel. Then you will know that I am the Lord.”
39 The Sovereign Lord says, “And now, all you Israelites, suit yourselves! Go on and serve your idols! But I warn you that after this you will have to obey me and stop dishonoring my holy name by offering gifts to your idols. 40 There in the land, on my holy mountain, the high mountain of Israel, all you people of Israel will worship me. I will be pleased with you and will expect you to bring me your sacrifices, your best offerings, and your holy gifts. 41 After I bring you out of the countries where you have been scattered and gather you together, I will accept the sacrifices that you burn, and the nations will see that I am holy. 42 When I bring you back to Israel, the land that I promised I would give to your ancestors, then you will know that I am the Lord. 43 Then you will remember all the disgraceful things you did and how you defiled yourselves. You will be disgusted with yourselves because of all the evil things you did. 44 When I act to protect my honor, you Israelites will know that I am the Lord, because I do not deal with you as your wicked, evil actions deserve.” The Sovereign Lord has spoken.
Fire in the South
45 The Lord spoke to me. 46 “Mortal man,” he said, “look toward the south. Speak against the south and prophesy against the forest of the south. 47 Tell the southern forest to hear what the Sovereign Lord is saying: Look! I am starting a fire, and it will burn up every tree in you, whether green or dry. Nothing will be able to put it out. It will spread from south to north, and everyone will feel the heat of the flames. 48 They will all see that I, the Lord, set it on fire and that no one can put it out.”
49 But I protested, “Sovereign Lord, don't make me do it! Everyone is already complaining that I always speak in riddles.”
