1 Tad Mozus gāja un sacīja šos vārdus visam Israēlam.
2 Un viņš tiem sacīja: „Šodien es esmu simts divdesmit gadus vecs; es vairs nespēju nedz iziet, nedz ienākt, un tas Kungs ir man sacījis:“ Tev nebūs celties pāri šai Jardānai!“
3 Tas Kungs, tavs Dievs, pats ies tev pa priekšu pāri, Viņš izdeldēs šīs tautas tavā priekšā, un tu iegūsi viņu zemi. Jozua būs tavs vadītājs, kas ies pāri upei tev pa priekšu, kā tas Kungs to ir pavēlējis.
4 Un tas Kungs viņiem darīs tāpat, kā Viņš ir darījis amoriešu ķēniņiem Sichonam un Ogam līdz ar viņu zemēm, ko Viņš lika izpostīt.
5 Kad nu tas Kungs viņus nodos jūsu varā, tad jūs rīkojieties ar viņiem pēc visām pavēlēm, ko es esmu jums devis.
6 Esiet stipri un droši! —Nebīstaities un nebaiļojieties viņu priekšā! Jo tas Kungs, tavs Dievs, kas iet tev līdz tavā priekšā, tas tevi neatstās nedz ari tevi pametīs.“
7 Un Mozus ataicināja Jozuu un viņam sacīja visa Israēla priekšā: „Esi stiprs un drošs! Jo tu ievedīsi šo tautu tanī zemē, ko tas Kungs ar zvērestu ir apsolījis dot viņu tēviem, un tev to būs sadalīt viņu starpā kā mantojumu.
8 Tas Kungs būs tas, kas ies tev pa priekšu, un Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies!“
9 Tad Mozus uzrakstīja šo bauslību, un viņš to nodeva priesteriem, Levija dēliem, kas nesa tā Kunga derības šķirstu, un visiem Israēla vecajiem.
10 Un Mozus tiem pavēlēja, teikdams: „Ik pa septiņiem gadiem, kārtējā atlaidu gadā Lieveņu svētku laikā,
11 Kad viss Israēls nāks rādīties tā Kunga, tava Dieva, priekšā tanī vietā, ko Viņš pats sev izvēlēs, tad tev būs šo bauslību skaļi priekšā lasīt visam Israēlam, ka visi to dzird.
12 Un sapulcini, sasaucot tautu, vīrus un sievas, mazos bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos, lai viņi dzird, un lai viņi mācās, un lai viņi bīstas to Kungu, jūsu Dievu, un lai viņi saglabā atmiņā un pilda visus šīs bauslības vārdus.
13 Un lai arī viņu bērni, kas vēl to nezinātu, dzird un mācās bīties to Kungu, jūsu Dievu, visu to laiku, kamēr vien jūs dzīvosit tanī zemē, kur jūs būsit nonākuši, pāri ejot Jardānai, lai to iegūtu īpašumā.“
14 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, tavs laiks ir klāt, ka tev ir jāmirst; aicini Jozuu, un ejiet un nostā-jieties saiešanas teltī, lai Es viņam dodu savu rīkojumu!“ Tad Mozus un Jozua gāja un nostājās saiešanas teltī.
15 Tad tas Kungs parādījās telti mākoņu stabā, un mākoņu stabs stāvēja saiešanas telts durvīs.
16 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, tev jāiet dusēt pie saviem tēviem, un tad šī tauta celsies un netikli dzīsies kalpot šīs svešās zemes dieviem, uz kurieni tie dodas dzīvot, bet Mani tie atstās un atmetīs manu derību, ko Es esmu ar viņiem noslēdzis.
17 Tai dienā mana bardzība iedegsies pret tiem, un Es tos atstāšu un apslēpšu no viņiem savu vaigu, un tie tiks aprīti, un daudz ļaunuma un daudz bēdu viņi cietis tā, ka viņi tanī dienā sacīs: „Vai man tādēļ nebija jāsastopas ar šīm smagām nelaimēm, ka mans Dievs vairs nav mūsu vidū?“
18 Bet tanī dienā Es galīgi paslēpšu no viņiem savu vaigu visa tā Jaunuma dēļ, ko šī tautu ir izdarījusi, pievērsdamās citiem dieviem.
19 Un tagad uzrakstiet sev šo dziesmu un māci to Israēla bērniem, un ieliec to viņu mutē, lai šī dziesma Man kļūst par liecinieci pret Israēla bērniem.
20 Jo Es tos ievedīšu gan tanī zemē, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis viņu tēviem, zemē, kujrā piens un medus tek; un kad tie ēdīs un būs paēduši un pieņemsies svarā, tad tie pieķersies citiem dieviem un tiem kalpos, bet Mani nicinādami atmetīs un lauzīs manu derību.
21 Kad nu tiem uzies daudz ļaunuma un daudz bēdu, tad šī dziesma tiem atbildēs un būs pret viņiem lieciniece, jo šo dziesmu neaizmirsīs viņu pēcteču mutes. Jo Es zinu viņu nodomus, kādus viņi jau šodien lolo, iekāms pat Es vēl neesmu viņus ievedis tanī zemē, ko Es esmu tiem ar zvērestu apsolījis dot.“
22 Tad Mozus uzrakstīja šo dziesmu tanī pašā dienā, un viņš to mācīja Israēla bērniem.
23 Bet tas Kungs pavēlēja Jozuam, Nūna dēlam, un sacīja: „Esi stiprs un drošs! Jo tev ir jāieved Israēla bērni tanī zemē, ko Es esmu viņiem ar zvērestu apsolījis, Es būšu ar tevi.“
24 Un notika, kad Mozus bija pabeidzis ierakstīt šīs bauslības vārdus līdz to beigām grāmatā,
25 Tad Mozus pavēlēja Ievītiem, tā Kunga derības šķirsta nesējiem, teikdams:
26 „Ņemiet šo bauslības grāmatu un nolieciet to līdzās tā Kunga, jūsu Dieva, derības šķirstam, lai tā tur ir par liecību pret jums.
27 Jo es pazīstu tavu nepaklausību un tavu nepiekāpību. Redzi, kamēr es vēl esmu šodien dzīvs jūsu vidū, jūs jau esat neklausīgi pret to Kungu, bet dk vēl jo vairāk jūs to darīsit pēc manas nāvēs!
28 Sapulciniet, sasaukdami pie manis, visus jūsu cilšu vecajus un arī savus vadītājus, tad es gribu, viņiem pašiem to dzirdot, runāt itin visus šos vārdus, un kā lieciniekus es pret viņiem piesaukšu debesis un zemi.
29 Jo es zinu, ka pēc manas nāves jūs rīkosities ačgārni un novērsīsities no tā ceļa, ko es esmu jums pavēlējis iet; bet pašās pēdējās dienās jums uzbruks ļaunums, jo jūs darīsit to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, Viņu apkaitinādami ar savu rīcību.“
30 Tad Mozus skaitīja, visai sasauktai Israēla draudzei to dzirdot, šīs dziesmas vārdus līdz pašām tās beigām:
Joshua Becomes Moses' Successor
1 Moses continued speaking to the people of Israel, 2 and said, “I am now a hundred and twenty years old and am no longer able to be your leader. And besides this, the Lord has told me that I will not cross the Jordan. 3 The Lord your God himself will go before you and destroy the nations living there, so that you can occupy their land; and Joshua will be your leader, as the Lord has said. 4 The Lord will destroy those people, just as he defeated Sihon and Og, kings of the Amorites, and destroyed their country. 5 The Lord will give you victory over them, and you are to treat them exactly as I have told you. 6 Be determined and confident. Do not be afraid of them. Your God, the Lord himself, will be with you. He will not fail you or abandon you.”
7 Then Moses called Joshua and said to him in the presence of all the people of Israel, “Be determined and confident; you are the one who will lead these people to occupy the land that the Lord promised to their ancestors. 8 The Lord himself will lead you and be with you. He will not fail you or abandon you, so do not lose courage or be afraid.”
The Law Is to Be Read Every Seven Years
9 So Moses wrote down God's Law and gave it to the levitical priests, who were in charge of the Lord's Covenant Box, and to the leaders of Israel. 10 He commanded them, “At the end of every seven years, when the year that debts are canceled comes around, read this aloud at the Festival of Shelters. 11 Read it to the people of Israel when they come to worship the Lord your God at the one place of worship. 12 Call together all the men, women, and children, and the foreigners who live in your towns, so that everyone may hear it and learn to honor the Lord your God and to obey his teachings faithfully. 13 In this way your descendants who have never heard the Law of the Lord your God will hear it. And so they will learn to obey him as long as they live in the land that you are about to occupy across the Jordan.”
The Lord's Last Instructions to Moses
14 Then the Lord said to Moses, “You do not have much longer to live. Call Joshua and bring him to the Tent, so that I may give him his instructions.” Moses and Joshua went to the Tent, 15 and the Lord appeared to them there in a pillar of cloud that stood by the door of the Tent.
16 The Lord said to Moses, “You will soon die, and after your death the people will become unfaithful to me and break the covenant that I made with them. They will abandon me and worship the pagan gods of the land they are about to enter. 17 When that happens, I will become angry with them; I will abandon them, and they will be destroyed. Many terrible disasters will come upon them, and then they will realize that these things are happening to them because I, their God, am no longer with them. 18 And I will refuse to help them then, because they have done evil and worshiped other gods.
19 “Now, write down this song. Teach it to the people of Israel, so that it will stand as evidence against them. 20 I will take them into this rich and fertile land, as I promised their ancestors. There they will have all the food they want, and they will live comfortably. But they will turn away and worship other gods. They will reject me and break my covenant, 21 and many terrible disasters will come on them. But this song will still be sung, and it will stand as evidence against them. Even now, before I take them into the land that I promised to give them, I know what they are thinking.”
22 That same day Moses wrote down the song and taught it to the people of Israel.
23 Then the Lord spoke to Joshua son of Nun and told him, “Be confident and determined. You will lead the people of Israel into the land that I promised them, and I will be with you.”
24 Moses wrote God's Law in a book, taking care not to leave out anything. 25 When he finished, he said to the levitical priests, who were in charge of the Lord's Covenant Box, 26 “Take this book of God's Law and place it beside the Covenant Box of the Lord your God, so that it will remain there as a witness against his people. 27 I know how stubborn and rebellious they are. They have rebelled against the Lord during my lifetime, and they will rebel even more after I am dead. 28 Assemble all your tribal leaders and officials before me, so that I can tell them these things; I will call heaven and earth to be my witnesses against them. 29 I know that after my death the people will become wicked and reject what I have taught them. And in time to come they will meet with disaster, because they will have made the Lord angry by doing what he has forbidden.”
The Song of Moses
30 Then Moses recited the entire song while all the people of Israel listened.
