1 Un notika, kad ķēniņš mierīgi dzīvoja savā mājā, —jo tas Kungs bija viņam devis mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem—,
2 Ka ķēniņš tad sacīja pravietim Nātānam: „Redzi, es te dzīvoju ciedru koku namā, bet tā Kunga šķirsts mīt starp telts segām!“
3 Tad Nātāns atbildēja ķēniņam: „Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirds prātā, jo tas Kungs ir ar tevi!“
4 Bet vēl tanī pašā naktī tā Kunga vārds atklājās Nātānam, un tas Kungs teica:
5 „Ej un saki Dāvidam, manam kalpam: Tā saka tas Kungs: Vai tev būs man celt namu, lai Es tanī dzīvotu?
6 Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad Es izvedu Israēla bērnus ārā no Ēģiptes, un vēl līdz pat šai dienai, bet Es esmu apkārt staigājis telšu miteklī.
7 Un visu to laiku, kopš Es esmu apkārt staigājis ar visiem Israēla bērniem, vai Es būtu vienu vienīgu vārdu, —un kaut vai tikai vienai vienīgai ciltij no Israēla ciltīm, vai kādam viņu soģim, kuram Es biju uzdevis ganīt manu Israēla tautu, ko iebildis, sacīdams: Kādēļ jūs Man neesat cēluši ciedru koku namu?
8 Tāpēc tu tagad runā tā ar manu kalpu Dāvidu: Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār manu tautu, pār Israēlu.
9 Un Es esmu visur bijis ar tevi, kur tikai tu esi gājis, un Es esmu iznīcinājis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, un Es esmu lielu darījis tavu slavu un diženu tavu vārdu, kādu guvuši tikai paši lielākie vīri zemes virsū.
10 Un savai tautai, Israēlam, Es esmu nolicis drošu vietu, un Es gribu likt tai tur jo dziļi iesakņoties, lai tā var savā vietā mierīgi dzīvot, lai to neviens vairs nebaida un lai ļauni ļaudis to vairs neapspiež kā agrāk, un tā mana vēlēšanās
11 Jau kopš tiem laikiem, kad Es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu; un tiešam Es tev gribu dot mieru no visiem taviem ienaidniekiem; un tas Kungs dara tev zināmu, ka tas Kungs pats cels tev namu.
12 Kad tavs laiks būs piepildījies, un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostip-rināšu viņa valstību.
13 Un tas uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
14 Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Ja tad viņš pret Mani apgrēkosies, tad Es viņu pārmācīšu ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem.
15 Bet mana žēlastība no viņa neatkāpsies, kā tā atkāpās no Saula, tava priekšgājēja.
16 Nē, —bet tavs nams un tava ķēniņa valstība, —tie pastāvēs nešaubīgi uz mūžīgiem laikiem manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi!“
17 Un gluži tā, kā šie vārdi, patiešām, bija teikti un šī parādība bija notikusi, tā Nātāns tos vēstīja Dāvidam.
18 Tad ķēniņš Dāvids nāca iekšā svētuma teltī, nometās tā Kunga priekšā un sacīja: „Kas gan es esmu, ak Kungs, mans Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani esi līdz šejienei vadījis!
19 Un ar to Tev vēl nav bijis gana, vēl bez tam Tu esi, ak Kungs, mans Dievs, runājis par sava kalpa namu, un esi solījumus devis par nākamajiem, ilgiem laikiem, un tomēr cilvēkam saprotami, ak Kungs, mans Dievs!
20 Un ko gan vēl vairāk lai Dāvids Tev varētu teikt? Tu tak pats pazīsti savu kalpu, ak Kungs, mans Dievs!
21 Sava vārda labā un pēc savas sirds Tu esi visas šīs lielās lietas darījis, lai tās darītu zināmas savam kalpam.
22 Tāpēc Tu esi tik liels, ak Kungs, mans Dievs! Tas tiešām tā, un nav neviena Tev līdzīga, un nav neviena cita, kā Tu, Dievs, viens vienīgs, pēc visa tā, ko mēs esam dzirdējuši ar savām ausīm.
23 Un kur gan būtu cita kāda tauta virs zemes, kas būtu tāda kā tava tauta, kā Israēls? Un šī ir vienīgā tauta virs zemes, kuļras dēļ Dievs ir nācis, lai to atpestītu sev par tautu, un lai celtu tai vārdu, un viņiem par labu darītu tik lielas un bijājamas lietas, —tavā zemē, savas tautas priekšā, ko Tu esi sev atpestījis no Ēģiptes un kurai par labu Tu no šejienes esi izdzinis pagānu tautas un viņu elku dievus.
24 Un tā Tu esi savu tautu, Israēlu, apstiprinājis sev par savu tautu uz mūžīgiem laikiem, un Tu, Kungs, esi viņiem palicis par Dievu.
25 Un nu, Kungs, mans Dievs, tagad šo pasludinājumu, ko Tu esi runājis, kas attiecas uz tavu kalpu un viņa namu, piepildi to visos laiku mūžos un rīkojies tā, kā Tu esi solījis!
26 Tad tavs vārds kļūs varens uz mūžīgiem laikiem, jo sacīs: Tas Kungs Cebaots ir Dievs pār Israēlu! Un tava kalpa Dāvida cilts pastāvēs tavā priekšā.
27 Jo Tu, Kungs Cebaots, Israēla Dievs, esi atklāsmē, savam kalpam dzirdot, sacījis: Es tev celšu namu! Tādēļ tavs kalps arī ir uzdrošinājies ar šo lūgšanu griezties pie Tevis.
28 Tad nu tagad, Kungs, mans Dievs, Tu esi Dievs, un tavi vārdi ir patiesība! Un Tu tikdaudz laba esi solījis savam kalpam,
29 Lai tagad Tev labpatīk svētīt sava kalpa namu, ka tas pastāvētu tavā priekšā uz mūžīgiem laikiem! Tu taču pats, Kungs, mans Dievs, to esi apsolījis un ar tavu svētību tava kalpa nams būs svētīts mūžīgi!“
Nathan's Message to David
(1 Chronicles 17.1-15)1 King David was settled in his palace, and the Lord kept him safe from all his enemies. 2 Then the king said to the prophet Nathan, “Here I am living in a house built of cedar, but God's Covenant Box is kept in a tent!”
3 Nathan answered, “Do whatever you have in mind, because the Lord is with you.” 4 But that night the Lord said to Nathan, 5 “Go and tell my servant David that I say to him, ‘You are not the one to build a temple for me to live in. 6 From the time I rescued the people of Israel from Egypt until now, I have never lived in a temple; I have traveled around living in a tent. 7 In all my traveling with the people of Israel I never asked any of the leaders that I appointed why they had not built me a temple made of cedar.’
8 “So tell my servant David that I, the Lord Almighty, say to him, ‘I took you from looking after sheep in the fields and made you the ruler of my people Israel. 9 I have been with you wherever you have gone, and I have defeated all your enemies as you advanced. I will make you as famous as the greatest leaders in the world. 10-11 I have chosen a place for my people Israel and have settled them there, where they will live without being oppressed any more. Ever since they entered this land, they have been attacked by violent people, but this will not happen again. I promise to keep you safe from all your enemies and to give you descendants. 12 When you die and are buried with your ancestors, I will make one of your sons king and will keep his kingdom strong. 13 He will be the one to build a temple for me, and I will make sure that his dynasty continues forever. 14 I will be his father, and he will be my son. When he does wrong, I will punish him as a father punishes his son. 15 But I will not withdraw my support from him as I did from Saul, whom I removed so that you could be king. 16 You will always have descendants, and I will make your kingdom last forever. Your dynasty will never end.’”
17 Nathan told David everything that God had revealed to him.
David's Prayer of Thanksgiving
(1 Chronicles 17.16-27)18 Then King David went into the Tent of the Lord's presence, sat down and prayed, “Sovereign Lord, I am not worthy of what you have already done for me, nor is my family. 19 Yet now you are doing even more, Sovereign Lord; you have made promises about my descendants in the years to come. And you let a man see this, Sovereign Lord! 20 What more can I say to you! You know me, your servant. 21 It was your will and purpose to do this; you have done all these great things in order to instruct me. 22 How great you are, Sovereign Lord! There is none like you; we have always known that you alone are God. 23 There is no other nation on earth like Israel, whom you rescued from slavery to make them your own people. The great and wonderful things you did for them have spread your fame throughout the world. You drove out other nations and their gods as your people advanced, the people whom you set free from Egypt to be your own. 24 You have made Israel your own people forever, and you, Lord, have become their God.
25 “And now, Lord God, fulfill for all time the promise you made about me and my descendants, and do what you said you would. 26 Your fame will be great, and people will forever say, ‘The Lord Almighty is God over Israel.’ And you will preserve my dynasty for all time. 27 Lord Almighty, God of Israel! I have the courage to pray this prayer to you, because you have revealed all this to me, your servant, and have told me that you will make my descendants kings.
28 “And now, Sovereign Lord, you are God; you always keep your promises, and you have made this wonderful promise to me. 29 I ask you to bless my descendants so that they will continue to enjoy your favor. You, Sovereign Lord, have promised this, and your blessing will rest on my descendants forever.”
