1 Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja visam Israēlam viņpus Jardānas tuksnesī, Arābas klajumā, iepretim Sūfai starp Pāranu un Topelu, Lābanu, Hacerotu un Di-Zahabu,
2 Vienpadsmit dienu gājumā no Horeba pa Seīra kalnu ceļu līdz Kadeš-Barneai.
3 Un notika tas četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, sacīdams visu to, ko tas Kungs viņam par tiem bija pavēlējis,
4 Pēc tam kad viņš bija uzvarējis amoriešu ķēniņu Sichonu, kas dzīvoja Hešbonā, un Basanas ķēniņu Ogu, kas dzīvoja Aštarotā un Edrejā.
5 Viņpus Jardānas, Moāba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot, sacīdams:
6 „Tas Kungs, mūsu Dievs, runāja ar mums pie Horeba, teikdams: „Jūs pietiekami ilgi esat mituši pie šā kalna.
7 Tādēļ griezieties un dodieties ceļā un ejiet pret amoriešu kalniem un pret visiem viņu kaimiņiem Arābā, Jardānas līdzenumā, kalnos un lejās, un Negebā un jūras krastā uz Kānaāna zemi un uz Libanonu līdz lielajai upei, līdz Eifratas upei.
8 Redzi, Es esmu nodevis šo zemi jūsu rokās, ejiet un iegūstiet sev par īpašumu šo zemi, ko tas Kungs ir apsolījis ar zvērestu dot jūsu tēviem Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam līdz ar viņu pēcnācējiem pēc viņiem.“
9 Tanī laikā es jums sacīju, teikdams: Es viens pats nespēju panest visas rūpes jūsu dēļ.
10 Tas Kungs, jūsu Dievs, ir licis jums vairoties, un, redzi, jūs esat šodien jau tik daudz, cik zvaigžņu pie debesīm.
11 Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai liek jums vēl tūkstoškārt vairoties, salīdzinot ar skaitu, cik pašlaik esat, un Viņš lai jūs svēti, kā Viņš jums to solījis!
12 Kā gan lai es viens panesu jūsu smagās nesaskaņas un jūsu darīšanu nastu?
13 Izraugiet no savām ciltīm sev gudrus vīrus, kas ir sapratīgi un piedzī-vojuši, un es jums tos iecelšu par priekšniekiem!
14 Un jūs man atbildējāt un sacījāt: Tavs priekšlikums, ko tu mini, ir teicams un izpildāms.
15 Tad es izraudzīju jūsu cilšu vadītājus, gudrus un piedzīvojušus vīrus, un es tos iecēlu jums par priekšniekiem un virsniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem, kā arī par uzraugiem jūsu ciltīm.
16 Un jūsu tiesnešiem tai laikā es pavēlēju un sacīju: Izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku un tā cilts—brāli, kā arī kāda cilts piederīgā un svešinieka starpā, kas pie viņa piemīt!
17 Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo, uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu.
18 Tā es jums tai laikā devu norādījumus visās lietās, kas jums bija jādara.“
19 Un tad mēs cēlāmies no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs esat redzējuši, pa ceļu pāri amoriešu kalniem, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nonācām Kadeš-Barneā.
20 Tad es jums sacīju: Jūs esat atnākuši līdz amoriešu kalniem, ko tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos.
21 Redzi, tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies!
22 Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: Sūtīsim vīrus sev pa priekšu, lai tie mums to zemi izlūko un atnes atbildi, pa kupu ceļu mums ir jādodas tu turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk.
23 Tā kā man šī atbilde labi patika, es no jums izraudzīju divpadsmit vīrus, pa vienam vīram no ikkatras cilts.
24 Un tie pagriezās, un devās kalnup, un nonāca pie Eškolas upes, un izlūkoja to apgabalu.
25 Un tie savās rokās ņēma dažus zemes augļus un tos atnesa mums, pārnesdami mums atbildi, un sacīja: Tā zeme, ko tas Kungs, mūsu Dievs, grib mums dot, ir laba.
26 Bet jūs paši negribējāt iet kalnup un pretojāties tā Kunga, mūsu Dieva, pavēlei,
27 Un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs, Viņš ir mūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai mūs nodotu amoriešu rokās, lai tie mūs iznīcinātu.
28 Kurp lai mēs ejam? Mūsu brāļi ir darījuši mūsu sirdis bailīgas, sacīdami: Tur ļaudis ir lielāki un gapāki nekā mēs, lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm, un arī Ēnaka bērnus mēs tur esam redzējuši.
29 Tad es jums sacīju: Nebīstieties un neesiet to priekšā bailīgi!
30 Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priekšu, Viņš par jums kapos tāpat, kā Viņš, jums to pašiem redzot, ir jums palīdzējis Ēģiptē.
31 Un arī tuksnesī, kā jūs to ar savām acīm esat redzējuši, tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši, tiekāms jūs nonācāt šai zemē.
32 Bet arī šai lietā jūs nepaļāvāties uz to Kungu, savu Dievu,
33 Kas jums pa priekšu gāja pa ceļu, lai jums vietu izlūkotu, kur jums iespraust savus telšu mietus, lai apmestos, pa nakti ugunī jums rādīdams un gaismu ceļam, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu—mākonī.
34 Kad nu tas Kungs dzirdēja jūsu skaļo runu, tad Viņš apskaitās un zvērēja, sacīdams:
35 „Patiesi, nevienam vīram no šīs ļaunās cilts nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis dot jūsu tēviem,
36 Izņemot vienīgi Kālebu, Jefunnas dēlu, viņam gan Es rādīšu šo zemi, un viņam un tā bērniem Es to zemi došu, kupi viņš ir pārstaigājis, tāpēc ka viņš ir uzticīgi sekojis tam Kungam.
37 Arī pret mani jūsu dēļ tas Kungs sadusmojās, teikdams: „Arī tu tur nenokļūsi,
38 Bet gan Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas tur noies; stiprini viņu, jo viņam ir jāpaveic zemes sadalī-šana Israēlā.
39 Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā: Es viņiem šo zemi došu un viņi to iegūs sev par īpašumu.
40 Bet jūs pagriezieties un dodieties uz tuksnesi pa Niedru jūpas ceļu!“
41 Tad jūs, man atbildēdami, sacījāt: Mēs esam apgrēkojušies pret to Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis! Un kad nu jūs ikviens jozāties ar saviem ieročiem un gatavojāties doties augšup kalnos,
42 Tad tas Kungs man sacīja: „Saki viņiem, necelieties un arī nekarojiet, jo Es vairs neesmu jūsu vidū, lai jūs netiktu savu ienaidnieku sakauti!“
43 Bet kad es jūs brīdināju un jums to sacīju, tad jūs neklausījāt un pretojāties tā Kunga pavēlei, jūs kļuvāt pārgalvīgi un devāties kalnos.
44 Tad amorieši, kas kalnos dzīvoja, izlaidās kā bites jums pretī un dzinās jums pakaļ, jūs sakāvuši Seīrā, līdz Hormai.
45 Un kad nu jūs atgriezāties atpakaļ, tad jūs raudājāt tā Kunga priekšā, bet tas Kungs nepaklausīja jūsu vaimanu balsi un nepagrieza pret jums savas ausis.
46 Un tā jūs arī palikāt Kadešā ilgu laiku, tik ilgi, cik ilgi jūs tur dzīvojāt.“
Introduction
1 In this book are the words that Moses spoke to the people of Israel when they were in the wilderness east of the Jordan River. They were in the Jordan Valley near Suph, between the town of Paran on one side and the towns of Tophel, Laban, Hazeroth, and Dizahab on the other. ( 2 It takes eleven days to travel from Mount Sinai to Kadesh Barnea by way of the hill country of Edom.) 3 On the first day of the eleventh month of the fortieth year after they had left Egypt, Moses told the people everything the Lord had commanded him to tell them. 4 This was after the Lord had defeated King Sihon of the Amorites, who ruled in the town of Heshbon, and King Og of Bashan, who ruled in the towns of Ashtaroth and Edrei. 5 It was while the people were east of the Jordan in the territory of Moab that Moses began to explain God's laws and teachings.
He said, 6 “When we were at Mount Sinai, the Lord our God said to us, ‘You have stayed long enough at this mountain. 7 Break camp and move on. Go to the hill country of the Amorites and to all the surrounding regions—to the Jordan Valley, to the hill country and the lowlands, to the southern region, and to the Mediterranean coast. Go to the land of Canaan and on beyond the Lebanon Mountains as far as the great Euphrates River. 8 All of this is the land which I, the Lord, promised to give to your ancestors, Abraham, Isaac, and Jacob, and to their descendants. Go and occupy it.’”
Moses Appoints Judges
(Exodus 18.13-27)9 Moses said to the people, “While we were still at Mount Sinai, I told you, ‘The responsibility for leading you is too much for me. I can't do it alone. 10 The Lord your God has made you as numerous as the stars in the sky. 11 May the Lord, the God of your ancestors, make you increase a thousand times more and make you prosperous, as he promised! 12 But how can I alone bear the heavy responsibility for settling your disputes? 13 Choose some wise, understanding, and experienced men from each tribe, and I will put them in charge of you.’ 14 And you agreed that this was a good thing to do. 15 So I took the wise and experienced leaders you chose from your tribes, and I placed them in charge of you. Some were responsible for a thousand people, some for a hundred, some for fifty, and some for ten. I also appointed other officials throughout the tribes.
16 “At that time I instructed them, ‘Listen to the disputes that come up among your people. Judge every dispute fairly, whether it concerns only your own people or involves foreigners who live among you. 17 Show no partiality in your decisions; judge everyone on the same basis, no matter who they are. Do not be afraid of anyone, for the decisions you make come from God. If any case is too difficult for you, bring it to me, and I will decide it.’ 18 At the same time I gave you instructions for everything else you were to do.
The Spies Are Sent Out from Kadesh Barnea
(Numbers 13.1-33)19 “We did what the Lord our God commanded us. We left Mount Sinai and went through that vast and fearful desert on the way to the hill country of the Amorites. When we reached Kadesh Barnea, 20-21 I told you, ‘You have now come to the hill country of the Amorites, which the Lord our God, the God of our ancestors, is giving us. Look, there it is. Go and occupy it as he commanded. Do not hesitate or be afraid.’
22 “But you came to me and said, ‘Let's send men ahead of us to spy out the land, so that they can tell us the best route to take and what kind of cities are there.’
23 “That seemed like a good thing to do, so I selected twelve men, one from each tribe. 24 They went into the hill country as far as Eshcol Valley and explored it. 25 They brought us back some fruit they found there, and reported that the land which the Lord our God was giving us was very fertile.
26 “But you rebelled against the command of the Lord your God, and you would not enter the land. 27 You grumbled to one another: ‘The Lord hates us. He brought us out of Egypt just to hand us over to these Amorites, so that they could kill us. 28 Why should we go there? We are afraid. The men we sent tell us that the people there are stronger and taller than we are, and that they live in cities with walls that reach the sky. They saw giants there!’
29 “But I told you, ‘Don't be afraid of those people. 30 The Lord your God will lead you, and he will fight for you, just as you saw him do in Egypt 31 and in the desert. You saw how he brought you safely all the way to this place, just as a father would carry his son.’ 32 But in spite of what I said, you still would not trust the Lord, 33 even though he always went ahead of you to find a place for you to camp. To show you the way, he went in front of you in a pillar of fire by night and in a pillar of cloud by day.
The Lord Punishes Israel
(Numbers 14.20-45)34 “The Lord heard your complaints and became angry, and so he solemnly declared, 35 ‘Not one of you from this evil generation will enter the fertile land that I promised to give your ancestors. 36 Only Caleb son of Jephunneh will enter it. He has remained faithful to me, and I will give him and his descendants the land that he has explored.’ 37 Because of you the Lord also became angry with me and said, ‘Not even you, Moses, will enter the land. 38 But strengthen the determination of your helper, Joshua son of Nun. He will lead Israel to occupy the land.’
39 “Then the Lord said to all of us, ‘Your children, who are still too young to know right from wrong, will enter the land—the children you said would be seized by your enemies. I will give the land to them, and they will occupy it. 40 But as for you people, turn around and go back into the desert on the road to the Gulf of Aqaba.’
41 “You replied, ‘Moses, we have sinned against the Lord. But now we will attack, just as the Lord our God commanded us.’ Then each one of you got ready to fight, thinking it would be easy to invade the hill country.
42 “But the Lord said to me, ‘Warn them not to attack, for I will not be with them, and their enemies will defeat them.’ 43 I told you what the Lord had said, but you paid no attention. You rebelled against him, and in your pride you marched into the hill country. 44 Then the Amorites who lived in those hills came out against you like a swarm of bees. They chased you as far as Hormah and defeated you there in the hill country of Edom. 45 So you cried out to the Lord for help, but he would not listen to you or pay any attention to you.
The Years in the Desert
46 “So then, after we had stayed at Kadesh for a long time,
