1 Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā, un raudāja, un sauca: „Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!“
2 Kad nu Joābam tika pavēstīts: „Redzi, kēninš raud un sēro Absaloma dēļ,“
3 Tad tanī dienā uzvara pārvērtās sērās visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: „Ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.“
4 Un tikai zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, tā, kā allaž mēdz zagties iekšā ļaudis, kas kaujās sakauti bēguši un krituši kaunā.
5 Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: „Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!“
6 Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: „Šodien tu esi apklājis ar kaunu visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu blakus sievu dzīvību,
7 Jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl; tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi kaj-a pulku virsnieki un kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ka būtu tikai Absaloms dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pavisam pa prātam.
8 Bet nu tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgu vārdu ar saviem kalpiem! Tik tiešām—pie ta Kunga es ar zvērestu apstiprinu, ka, ja tu neiziesi, tad neviens pats vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas jaunības laikiem līdz šai pašai dienai!“
9 Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un kad tautai tika paziņots: „Lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,“ —tad visa tauta nāca un ģāja garām ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis, ikviens savā teltī.
10 Un visa tauta ķildojās pa visām Israēla ciltīm, taisīja sev pārmetumus un sacīja: „Ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no šīs zemes!
11 Bet tagad, kur Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu, ir karā nomiris, kāpēc jūs kavējaties atvest ķēniņu atkal atpakaļ?“
12 Tad ķēniņš Dāvids lika priesteriem Cadokam un Abjatāram pateikt: „Runājiet ar Jūdas vecājiem, sacīdami: Kāpēc jūs gribat būt tie pēdējie, kas lai vestu ķēniņu atpakaļ viņa namā“ —tai brīdī visa Israēla valoda jau bija kļuvusi zināma ķēniņam viņa namā—.
13 „Jūs taču esat cilts radi, jūs esat mani kauli un jūs esat mana miesa, kāpēc tad jūs gribat būt paši pēdējie, kad tagad ķēniņš vedams atpakaļ?
14 Un Amasam jums ir tā jāsaka: Vai tu neesi no mana kaula un no manas miesas? Lai Dievs mani soda tagad un nākotnē, ja tu nebūsi mans kara pulku virspavēlnieks Joāba vietā uz visu mūžu!“
15 Un viņš noskaņoja visu Jūdas vīru sirdis kā viena vienīga vīra sirdi tā, ka tie atsūtīja vienprātīgi ziņu pie ķēniņa, sacīdami: „Griezies atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!“
16 Un tā ķēniņš devās atceļā, un kad viņš nonāca pie Jardānas, tad Jūda gāja uz Gilgalu ar nolūku, lai ietu ķēniņam pretī un lai ķēniņu pārvestu pāri Jardānai.
17 Arī Benjamīna cilts piederīgais Šimejs, Geras dēls, kas bija no Bahurimas, steidzās ķēniņam Dāvidam pretī un nonāca pie viņa kopā ar Jūdas vīriem.
18 Un ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no Benjamīna cilts un arī Ciba ar saviem piecpadsmit dēliem un ar saviem divdesmit kalpiem. Jau ķēniņam pa priekšu viņi bija pārcēlušies pāri Jardānai.
19 Kad nu pārceltuve bija pārbraukusi pāri, lai pārvestu ķēniņa nama iedzīvi un lai būtu arī citādi pilnīgi ķēniņa rīcībā, tad Simejs, Geras dēls, nokrita ķēniņa priekšā zemē, viņam ceļoties pāri Jardānai,
20 Un sacīja ķēniņam: „Nepieskaiti man, mans kungs, to par vainu un nepiemini, kā tanī dienā, kad mans kungs un ķēniņš atstāja Jeruzālemi, tavs kalps izdarīja grēku! Bet lai ķēniņš to neuzskata par kaut ko nepiedodamu!
21 Mans kungs jau gan pats to zina, ka tanī dienā es esmu apgrēkojies, bet, redzi, šodien es esmu ieradies pats pirmais no visa Jāzepa nama, lai nāktu šeit lejā un lai sastaptu savu kungu un ķēniņu.“
22 Tad Abišajs, Cerujas dēls, atbil-dēja, sacīdams: „Vai tad Šimejs tiešām nebūtu jau tādēļ vien nonāvējams, ka viņš ir tā Kunga svaidīto lādējis?“
23 Bet Dāvids atbildēja: „Kas gan man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien gribat kļūt par kārdinātāju sātānu? Šodien nevienam nebūs mirt Israēlā, jo es pats zinu, ka es šodien esmu atkal ķēniņš pār Israēlu!“
24 Un ķēniņš sacīja Šimejam: „Tev nebūs mirt!“ Un ķēniņš to viņam apstiprināja ar zvērestu.
25 Arī Mefibošets, Saula mazdēls, nonāca lejā ķēniņam pretī; bet viņš nebija nedz notīrījis savu kāju apavus, nedz apkopis savas ūsas un savu bārdu, nedz savas drēbes mazgājis, sākot ar to dienu, kad ķēniņš bija aizgājis, līdz šai dienai, kad viņš vesels atgriezās.
26 Un kad nu viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man līdzi nācis?“
27 Tad viņš atbildēja: „Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi—es, tavs kalps, sacīju: Es likšu sev apsedlot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.
28 Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk!
29 Kaut ari visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kufi ēd pie tava galda; kāda tiesība tad vēl man ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?“
30 Tad ķēniņš tam sacīja: „Ko tu te vēl tālāk par velti šķied vārdus? Es esmu nospriedis: Tu un Ciba sadaliet tīrumu!“
31 Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: „Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!“
32 Arī gileādietis Barsilajs bija atnācis no Rogelimas un cēlās ar ķēniņu pāri Jardānai, lai viņu pavadītu.
33 Un Barsilajs bija ļoti vecs vīrs ap astoņdesmit gadiem, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar pārtiku, kad tas bija mitis Mahanaimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.
34 Un ķēniņš sacīja Barsilajam: „Tu nāc kopā ar mani, celsimies pāri upei, jo es gribu tevi pie sevis Jeruzālemē uzņemt, apgādāt un par tevi rūpēties tavās vecuma dienās.“
35 Bet Barsilajs atbildēja ķēniņam: „Cik dzīvības dienu vēl gan ir atlicis maniem mūža gadiem, lai es kopā ar ķēniņu dotos augšup uz Jeruzālemi?
36 Es šodien jau esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns? Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedātāji un dziedātājas? Un kādēļ tad vēl man piedevām ir jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam?
37 Tavs kalps ies tev līdzi mazu gabaliņu pāri Jardānai, bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēla-stības?
38 Lūdzu, ļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa mirt! Bet redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai viņš kopā ceļas pāri līdz ar manu kungu un ķēniņu, dari tam, kas vien tev labpatīk!“
39 Tad ķēniņš atbildēja: „Jā, Kimhamam būs kopā ar mani celties pāri upei, un es tam darīšu visu, kas ir labs tavās acīs, un visu, ko tu vien no manis vēlēsies, to es tavā labā darīšu!“
40 Kad nu viss karaspēks bija pārcēlies pāri, tad ķēniņš pārcēlās pāri, skūpstīja Barsilaju, atvadījās no viņa un viņu svētīja, un tas griezās atpakaļ savā dzīves vietā.
41 Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams viņu pavadīja. Un kopā ar ķēniņu bija pāri pārcēlusies visa Jūdas karavīru saime un puse no Israēla vīriem.
42 Tad pēkšņi nāca visi Israēla vīri pie ķēniņa un jautāja ķēniņam: „Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi zaguši un ķēniņu līdz ar viņa ģimeni un ar visu viņa galmu pārveduši pāri Jardānai?“
43 Tad visi Jūdas vīri atbildēja Israēla vīriem: „Tādēļ, ka ķēniņš ir mums tuvs radinieks! Bet kādēļ tad jūs uztraucaties šī notikuma dēļ? Vai tad viņš mūs ir ēdinājis no ķēniņa galda? Mēs arī neesam nekādas dāvanas saņēmuši!“
44 Bet Israēla vīri atbildēja Jūdas vīriem, sacīdami: „Mums ir desmit daļas pie ķēniņa, un ari uz Dāvidu mums ir vairāk tiesību nekā jums; kādēļ tad jūs esat mūs tā noniecinājuši? Un vai mēs kā pirmie neizteicām vēlēšanos vest savu ķēniņu atpakaļ?“ Bet Jūdas vīru vārdi bija vēl asāki nekā Israēla vīru vārdi.
Joab Reprimands David
1 Joab was told that King David was weeping and mourning for Absalom. 2 And so the joy of victory was turned into sadness for all of David's troops that day, because they heard that the king was mourning for his son. 3 They went back into the city quietly, like soldiers who are ashamed because they are running away from battle. 4 The king covered his face and cried loudly, “O my son! My son Absalom! Absalom, my son!”
5 Joab went to the king's house and said to him, “Today you have humiliated your men—the men who saved your life and the lives of your sons and daughters and of your wives and concubines. 6 You oppose those who love you and support those who hate you! You have made it clear that your officers and men mean nothing to you. I can see that you would be quite happy if Absalom were alive today and all of us were dead. 7 Now go and reassure your men. I swear by the Lord's name that if you don't, not one of them will be with you by tomorrow morning. That would be the worst disaster you have suffered in all your life.” 8 Then the king got up, and went and sat near the city gate. His men heard that he was there, and they all gathered around him.
David Starts Back to Jerusalem
Meanwhile all the Israelites had fled to their own hometowns. 9 All over the country they started quarreling among themselves. “King David saved us from our enemies,” they said to one another. “He rescued us from the Philistines, but now he has fled from Absalom and left the country. 10 We anointed Absalom as our king, but he has been killed in battle. So why doesn't somebody try to bring King David back?”
11 The news of what the Israelites were saying reached King David. So he sent the priests Zadok and Abiathar to ask the leaders of Judah, “Why should you be the last to help bring the king back to his palace? 12 You are my relatives, my own flesh and blood; why should you be the last to bring me back?” 13 David also told them to say to Amasa, “You are my relative. From now on I am putting you in charge of the army in place of Joab. May God strike me dead if I don't!” 14 David's words won the complete loyalty of all the men of Judah, and they sent him word to return with all his officials.
15 On his way back the king was met at the Jordan River by the men of Judah, who had come to Gilgal to escort him across the river. 16 At the same time the Benjaminite Shimei son of Gera from Bahurim hurried to the Jordan to meet King David. 17 He had with him a thousand men from the tribe of Benjamin. And Ziba, the servant of Saul's family, also came with his fifteen sons and twenty servants, and they arrived at the Jordan before the king. 18 They crossed the river to escort the royal party across and to do whatever the king wanted.
David Shows Kindness to Shimei
As the king was getting ready to cross, Shimei threw himself down in front of him 19 and said, “Your Majesty, please forget the wrong I did that day you left Jerusalem. Don't hold it against me or think about it any more. 20 I know, sir, that I have sinned, and this is why I am the first one from the northern tribes to come and meet Your Majesty today.”
21 Abishai son of Zeruiah spoke up: “Shimei should be put to death because he cursed the one whom the Lord chose as king.”
22 But David said to Abishai and his brother Joab, “Who asked your opinion? Are you going to give me trouble? I am the one who is king of Israel now, and no Israelite will be put to death today.” 23 And he said to Shimei, “I give you my word that you will not be put to death.”
David Shows Kindness to Mephibosheth
24 Then Mephibosheth, Saul's grandson, came down to meet the king. He had not washed his feet, trimmed his beard, or washed his clothes from the time the king left Jerusalem until he returned victorious. 25 When Mephibosheth arrived from Jerusalem to meet the king, the king said to him, “Mephibosheth, you didn't go with me. Why not?”
26 He answered, “As you know, Your Majesty, I am crippled. I told my servant to saddle my donkey so that I could ride along with you, but he betrayed me. 27 He lied about me to Your Majesty, but you are like God's angel, so do what seems right to you. 28 All of my father's family deserved to be put to death by Your Majesty, but you gave me the right to eat at your table. I have no right to ask for any more favors from Your Majesty.”
29 The king answered, “You don't have to say anything more. I have decided that you and Ziba will share Saul's property.”
30 “Let Ziba have it all,” Mephibosheth answered. “It's enough for me that Your Majesty has come home safely.”
David Shows Kindness to Barzillai
31 Barzillai, from Gilead, had also come down from Rogelim to escort the king across the Jordan. 32 Barzillai was a very old man, eighty years old. He was very rich and had supplied the king with food while he was staying at Mahanaim. 33 The king said to him, “Come with me to Jerusalem, and I will take care of you.”
34 But Barzillai answered, “I don't have long to live; why should I go with Your Majesty to Jerusalem? 35 I am already eighty years old, and nothing gives me pleasure any more. I can't taste what I eat and drink, and I can't hear the voices of singers. I would only be a burden to Your Majesty. 36 I don't deserve such a great reward. So I will go just a little way with you beyond the Jordan. 37 Then let me go back home and die near my parents' grave. Here is my son Chimham, who will serve you; take him with you, Your Majesty, and do for him as you think best.”
38 The king answered, “I will take him with me and do for him whatever you want. And I will do for you anything you ask.” 39 Then David and all of his men crossed the Jordan. He kissed Barzillai and gave him his blessing, and Barzillai went back home.
Judah and Israel Argue over the King
40 When the king had crossed, escorted by all the people of Judah and half the people of Israel, he went on to Gilgal, and Chimham went with him. 41 Then all the Israelites went to the king and said to him, “Your Majesty, why did our brothers, the men of Judah, think they had the right to take you away and escort you, your family, and your men across the Jordan?”
42 The men of Judah answered, “We did it because the king is one of us. So why should this make you angry? He hasn't paid for our food nor has he given us anything.”
43 The Israelites replied, “We have ten times as many claims on King David as you have, even if he is one of you. Why do you look down on us? Don't forget that we were the first to talk about bringing the king back!”
But the men of Judah were more violent in making their claims than the men of Israel.
