1 Uzklausiet šo vārdu, jūs, Basanas govis, kas jūs esat Samarijas kalnā un nodarāt pāri trūcīgiem, nomācat nabagos un sakāt pastāvīgi saviem vīriem: „Dodiet šurpu, lai varam dzirot!“
2 Tas Kungs Dievs ir zvērējis pie sava svētuma: „Redzi, nāks dienas jums, kad jūs izvilks ar makšķeri un jūsu pēcnākamos ar zvejnieku kāšiem.
3 Un pa mūļ-u spraugām jūs iziesit, kā gadīsies, cita aiz citas, un jūs aizvedīs uz Hermona kalnu pusi!“ —saka tas Kungs.
4 „Jā, nāciet šurpu uz Bēteli un kalpojiet grēkiem un dodieties uz Gilgalu, lai varētu grēkot vēl vairāk, un nesiet ik rītus savus ziedojumus un ik trešajā dienā savu desmitās tiesas devu!
5 Un kvēpiniet raudzētu mīklu pateicības ziedojumiem un nesiet vēl īpašus labprātīgus ziedojumus un dariet to plaši zināmu arī citiem, jo to jau jūs darāt labprāt, jūs Israēla bērni!“ —saka Dievs tas Kungs.
6 „Tādēj Es arīdzan jūsu zobiem esmu devis mieru visās jūsu pilsētās un visās vietās liku jums ciest maizes trūkumu, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis,“ —saka tas Kungs.
7 „Es aizturēju jums ari lietu, kaut gan līdz ražas ievākšanai bija vēl trīs mēneši, un Es liku lietum līt tikai pār vienu pilsētu un pār pārējām pilsētām Es lietum līt neliku; lietus kādreiz nolija tikai pār vienu tīrumu, un otrs, kas nedabūja lietu, nokalta.
8 Un divas, pat trīs pilsētas devās uz vienu pilsētu, lai varētu padzerties ūdens, un neatrada tā pienācīgā daudzumā; tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs.
9 „Es spaidīju jūs ar sausumu un labības rūsu, un arī cirmeni apēda visu, kas auga jūsu dārzos un vīna kalnos, uz jūsu ellas un vīģes kokiem, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs.
10 „Es uzsūtīju iums mēri kā citkārt Ēģiptei; Es liku iūsu jauniem vēršiem dabūt galu no zobena, liku nolaupīt un aizdzīt jusu zirgus, liku jums dziļi ieelpot nāsīs savu kara nometņu nelabo smaku, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs.
11 „Es liku daudz ko pie jums sagraut, kā Dievs pavisam sagrāva Sodomu un Gomoru; tad nereti jūs bijāt kā degoša pagale, ko izrauj no liesmām, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis!“ —saka tas Kungs.
12 „Tāpēc Es arī turpmāk tev tā darīšu, Israēl! Un ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!“
13 Jo redzi, Viņš ir tas, kas veido kalnus, kas rada vēju un atklāj cilvēkiem, kas Viņam padomā. Viņš liek ausmai sekot dziesnai, Viņš staigā pāri zemes augstumiem; Dievs Kungs Cebaots ir Viņa vārds.
1 Listen to this, you women of Samaria, who grow fat like the well-fed cows of Bashan, who mistreat the weak, oppress the poor, and demand that your husbands keep you supplied with liquor! 2 As the Sovereign Lord is holy, he has promised, “The days will come when they will drag you away with hooks; every one of you will be like a fish on a hook. 3 You will be dragged to the nearest break in the wall and thrown out.”
Israel's Failure to Learn
4 The Sovereign Lord says, “People of Israel, go to the holy place in Bethel and sin, if you must! Go to Gilgal and sin with all your might! Go ahead and bring animals to be sacrificed morning after morning, and bring your tithes every third day. 5 Go on and offer your bread in thanksgiving to God, and brag about the extra offerings you bring! This is the kind of thing you love to do.
6 “I was the one who brought famine to all your cities, yet you did not come back to me. 7 I kept it from raining when your crops needed it most. I sent rain on one city, but not on another. Rain fell on one field, but another field dried up. 8 Weak with thirst, the people of several cities went to a city where they hoped to find water, but there was not enough to drink. Still you did not come back to me.
9 “I sent a scorching wind to dry up your crops. The locusts ate up all your gardens and vineyards, your fig trees and olive trees. Still you did not come back to me.
10 “I sent a plague on you like the one I sent on Egypt. I killed your young men in battle and took your horses away. I filled your nostrils with the stink of dead bodies in your camps. Still you did not come back to me.
11 “I destroyed some of you as I destroyed Sodom and Gomorrah. Those of you who survived were like a burning stick saved from a fire. Still you did not come back to me,” says the Lord. 12 “So then, people of Israel, I am going to punish you. And because I am going to do this, get ready to face my judgment!”
13 God is the one who made the mountains
and created the winds.
He makes his thoughts known to people;
he changes day into night.
He walks on the heights of the earth.
This is his name: the Lord God Almighty!
