1 Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem.
2 Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja kareivjiem: „Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!“
3 Bet ļaudis atbildēja: „Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut ari vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ tagad svarīgākais ir, lai tu mums vajadzības brīdī sniegtu no pilsētas palīdzību.“
4 Un ķēniņš tiem atbildēja: „Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!“ Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem.
5 Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: „Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!“ Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem attiecībā uz Absalomu.
6 Kad nu karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Ēfraima mežā iesākās cīņa,
7 Tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tai dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru.
8 Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens.
9 Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma galvas matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām.
10 Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: „Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!“
11 Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: „Nu kad tu viņu esi tur redzējis, kādēļ tad tu viņu nenogalināji tūdaļ uz vietas? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!“
12 Bet šis vīrs sacīja Joābam: „Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neiz-stieptu savu roku pret ķēnma dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja ir tev, ir Abišajam, ir Itajam, sacīdams: Saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu!
13 Un ja es arī nodevīgi būtu rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā, un tad tu pats nostātos man pretī.“
14 Tad Joābs sacīja: „Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!“ Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros.
15 Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu.
16 Bet Joābs lika pūst taurē, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis.
17 Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga, ikviens uz savu dzīves vietu.
18 Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis piemiņas akmeni ķēnina ielejā, jo viņš tā sprieda: „Man nav dēla, kupš varētu manu vārdu uzglabāt ļaužu piemiņā“ Un viņš nosauca akmeņu pieminekli savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu.
19 Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: „Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!“
20 Bet Joābs viņam atbildēja: „Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris.“
21 Tad Joābs pavēlēja kādam aitiopietim: „Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!“ Un aitiopietis noliecās ar savu seju pie zemes Joāba priekšā un aizsteidzās.
22 Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: „Lai būtu kā būdams, bet es tomēr gribētu skriet ari kaut vai aiz aitiopieša!“ Bet Joābs sacīja: „Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi.“
23 Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, joprojām vēl runāja ar Joābu: „Lai notiek kas notikdams, bet es skriešu!“ Tad Joābs viņam teica: „Nu tad skrej ari!“ Tad Ahimaācs izraudzīja sev taisnu ceļu pa Jardānas ieleju un aizsteidzās aitiopietim priekšā.
24 Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skriešus tuvojamies.
25 Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: „Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē.“ Kamēr tas pamazām tuvojās,
26 Sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrējām un ziņoja no vārtu augšas: „Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!“ Tad ķēniņš sacīja: „Ari tas būs labas vēsts pasludinātājs.“
27 Un sargs sacīja: „Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!“ Tad ķēniņš sacīja: „Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!“
28 Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: „Miers!“ Un viņš noliecās ķēniņa priekšā ar savu seju līdz zemei 1 n sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kufi 1 ija savas rokas izstiepuši pret mānu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!“
29 Tad ķēniņš sacīja: „Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?“ Tad Ahimaācs atbildēja: „Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.“
30 Tad ķēniņš sacīja: „Paej tālāk nost un nostājies tur!“ Tad viņš apgriezās, pagājās un nostājās.
31 Pa to laiku bija jau pienācis aitiopietis un sauca: „Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!“
32 Tad ķēniņš jautāja aitiopietim: „Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?“ Un aitiopietis atbildēja: „Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!“
Absalom Is Defeated and Killed
1 King David brought all his men together, divided them into units of a thousand and of a hundred, and placed officers in command of them. 2 Then he sent them out in three groups, with Joab and Joab's brother Abishai and Ittai from Gath, each in command of a group. And the king said to his men, “I will go with you myself.”
3 “You mustn't go with us,” they answered. “It won't make any difference to the enemy if the rest of us turn and run, or even if half of us are killed; but you are worth ten thousand of us. It will be better if you stay here in the city and send us help.”
4 “I will do whatever you think best,” the king answered. Then he stood by the side of the gate as his men marched out in units of a thousand and of a hundred. 5 He gave orders to Joab, Abishai, and Ittai: “For my sake don't harm the young man Absalom.” And all the troops heard David give this command to his officers.
6 David's army went out into the countryside and fought the Israelites in Ephraim Forest. 7 The Israelites were defeated by David's men; it was a terrible defeat, with twenty thousand men killed that day. 8 The fighting spread over the countryside, and more men died in the forest than were killed in battle.
9 Suddenly Absalom met some of David's men. Absalom was riding a mule, and as it went under a large oak tree, Absalom's head got caught in the branches. The mule ran on and Absalom was left hanging in midair. 10 One of David's men saw him and reported to Joab, “Sir, I saw Absalom hanging in an oak tree!”
11 Joab answered, “If you saw him, why didn't you kill him on the spot? I myself would have given you ten pieces of silver and a belt.”
12 But the man answered, “Even if you gave me a thousand pieces of silver, I wouldn't lift a finger against the king's son. We all heard the king command you and Abishai and Ittai, ‘For my sake don't harm the young man Absalom.’ 13 But if I had disobeyed the king and killed Absalom, the king would have heard about it—he hears about everything—and you would not have defended me.”
14 “I'm not going to waste any more time with you,” Joab said. He took three spears and plunged them into Absalom's chest while he was still alive, hanging in the oak tree. 15 Then ten of Joab's soldiers closed in on Absalom and finished killing him.
16 Joab had the trumpet blown to stop the fighting, and his troops came back from pursuing the Israelites. 17 They took Absalom's body, threw it into a deep pit in the forest, and covered it with a huge pile of stones. All the Israelites fled to their own hometowns.
18 During his lifetime Absalom had built a monument for himself in King's Valley, because he had no son to keep his name alive. So he named it after himself, and to this day it is known as Absalom's Monument.
David Is Told of Absalom's Death
19 Then Ahimaaz son of Zadok said to Joab, “Let me run to the king with the good news that the Lord has saved him from his enemies.”
20 “No,” Joab said, “today you will not take any good news. Some other day you may do so, but not today, for the king's son is dead.” 21 Then he said to his Ethiopian slave, “Go and tell the king what you have seen.” The slave bowed and ran off.
22 Ahimaaz insisted, “I don't care what happens; please let me take the news also.”
“Why do you want to do it, my son?” Joab asked. “You will get no reward for it.”
23 “Whatever happens,” Ahimaaz said again, “I want to go.”
“Then go,” Joab said. So Ahimaaz ran off down the road through the Jordan Valley, and soon he passed the slave.
24 David was sitting in the space between the inner and outer gates of the city. The lookout went up to the top of the wall and stood on the roof of the gateway; he looked out and saw a man running alone. 25 He called down and told the king, and the king said, “If he is alone, he is bringing good news.” The runner kept coming closer.
26 Then the lookout saw another man running alone, and he called down to the gatekeeper, “Look! There's another man running!”
The king answered, “This one also is bringing good news.”
27 The lookout said, “I can see that the first man runs like Ahimaaz.”
“He's a good man,” the king said, “and he is bringing good news.”
28 Ahimaaz called out a greeting to the king, threw himself down to the ground before him, and said, “Praise the Lord your God, who has given you victory over the men who rebelled against Your Majesty!”
29 “Is the young man Absalom all right?” the king asked.
Ahimaaz answered, “Sir, when your officer Joab sent me, I saw a great commotion, but I couldn't tell what it was.”
30 “Stand over there,” the king told him; and he went over and stood there.
31 Then the Ethiopian slave arrived and said to the king, “I have good news for Your Majesty! Today the Lord has given you victory over all who rebelled against you!”
32 “Is the young man Absalom all right?” the king asked.
The slave answered, “I wish that what has happened to him would happen to all your enemies, sir, and to all who rebel against you.”
33 The king was overcome with grief. He went up to the room over the gateway and wept. As he went, he cried, “O my son! My son Absalom! Absalom, my son! If only I had died in your place, my son! Absalom, my son!”
