1 Mani skāra atkal tā Kunga vārds, un tas man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, tu dzīvo pretspriedzīgas un nepadevīgas cilts vidū: tiem ir acis, lai redzētu, bet tie neredz, tiem ir ausis, lai dzirdētu, bet tie nedzird, jo tie I ir nepielaidīga, nepakļāvīga un pretestīga cilts.
3 Tādēļ, cilvēka bērns, ņem ceļa somu ar visiem izceļojuma piederumiem un ej pašā dienas laikā viņu acu priekšā projām un pārej viņu acu priekšā no savas dzīves vietas uz citu vietu: varbūt tad tie nāks pie atziņas, ka tie ir cietas pieres cilts.
4 Iznes visas savas mantas, it kā tās būtu ceļa piederumi, dienas laikā viņu acu priekšā. Bet tu pats viņu acu priekšā vakarā ej projām, kā iziet ikviens, kas dodas ceļā.
5 Izlauzi sienā viņu acu priekšā spraugu un izej pa to.
6 Viņu acu priekšā ņem savus ceļa piederumus uz saviem pleciem un aizej projām tumsā. Apklāj savu vaigu, ka tu neredzi zemi, jo Es gribu tevi padarīt par likteņa iemiesojumu Israēla namam.“
7 Es darīju, kā man bija pavēlēts. Savas mantas es iznesu kā ceļa piederumus ārā—dienas laikā, un vakarā es izlauzu sienā spraugu; es iznesu tumsā savus ceļa piederumus, ņēmu tos uz saviem pleciem viņu acu priekšā un gāju projām.
8 Nākošā rītā man garā atskanēja tā Kunga vārds un man sacīja:
9 „Cilvēka bērns! Vai Israēla nams, šī pašiedomīgā cilts, tev nejautāja: Ko tu dari?
10 Saki tiem: „Tā saka Dievs tas Kungs: Šis vārds zīmējas uz valdnieku Jeruzalemē un uz visu Israēla namu, kas tur dzīvo.“
11 Saki tiem: „Es esmu jums par zīmi: kā es darīju šeit, tā notiks ari viņiem, un kā gūstekņiem tiem jāiet būs trimdā.
12 Valdnieks, kas viņu vidū, ņems savas mantas uz pleciem un aizies projām tumsā. Viņš izlauzīsies pa spraugu cauri sienai, lai pa turieni aizietu. Viņš apklās savu vaigu, lai neredzētu vairs zemi ar savām acīm.
13 Bet Es metīšu savu tīklu un izplāšu to pār viņu, lai viņš ir sagūstīts manos valgos. Es viņu aizvedīšu uz Bābeli kaldēju zemē, bet viņš ari to neredzēs: viņš tur nomirs.
14 Un visus, kas ir ap viņu, visus viņa palīgus un viņa karaspēku Es izklīdināšu visos vējos un pacelšu aiz muguras pret tiem zobenu.
15 Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs, ja Es tos izklīdinu tautu starpā un izkaisu pa dažādām zemēm.
16 Tikai nedaudzus Es atstāšu dzīvus no tiem un pasaudzēšu no zobena, bada un mēj-a, lai tie pagānu tautu starpā, kur tie aizies, stāsta par savām negantībām, un lai arī šie atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“
17 Atkal man atklājās tā Kunga vārds un man sacīja:
18 „Cilvēka bērns, tev sava maize jāēd ar drebēšanu un savs ūdens jādzer ar trīcēšanu un ar bailēm.
19 Saki tās zemes tautai: Tā saka Dievs tas Kungs par Jeruzālemes iedzī-votājiem Israēla zemē: Tie ēdīs savu maizi ar bailēm un dzers savu ūdeni ar bēdām, tādēļ, ka viņu zeme panīks, tukšodamās no saviem labumiem un zaudēdama savu bagātību pilnību savu iedzīvotāju bezdievības dēļ.
20 Pilsētas, kas tagad vēl apdzīvotas, tiks nopostītas un stāvēs tukšas, un zeme paliks par tuksnesi, lai jūs atzītu, ka Es esmu tas Kungs.“
21 Tad no jauna man garā atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja:
22 „Cilvēka bērns, kas tā pie jums Israēla zemē par parunu, kad jūs sakāt: Dienas paiet, tā paiet ari visi pravieto-jumi?
23 Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Es izbeigšu šās parunas lieto-šanu Israēlā. Saki tiem turpretim: Ir tuvu pienācis laiks, lai sāktos visu pravietojumu piepildījums,
24 Jo turpmāk nebūs nekādu viltus pravietojumu un maldinātāju priekšpasludinājumu Israēla namā.
25 Bet Es, tas Kungs, runāšu, kas Man ir sakāms, un tas arī piepildīsies bez liekas un ilgākas vilcināšanās. Vēl jūsu dienās, tu, pretspriedzīgā un nepaklausīgā cilts, Es jums teikšu vārdu un to arī piepildīšu,“ saka Dievs tas Kungs.
26 Vēl atklājās man tā Kunga vārds, kas man sacīja:
27 „Cilvēka bērns, Israēla nama ļaudis saka: Pravietojumi, ko šis pauž uz redzēto parādību pamata, ir domāti stipri vēlākam laikam, un viņš sludina visai tāliem laika posmiem, visai tālai nākotnei.
28 Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Ne ar viena mana vārda pie-pildīšanos nebūs nekādas vilcināšanās, un katrs vārds, ko Es runāju, piepildīsies,“ saka Dievs tas Kungs.
The Prophet as a Refugee
1 The Lord spoke to me. 2 “Mortal man,” he said, “you are living among rebellious people. They have eyes, but they see nothing; they have ears, but they hear nothing, because they are rebellious.
3 “Now, mortal man, pack a bundle just as a refugee would and start out before nightfall. Let everyone see you leaving and going to another place. Maybe those rebels will notice you. 4 While it is still daylight, pack your bundle for exile, so that they can see you, and then let them watch you leave in the evening as if you were going into exile. 5 While they are watching, break a hole through the wall of your house and take your pack out through it. 6 Let them watch you putting your pack on your shoulder and going out into the dark with your eyes covered, so that you can't see where you are going. What you do will be a warning to the Israelites.”
7 I did what the Lord told me to do. That day I packed a bundle as a refugee would, and that evening as it was getting dark I dug a hole in the wall with my hands and went out. While everyone watched, I put the pack on my shoulder and left.
8 The next morning the Lord spoke to me. 9 “Mortal man,” he said, “now that those Israelite rebels are asking you what you're doing, 10 tell them what I, the Sovereign Lord, am saying to them. This message is for the prince ruling in Jerusalem and for all the people who live there. 11 Tell them that what you have done is a sign of what will happen to them—they will be refugees and captives. 12 The prince who is ruling them will shoulder his pack in the dark and escape through a hole that they dig for him in the wall. He will cover his eyes and not see where he is going. 13 But I will spread out my net and trap him in it. Then I will take him to the city of Babylon, where he will die without having seen it. 14 I will scatter in every direction all the members of his court and his advisers and bodyguards, and people will search for them to kill them.
15 “When I scatter them among the other nations and in foreign countries, they will know that I am the Lord. 16 I will let a few of them survive the war, the famine, and the diseases, so that there among the nations they will realize how disgusting their actions have been and will acknowledge that I am the Lord.”
The Sign of the Trembling Prophet
17 The Lord spoke to me. 18 “Mortal man,” he said, “tremble when you eat, and shake with fear when you drink. 19 Tell the whole nation that this is the message of the Sovereign Lord to the people of Jerusalem who are still living in their land: They will tremble when they eat and shake with fear when they drink. Their land will be stripped bare, because everyone who lives there is lawless. 20 Cities that are now full of people will be destroyed, and the country will be made a wilderness. Then they will know that I am the Lord.”
A Popular Proverb and an Unpopular Message
21 The Lord spoke to me. 22 “Mortal man,” he said, “why do the people of Israel repeat this proverb: ‘Time goes by, and predictions come to nothing’? 23 Now tell them what I, the Sovereign Lord, have to say about that. I will put an end to that proverb. It won't be repeated in Israel any more. Tell them instead: The time has come, and the predictions are coming true!
24 “Among the people of Israel there will be no more false visions or misleading prophecies. 25 I, the Lord, will speak to them, and what I say will be done. There will be no more delay. In your own lifetime, you rebels, I will do what I have warned you I would do. I have spoken,” says the Sovereign Lord.
26 The Lord said to me, 27 “Mortal man, the Israelites think that your visions and prophecies are about the distant future. 28 So tell them that I, the Sovereign Lord, am saying: There will be no more delay. What I have said will be done. I, the Sovereign Lord, have spoken!”
