1 Un kad gads bija pagājis, tad tanī laikā, kad ķēniņi mēdz iziet laukā, lai karotu, arī Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē.
2 Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļamvietas un pastaigājās šurpu un turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgā-jamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata.
3 Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Bliāma meita, hetieša Ūrijas sieva.
4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā.
5 Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu un lika viņam paziņot: „Es esmu grūta!“
6 Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: „Atsūti hetieti Ūriju pie manis!“ Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida.
7 Kad nu Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: „Kā labi klājas Joābam, kā klājas kara turiem, un kā labi veicas karā?“
8 Un Dāvids sacīja Ūrijam: „Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!“ Un kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa.
9 Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja.
10 Kad nu tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?“
11 Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: „Ir Dieva šķirsts, ir Israēls, ir Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!“
12 Tad Dāvids sacīja Ūrijam: „Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu.“ Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākošo dienu Jeruzālemē.
13 Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļas vietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā.
14 Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūrijas starpniecību.
15 Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: „Noliec Ūriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!“
16 Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pre-tinieki.
17 Kad nu pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu.
18 Kad nu Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija kara laukā norisinājušies,
19 Tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: „Kad tu būsi pabeidzis visus kaja notikumus izstāstīt, tos ķēniņam ziņodams,
20 Un kad ķēniņš pašreiz iedegsies dusmās, un viņš tev jautās: Kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas ņostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus?
21 Kas Abimelechu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? Tad tikai saki: Ari tavs kalps, hetietis Ūrija, krita.“
22 Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis.
23 Un vēstnesis sacīja ķēniņam: „Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, un tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai,
24 Tad strēlnieki sāka šaut no muj-iem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu.“
25 Tad Dāvids sacīja vēstnesim: „Saki tā Joābam: Lai tev tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! —Un tā tev būs viņu iedrošināt!“
26 Kad nu Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu.
27 Un kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika tam Kungam.
David and Bathsheba
1 The following spring, at the time of the year when kings usually go to war, David sent out Joab with his officers and the Israelite army; they defeated the Ammonites and besieged the city of Rabbah. But David himself stayed in Jerusalem.
2 One day, late in the afternoon, David got up from his nap and went to the palace roof. As he walked around up there, he saw a woman taking a bath in her house. She was very beautiful. 3 So he sent a messenger to find out who she was, and learned that she was Bathsheba, the daughter of Eliam and the wife of Uriah the Hittite. 4 David sent messengers to get her; they brought her to him and he made love to her. (She had just finished her monthly ritual of purification.) Then she went back home. 5 Afterward she discovered that she was pregnant and sent a message to David to tell him.
6 David then sent a message to Joab: “Send me Uriah the Hittite.” So Joab sent him to David. 7 When Uriah arrived, David asked him if Joab and the troops were well, and how the fighting was going. 8 Then he said to Uriah, “Go on home and rest a while.” Uriah left, and David had a present sent to his home. 9 But Uriah did not go home; instead he slept at the palace gate with the king's guards. 10 When David heard that Uriah had not gone home, he asked him, “You have just returned after a long absence; why didn't you go home?”
11 Uriah answered, “The men of Israel and Judah are away in battle, and the Covenant Box is with them; my commander Joab and his officers are camping out in the open. How could I go home, eat and drink, and sleep with my wife? By all that's sacred, I swear that I could never do such a thing!”
12 So David said, “Then stay here the rest of the day, and tomorrow I'll send you back.” So Uriah stayed in Jerusalem that day and the next. 13 David invited him to supper and got him drunk. But again that night Uriah did not go home; instead he slept on his blanket in the palace guardroom.
14 The next morning David wrote a letter to Joab and sent it by Uriah. 15 He wrote: “Put Uriah in the front line, where the fighting is heaviest, then retreat and let him be killed.” 16 So while Joab was besieging the city, he sent Uriah to a place where he knew the enemy was strong. 17 The enemy troops came out of the city and fought Joab's forces; some of David's officers were killed, and so was Uriah.
18 Then Joab sent a report to David telling him about the battle, 19 and he instructed the messenger, “After you have told the king all about the battle, 20 he may get angry and ask you, ‘Why did you go so near the city to fight them? Didn't you realize that they would shoot arrows from the walls? 21 Don't you remember how Abimelech son of Gideon was killed? It was at Thebez, where a woman threw a millstone down from the wall and killed him. Why, then, did you go so near the wall?’ If the king asks you this, tell him, ‘Your officer Uriah was also killed.’”
22 So the messenger went to David and told him what Joab had commanded him to say. 23 He said, “Our enemies were stronger than we were and came out of the city to fight us in the open, but we drove them back to the city gate. 24 Then they shot arrows at us from the wall, and some of Your Majesty's officers were killed; your officer Uriah was also killed.”
25 David said to the messenger, “Encourage Joab and tell him not to be upset, since you never can tell who will die in battle. Tell him to launch a stronger attack on the city and capture it.”
26 When Bathsheba heard that her husband had been killed, she mourned for him. 27 When the time of mourning was over, David had her brought to the palace; she became his wife and bore him a son. But the Lord was not pleased with what David had done.
