1 Tā ķēniņš un Hamans atnāca uz dzīrēm pie ķēniņienes Esteres.
2 Un otrā dienā, kad dzēra vīnu, ķēniņš atkal sacīja Esterei: „Kāds ir tavs lūgums, ķēniņiene Ester? Lai tas tev top izpildīts! Un kāda ir tava vēlēšanās? Ja tā sniedzas līdz pusei no manas valsts, lai tā top izpildīta!“
3 Tad ķēniņiene Estere sāka runāt un sacīja: „Ja es esmu atradusi žēlastību tavās acīs, ķēniņ, un ja ķēniņam tas patīk, tad lai man dāvina dzīvību—tas ir mans lūgums—un lai saudzē manu tautu—tā ir mana vēlēšanās!
4 Jo mēs esam pārdoti, es un mana tauta, lai mūs iznīcinātu, lai nokautu un lai izdeldētu mūs. Ja mēs būtu pārdoti par kalpiem un kalponēm, tad es būtu cietusi klusu, jo sāda pārestība mums būtu par niecīgu, lai apgrūtinātu ķēniņu.“
5 Tad ķēniņš Ahasvers runāja un jautāja ķēniņienei Esterei: „Kupš tas ir, un kur viņš ir, kas bija ieņēmies savā prātā to darīt?“
6 Un Estere sacīja: „Ienaidnieks un pretinieks ir šis ļaunprātīgais Hamans!“ Tad Hamans izbijies sabruka ķēniņa un ķēniņienes priekšā.
7 Tad ķēniņš dusmās piecēlās no vīna dzeršanas un izgāja pils dārzā. Bet Hamans palika stāvot, lai aizlūgtu ķēniņieni Esteri par savu dzīvību, jo viņš redzēja, ka kaut kas ļauns viņam ir nolemts no ķēniņa puses.
8 Un kad ķēniņš atgriezās no pils dārza namā, kur notika dzīres, Hamans bija nokritis lūgdamies zemē pie sēdekļa, kur Estere sēdēja, un ķēniņš izsaucās: „Vai viņš pat pret ķēniņieni grib izlietot varu mana paša namā?“ Tikko šis vārds bija atskanējis no ķēniņa mutes, kā apkalpotāji aizsedza Hamana vaigu.
9 Tad Harbona, viens no galminiekiem, kas īpaši apkalpoja ķēniņu, sacīja: „Pat karātavas, kuras Hamans lika uzsliet Mordochajam, ķēniņa labdarim, pie sava nama, ir jau kārtībā, piecdesmit olektis augstas!“ Un ķēniņš sacīja: „Pakariet viņu pie tām!“
10 Tā viņi pakāra Hamanu pie karātavām, ko viņš bija uzcēlis Mordochajam. Tad ķēniņa dusmas rimās.
1 And so the king and Haman went to eat with Esther 2 for a second time. Over the wine the king asked her again, “Now, Queen Esther, what do you want? Tell me and you shall have it. I'll even give you half the empire.”
3 Queen Esther answered, “If it please Your Majesty to grant my humble request, my wish is that I may live and that my people may live. 4 My people and I have been sold for slaughter. If it were nothing more serious than being sold into slavery, I would have kept quiet and not bothered you about it; but we are about to be destroyed—exterminated!”
5 Then King Xerxes asked Queen Esther, “Who dares to do such a thing? Where is this man?”
6 Esther answered, “Our enemy, our persecutor, is this evil man Haman!”
Haman faced the king and queen with terror. 7 The king got up in a fury, left the room, and went outside to the palace gardens. Haman could see that the king was determined to punish him for this, so he stayed behind to beg Queen Esther for his life. 8 He had just thrown himself down on Esther's couch to beg for mercy, when the king came back into the room from the gardens. Seeing this, the king cried out, “Is this man going to rape the queen right here in front of me, in my own palace?”
The king had no sooner said this than the eunuchs covered Haman's head. 9 Then one of them, who was named Harbonah, said, “Haman even went so far as to build a gallows at his house so that he could hang Mordecai, who saved Your Majesty's life. And it's seventy-five feet tall!”
“Hang Haman on it!” the king commanded.
10 So Haman was hanged on the gallows that he had built for Mordecai. Then the king's anger cooled down.
