1 Kad nu Joābs, Cerujas dēls, sāka nomanīt, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma,
2 Tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: „Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā,
3 Un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus un vēl citus vārdus.“ Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt.
4 Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un, locīdamās līdz zemei, apliecināja viņam savu goddevību un tad izsaucās: „Palīdzi man, ak ķēniņ!“
5 Kad nu ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: „Ak vai, es jau esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris!
6 Un tad vēl, —tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu.
7 Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: Izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kupu viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo manti-nieku iznīcināt! Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!“
8 Tad ķēniņš sacīja tai sievai: „Ej uz savām mājām, es tevis labā došu rīko-jumu!“
9 Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: „Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz manis un uz manas dzimtas! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!“
10 Tad ķēniņš sacīja: „Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis: tas turpmāk tad tevi vairs neskumdinās!“
11 Bet viņa sacīja: „Ak, ķēniņ, piemini jel to Kungu, savu Dievu, un asins atriebēji lai nepavairo slepkavošanu un lai tie nenomaitā manu dēlu!“ Tad viņš sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!“
12 Tad šī sieva sacīja: „Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?“ Un viņš sacīja: „Runā!“
13 Un tad sieva sacīja: „Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās.
14 Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kufu nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.
15 Un tagad, lūk, tas ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: Es runāšu ar ķēniņu, varbūt, ka ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu.
16 Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva mantinieku vidus.
17 Tāpēc tava kalpone domāja: Lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa ir labu, ir ļaunu; un tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!“
18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: „Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!“ Un sieva atbildēja: „Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!“
19 Un ķēniņš jautāja: „Vai Joāba roka nav darbojusies līdz visā šinī lietā?“ Tad sieva atbildēja un sacīja: „Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus.
20 Lai lietai piešķirtu citādu izskatu, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek.“
21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: „Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!“
22 Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš noliecās ar savu seju līdz zemei un vēlēja ķēniņam laimes; un tad Joābs izsaucās: „Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acis žēlastību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!“
23 Un Joābs cēlās, un gāja uz Gešūru, un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.
24 Un ķēniņš sacīja: „Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!“ Un Absaloms, palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja.
25 Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzi-nājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas.
26 Un kad viņš savu galvu apcirpa, —un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas, —tad viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem.
27 Un Absalomam pavisam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija loti skaista izskata sieviete.
28 Un Absaloms nodzīvoja Jeruzā-lemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja.
29 Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt.
30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: „Redziet, Joāba tīruma piegriezums ir līdzās manējiem, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!“ Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni.
31 Tad Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: „Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni sadedzinājuši manu tīrumu?“
32 Un Absaloms atbildēja Joābam: „Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: Atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: Kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu pašam labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet tagad, vai nu man redzēt ķēniņa vaigu, vai, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!“
33 Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.
Joab Arranges for Absalom's Return
1 Joab knew that King David missed Absalom very much, 2 so he sent for a clever woman who lived in Tekoa. When she arrived, he said to her, “Pretend that you are in mourning; put on your mourning clothes, and don't comb your hair. Act like a woman who has been in mourning for a long time. 3 Then go to the king and say to him what I tell you to say.” Then Joab told her what to say.
4 The woman went to the king, bowed down to the ground in respect, and said, “Help me, Your Majesty!”
5 “What do you want?” he asked her.
“I am a poor widow, sir,” she answered. “My husband is dead. 6 Sir, I had two sons, and one day they got into a quarrel out in the fields, where there was no one to separate them, and one of them killed the other. 7 And now, sir, all my relatives have turned against me and are demanding that I hand my son over to them, so that they can kill him for murdering his brother. If they do this, I will be left without a son. They will destroy my last hope and leave my husband without a son to keep his name alive.”
8 “Go back home,” the king answered, “and I will take care of the matter.”
9 “Your Majesty,” she said, “whatever you do, my family and I will take the blame; you and the royal family are innocent.”
10 The king replied, “If anyone threatens you, bring him to me, and he will never bother you again.”
11 She said, “Your Majesty, please pray to the Lord your God, so that my relative who is responsible for avenging the death of my son will not commit a greater crime by killing my other son.”
“I promise by the living Lord,” David replied, “that your son will not be harmed in the least.”
12 “Please, Your Majesty, let me say just one more thing,” the woman said.
“All right,” he answered.
13 She said to him, “Why have you done such a wrong to God's people? You have not allowed your own son to return from exile, and so you have condemned yourself by what you have just said. 14 We will all die; we are like water spilled on the ground, which can't be gathered again. Even God does not bring the dead back to life, but the king can at least find a way to bring a man back from exile. 15 Now, Your Majesty, the reason I have come to speak to you is that the people threatened me, and so I said to myself that I would speak to you in the hope that you would do what I ask. 16 I thought you would listen to me and save me from the one who is trying to kill my son and me and so remove us from the land God gave his people. 17 I said to myself that your promise, sir, would make me safe, because the king is like God's angel and can distinguish good from evil. May the Lord your God be with you!”
18 The king answered, “I'm going to ask you a question, and you must tell me the whole truth.”
“Ask me anything, Your Majesty,” she answered.
19 “Did Joab put you up to this?” he asked her.
She answered, “I swear by all that is sacred, Your Majesty, that there is no way to avoid answering your question. It was indeed your officer Joab who told me what to do and what to say. 20 But he did it in order to straighten out this whole matter. Your Majesty is as wise as the angel of God and knows everything that happens.”
21 Later on the king said to Joab, “I have decided to do what you want. Go and get the young man Absalom and bring him back here.”
22 Joab threw himself to the ground in front of David in respect, and said, “God bless you, Your Majesty! Now I know that you are pleased with me, because you have granted my request.” 23 Then he got up and went to Geshur and brought Absalom back to Jerusalem. 24 The king, however, gave orders that Absalom should not live in the palace. “I don't want to see him,” the king said. So Absalom lived in his own house and did not appear before the king.
Absalom Is Reconciled to David
25 There was no one in Israel as famous for his good looks as Absalom; he had no defect from head to toe. 26 His hair was very thick, and he had to cut it once a year, when it grew too long and heavy. It would weigh about five pounds according to the royal standard of weights. 27 Absalom had three sons and one daughter named Tamar, a very beautiful woman.
28 Absalom lived two years in Jerusalem without seeing the king. 29 Then he sent for Joab, to ask him to go to the king for him; but Joab would not come. Again Absalom sent for him, and again Joab refused to come. 30 So Absalom said to his servants, “Look, Joab's field is next to mine, and it has barley growing in it. Go and set fire to it.” So they went and set the field on fire.
31 Joab went to Absalom's house and demanded, “Why did your servants set fire to my field?”
32 Absalom answered, “Because you wouldn't come when I sent for you. I wanted you to go to the king and ask for me: ‘Why did I leave Geshur and come here? It would have been better for me to have stayed there.’” And Absalom went on, “I want you to arrange for me to see the king, and if I'm guilty, then let him put me to death.”
33 So Joab went to King David and told him what Absalom had said. The king sent for Absalom, who went to him and bowed down to the ground in front of him. The king welcomed him with a kiss.
