1 Pēc tam Dāvids vaicāja to Kungu, sacīdams: „Vai man būs noiet uz kādu no Jūdas pilsētām?“ Un tas Kungs tam atbildēja: „Jā, noej!“ Kad Dāvids tālāk jautāja: „Uz kurieni man būs iet?“ Tad viņš saņēma atbildi: „Uz Hebronu.“
2 Tad Dāvids uz turieni nogāja kopā ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinomu un Abigailu, Nābala, Karmela iedzīvotāja, atraitni.
3 Un Dāvids lika ari saviem karavīriem, kuri bija pie viņa, ikkatram ar savu ģimeni noiet uz turieni; un tie apmetās un dzīvoja Hebronas apkārtnes pilsētās.
4 Tad nāca vīri no Jūdas un svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas ciltij. Kad nu Dāvidam tika paziņots, ka Jabešas ļaudis Gileādā Saulu ir aprakuši,
5 Tad Dāvids nosūtīja vēstnešus pie Jabešas vīriem Gileādā un lika tiem sacīt: „Lai tā Kunga svētība nāk pār jums, ka jūs esat tādu mīlestību parā-dījuši Saulam, savam kungam, un esat viņu apglabājuši!
6 Tad nu tagad lai tas Kungs jums parāda žēlastību un uzticību! Un ari es gribu jums atlīdzināt par to, ka jūs esat tā izdarījuši.
7 Un nu, lai tagad jūsu rokas ir stipras paļāvībā, un kļūstiet drošsirdīgi viri! Gan Sauls, jūsu kungs, ir miris, bet Jūdas cilts ir mani svaidījusi sev par ķēniņu.“
8 Bet Abners, Nera dēls, Saula kara pulku virspavēlnieks, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un aizveda viņu uz Mahanaimu.
9 Un viņš to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un par ašūriešiem, pār Jezreēlu, pār Ēfraimu un pār Benjamīnu, —vispār pār visu Israēlu.
10 Un Išbošets, Saula dēls, bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš Israēlā, un viņš valdīja divus gadus; tikai Jūdas cilts turējās pie Dāvida.
11 Bet laiks, kamēr Dāvids kā ķēniņš Hebronā valdīja pār Jūdas cilti, bija septiņi gadi un seši mēneši.
12 Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahanaimas un gāja uz Gibeonu.
13 Un Joābs, Cerujas dēls, ari izgāja ar Dāvida kalpiem; abi pulki sastapās pie Gibeona dīķa un apmetās nometnē: vieni palika dīķa vienā krastā, bet otri dīķa otrā krastā.
14 Tad Abners sacīja Joābam: „Lai taču jaunekļi uzstājas un lai mūsu acu priekšā uzved kapa rotaļas!“ Tad Joābs sacīja: „Labi, lai notiek!“
15 Tad tie cēlās un nosoļoja garām pa pāriem, pēc skaita divpadsmit no Benjamīna Išbošeta, Saula dēla, priekšā un divpadsmit no Dāvida kalpiem.
16 Tad ikviens sagrāba savu pre-tinieku stingri pie galvas un iedūra savu zobenu pretinieka sānos, un tie visi krita reizē; tāpēc šo vietu nosauca par—Chelkat ha Curim, un tā atrodas pie Gibeonas.
17 Kad nu šinī dienā iedegās sīva kauja, tad Abners un Israēla karavīri tika sakauti un bēga no Dāvida kalpiem.
18 Un tur bija arī trīs Cerujas dēli—Joābs, Abišajs un Asahēls, bet Asahēls bija tik ātrs kā stima laukā.
19 Un Asahēls dzinās pakaļ Abneram un nenovērsās savā gaitā nedz pa labi, nedz pa kreisi, vajādams Abneru.
20 Bet Abners atgriezās atpakaļ un sauca: „Vai tu neesi Asahēls?“ Tas atbildēja: „Es tas esmu.“
21 Tad Abners tam sacīja: „Nogriezies no manis vai pa labi, vai pa kreisi, un satver sev kā gūstekni vienu no šiem jaunekļiem un paņem viņa ieročus!“ Bet Asahēls negribēja atstāties nost no viņa.
22 Tad vēl reiz Abners viņam uzsauca: „Atstājies no manis! Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?“
23 Bet kad viņš negribēja atstāties tam sekot, tad Abners ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā, tā šķēps tam izgāja cauri, un viņš tur nokrita pie zemes un turpat nomira, kur viņš apstājās. Bet visi, kas vien pie šīs vietas nonāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, apstājās mierā.
24 Bet Joābs un Abišajs joprojām vajāja Abneru, un saule jau rietēja, kad tie nonāca pie Ammas pakalna, kas ir šaipus Giāhas pie ceļa uz Gibeona tuksnesi.
25 Un Benjamīna dēli sapulcējās ap Abneru, saliedējās vienā pulkā un ieņēma vietu uz viena no pakalniem.
26 Tad Abners uzsauca Joābam, sacīdams: „Vai lai zobens rij bez apstājas? Vai tu nezini, ka beigu cīņa būs līdz pēdējam vīram? Cik tad ilgi būs vēl jāgaida, līdz kamēr tu pavēlēsi saviem karotājiem, lai tie pārtrauc savu brāļu vajāšanu?“
27 Un Joābs atbildēja: „Tik tiešām, ka Dievs dzīvo! Ja tu to nebūtu sacījis, tad varbūt tikai uz rīta pusi karotāji būtu mitējušies dzīties cits citam pakaļ!“
28 Tad Joābs pūta taurē, un visi viņa ļaudis apstājās un vairs nevajāja Israēlu un pārtrauca cīņu.
29 Bet Abners ar saviem vīriem gāja visu nākošo nakti un pārstaigāja Arābu tuksnesi; tie pārcēlās pāri Jardānai, izgāja caur visu Bitronas ieleju un, visu priekšpusdienu gājuši, tie nonāca Mahanaimā.
30 Ari Joābs atgriezās no Abnera vajāšanas un sapulcināja visu karaspēku, un jundas pārbaudē no Dāvida vīriem iztrūka deviņpadsmit vīru un Asahēls.
31 Bet Dāvida vīri bija nonāvējuši no Benjamīna, no Abnera vīriem, trīs simti sešdesmit vīrus; tie arī visi bija pagalam.
32 Asahēlu Jūdas ļaudis pacēla un apraka viņa tēva kapā, kas atradās Betlčmē. Bet Joābs un vīna vīri gāja visu nakti, un rīta ausmā tie sasniedza Hebronu.
David Is Made King of Judah
1 After this, David asked the Lord, “Shall I go and take control of one of the towns of Judah?”
“Yes,” the Lord answered.
“Which one?” David asked.
“Hebron,” the Lord said. 2 So David went to Hebron, taking with him his two wives: Ahinoam, who was from Jezreel, and Abigail, Nabal's widow, who was from Carmel. 3 He also took his men and their families, and they settled in the towns around Hebron. 4 Then the men of Judah came to Hebron and anointed David as king of Judah.
When David heard that the people of Jabesh in Gilead had buried Saul, 5 he sent some men there with the message: “May the Lord bless you for showing your loyalty to your king by burying him. 6 And now may the Lord be kind and faithful to you. I too will treat you well because of what you have done. 7 Be strong and brave! Saul your king is dead, and the people of Judah have anointed me as their king.”
Ishbosheth Is Made King of Israel
8 The commander of Saul's army, Abner son of Ner, had fled with Saul's son Ishbosheth across the Jordan to Mahanaim. 9 There Abner made Ishbosheth king of the territories of Gilead, Asher, Jezreel, Ephraim, and Benjamin, and indeed over all Israel. 10 He was forty years old when he was made king of Israel, and he ruled for two years.
But the tribe of Judah was loyal to David, 11 and he ruled in Hebron over Judah for seven and a half years.
War between Israel and Judah
12 Abner and the officials of Ishbosheth went from Mahanaim to the city of Gibeon. 13 Joab, whose mother was Zeruiah, and David's other officials met them at the pool, where they all sat down, one group on one side of the pool and the other group on the opposite side. 14 Abner said to Joab, “Let's have some of the young men from each side fight an armed contest.”
“All right,” Joab answered.
15 So twelve men, representing Ishbosheth and the tribe of Benjamin, fought twelve of David's men. 16 Each man caught his opponent by the head and plunged his sword into his opponent's side, so that all twenty-four of them fell down dead together. And so that place in Gibeon is called “Field of Swords.”
17 Then a furious battle broke out, and Abner and the Israelites were defeated by David's men. 18 The three sons of Zeruiah were there: Joab, Abishai, and Asahel. Asahel, who could run as fast as a wild deer, 19 started chasing Abner, running straight for him. 20 Abner looked back and said, “Is that you, Asahel?”
“Yes,” he answered.
21 “Stop chasing me!” Abner said. “Run after one of the soldiers and take what he has.” But Asahel kept on chasing him. 22 Once more Abner said to him, “Stop chasing me! Why force me to kill you? How could I face your brother Joab?” 23 But Asahel would not quit; so Abner, with a backward thrust of his spear, struck him through the stomach so that the spear came out at his back. Asahel dropped to the ground dead, and everyone who came to the place where he was lying stopped and stood there.
24 But Joab and Abishai started out after Abner, and at sunset they came to the hill of Ammah, which is to the east of Giah on the road to the wilderness of Gibeon. 25 The men from the tribe of Benjamin gathered around Abner again and took their stand on the top of a hill. 26 Abner called out to Joab, “Do we have to go on fighting forever? Can't you see that in the end there will be nothing but bitterness? We are your relatives. How long will it be before you order your men to stop chasing us?”
27 “I swear by the living God,” Joab answered, “that if you had not spoken, my men would have kept on chasing you until tomorrow morning.” 28 Then Joab blew the trumpet as a signal for his men to stop pursuing the Israelites; and so the fighting stopped.
29 Abner and his men marched through the Jordan Valley all that night; they crossed the Jordan River, and after marching all the next morning, they arrived back at Mahanaim.
30 When Joab gave up the chase, he gathered all his men and found that nineteen of them were missing, in addition to Asahel. 31 David's men had killed 360 of Abner's men from the tribe of Benjamin. 32 Joab and his men took Asahel's body and buried it in the family tomb at Bethlehem. Then they marched all night and at dawn arrived back at Hebron.
