1 Tad Dieva spēks mani pacēla augšup un nonesa pie tā Kunga nama vārtiem, kas ir pret rītiem. Vārtu ieejā es redzēju stāvam divdesmit piecus vīrus un viņu vidū tautas augstākos labiešus un vadoņus—Jaāsanju, Asura dēlu, un Pelatju, Benajas dēlu.
2 Un Viņš man sacīja. „Cilvēka dēls, šie ir tie vīri, kas šai pilsētā izprāto daudz ko nelabu un dod ļaunus pado-mus.
3 Tie saka: Vai tad nupat vēl tikai namus neuzcēla par jaunu? Tādēļ nav vēl pienācis laiks celt jaunus namus. Pilsēta ir katls, un mēs esam gaļa.
4 Tādēļ sludini pret tiem, sludini, cilvēka dēls!
5 Tad tā Kunga gars krita uz mani un man sacīja: „Saki tiem: Tā saka tas Kungs: Tā jūs runājat, Israēla nams, un jūsu domas, kas dzimst jūsu prāta dziļumos, Man ir labi zināmas.
6 Daudz ir to, ko jūs esat nokāvuši šinī pilsētā: pilsētas ielas ir pilnas ar nokautiem.“
7 Tādēļ saka tas Kungs: „Jūsu nokautie, ko jūs esat noguldījuši pilsētā, ir gaļa, un pilsēta ir katls. Bet jūs Es izvedīšu ārā no tās.
8 Jūs bīstaties no zobena, bet Es tiešām sūtīšu zobenu pār jums“ —saka Dievs tas Kungs. —
9 „Es jūs izvedīšu ārā no pilsētas un jūs nodošu rokā svešajiem, un Es nesīšu jums tiesu.
10 Jūs kritīsit no zobena, pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu, un jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs.
11 Sī pilsēta jums nebūs par katlu, un jūs nebūsit tanī par gaļu. Pie Israēla robežām Es jūs tiesāšu.
12 Tad jūs atzīsit, ka Es esmu tas Kungs, pēc kura likumiem jūs nestaigājāt un kura baušļus jūs nepildījāt: drīzāk jau jūs pildījāt pagānu tautu likumus, kas jums visapkārt.“
13 Un notika, ka, man tā sludinot, Pelatja, Benajas dēls, pakrita un nomira. Tad es kritu uz sava vaiga, kliedzu stiprā balsi un teicu: „Ak Kungs, Kungs, vai tad Tu gribi pēdējos no Israēla pāri palikušos iznicināt?“
14 Tad mani skāra tā Kunga vārds un man sacīja:
15 „Cilvēka bērns, tie ir tavi brāli, jā—tavi brāļi un trimdas biedri un viss Israēla nams, par kuriem Jeruzālemes iedzīvotāji saka: Tie tagad ir tālu prom no tā Kunga; mums ir dota šī zeme par īpašumu.
16 Tādēļ saki tiem: Tā saka tas Kungs: Es tos gan aizvedu tālu projām un izklīdināju svešumā pa nepazīstamām zemēm pagānu tautu starpā. Bet Es esmu tomēr palicis tiem vēl kaut cik par svētumu tais zemēs, kur tie nonākuši.
17 Tādēļ saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Tiešām, Es jūs salasīšu kopā no tām tautām un zemēm, kur jūs izkaisīti, un jūs savākšu atkal vienkopus un jums atdošu Israēla zemi.
18 Kad viņi tur būs atgriezušies un novākuši pie malas visus elkus un atmetuši visas negantības,
19 Tad Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu, Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas,
20 Lai tie staigā pēc maniem liku-miem, ievēro manus baušļus un tos pilda. Tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.
21 Bet tiem, kupr sirds pieder un kuru ceļš kalpo šausmīgajiem elkiem un to negantībām, Es uzlikšu viņu grēkus uz viņu galvām,“ saka Dievs tas Kungs.
22 Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdz. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem.
23 Tad tā Kunga godība pacēlās pāri pilsētas novadam un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.
24 Mani turpretī Dieva spēks pacēla un aiznesa garā un dvēseles aizrautībā uz Kaldēju pie gūstā aizvestajiem. Tad nozuda ari parādība, ko es skatīju.
25 Un es pasludināju aizvestajiem tā Kunga vārdus, ko Viņš man teica, un visu, ko Viņš man rādīja.
Jerusalem Is Condemned
1 God's spirit lifted me up and took me to the east gate of the Temple. There near the gate I saw twenty-five men, including Jaazaniah son of Azzur and Pelatiah son of Benaiah, two leaders of the nation.
2 God said to me, “Mortal man, these men make evil plans and give bad advice in this city. 3 They say, ‘We will soon be building houses again. The city is like a cooking pot, and we are like the meat in it, but at least it protects us from the fire.’ 4 Now then, denounce them, mortal man.”
5 The spirit of the Lord took control of me, and the Lord told me to give the people this message: “People of Israel, I know what you are saying and what you are planning. 6 You have murdered so many people here in the city that the streets are full of corpses.
7 “So this is what I, the Sovereign Lord, am saying to you. This city is a cooking pot all right, but what is the meat? The corpses of those you have killed! You will not be here—I will throw you out of the city! 8 Are you afraid of swords? I will bring soldiers with swords to attack you. 9 I will take you out of the city and hand you over to foreigners. I have sentenced you to death, 10 and you will be killed in battle in your own country. Then everyone will know that I am the Lord. 11 This city will not protect you the way a pot protects the meat in it. I will punish you wherever you may be in the land of Israel. 12 You will know that I am the Lord and that while you were keeping the laws of the neighboring nations, you were breaking my laws and disobeying my commands.”
13 While I was prophesying, Pelatiah dropped dead. I threw myself face downward on the ground and shouted, “No, Sovereign Lord! Are you going to kill everyone left in Israel?”
God's Promise to the Exiles
14 The Lord spoke to me. 15 “Mortal man,” he said, “the people who live in Jerusalem are talking about you and those of your nation who are in exile. They say, ‘The exiles are too far away to worship the Lord. He has given us possession of the land.’
16 “Now tell your fellow exiles what I am saying. I am the one who sent them to live in far-off nations and scattered them in other countries. Yet, for the time being I will be present with them in the lands where they have gone.
17 “So tell them what I, the Sovereign Lord, am saying. I will gather them out of the countries where I scattered them, and will give the land of Israel back to them. 18 When they return, they are to get rid of all the filthy, disgusting idols they find. 19 I will give them a new heart and a new mind. I will take away their stubborn heart of stone and will give them an obedient heart. 20 Then they will keep my laws and faithfully obey all my commands. They will be my people, and I will be their God. 21 But I will punish the people who love to worship filthy, disgusting idols. I will punish them for what they have done.” The Sovereign Lord has spoken.
God's Glory Leaves Jerusalem
22 The living creatures began to fly, and the wheels went with them. The dazzling light of the presence of the God of Israel was over them. 23 Then the dazzling light left the city and moved to the mountain east of it. 24 In the vision the spirit of God lifted me up and brought me back to the exiles in Babylonia. Then the vision faded, 25 and I told the exiles everything that the Lord had shown me.
