1 Un Joasa, Israēla ķēniņa Joahasa dēla, otrā valdīšanas gadā Amacja, Jūdas ķēniņa Joasa dēls, kļuva ķēniņš Jūdā.
2 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja kā ķēniņš divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa māte saucās Joadana un bija cēlusies no Jeruzālemes.
3 Un viņš darīja to, kas ir taisns tā Kunga acīs, kaut gan ne tā kā viņa ciltstēvs Dāvids, bet gan kā viņa paša tēvs Joass.
4 Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl joprojām pienesa kaujamos upurus un kvēpināja augstienēs.
5 Pēc tam, kad viņa ķēniņa vara bija nostipnnājusies, viņš lika sodīt ar nāvi tos savus kalpus, kuj-i bija viņa tēvu, ķēniņu, nogalinājuši.
6 Bet slepkavu dēlus viņš nenogalināja, kā tas ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, kur tas Kungs ir pavēlējis, sacīdams: „Nenonāvējiet tēvus bērnu dēļ nedz arī bērnus tēvu dēļ, bet lai ikviens mirst pats savu grēku dēļ.“
7 Un viņš bija arī tas, kas nogalināja desmit tūkstoš ēdomiešus Sāls ielejā un ieņēma Selu ar cīņu un nosauca to—tāds tās vārds ir vēl līdz šai dienai—Jokteēla.
8 Toreiz Amacja nosūtīja vēstnešus pie Joasa, Joahasa dēla, Jehus mazdēla, Israēla ķēniņa, un lika tam pateikt: „Nāc, mērosimies viens ar otru spēkiem!“
9 Bet Israēla ķēniņš Joass sūtīja sūtņus pie Jūdas ķēniņa Amacjas un lika tam atbildēt: „Ērkšķu krūms Libanonā sūtīja pie ciedru koka Libanonā, sacīdams: „Dodi savu meitu manam dēlam par sievu!“ Bet tad skrēja Libanona meža zvēri pāri par ērkšķu krūmu un to samina.
10 Tu gan, patiešām, esi sakāvis Ēdomu, un tāpēc tavs sirdsprāts lepojas. Paturi savu godu un paliec mājās; kāpēc tu gribi dzīties pēc nelaimes, ka tu pats krīti, un Jūda līdz ar tevi?“
11 Bet kad Amacja neklausīja, tad Joass, Israēla ķēniņš, devās kalnā, un tie mērojās spēkiem viens ar otru, viņš un Amacja, Jūdas ķēniņš, pie Bet-Šemešas Jūdas zemē.
12 Un Israēls sakāva Jūdu, un tie bēga ikviens savā teltī.
13 Un Joass, Israēla ķēniņš, sagūstīja Amacju, Joasa dēlu, Ahasjas dēla dēlu, Jūdas ķēniņu pie Bet-Šemešas, un viņš lika, pēc tam kad tas ienāca Jeruzālemē, nopostīt tās mūļ-us četri simti olekšu garumā, sākot no Ēfraima vārtiem līdz Stūra vārtiem.
14 Un viņš paņēma visu zeltu un sudrabu un visus rīkus, kas bija novie-toti ta Kunga namā un ķēniņa pils noliktavās, un viņš paņēma bērnus par ķīlniekiem un atgriezās atpakaļ Samarijā.
15 Un kas vēl par Joasu stāstāms, ko viņš darījis, un viņa varoņa gaitas, kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacju, tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
16 Un Joass apgūlās pie saviem tēviem, un viņš tika aprakts pie Israēla ķēniņiem Samarijā, un viņa dēls Jerobeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
17 Bet Jūdas ķēniņš Amacja, Joasa dēls, pēc Israēla ķēniņa Joasa, Joahasa dēla, nāves, dzīvoja vēl piecpadsmit gadus.
18 Un kas vēl ir stāstāms par Amacju, tas ir uzrakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
19 Kad nu notika sacelšanās pret viņu Jeruzālemē, tad viņš aizbēga uz Lachišu; bet viņam uz Lachišu nosūtīja pakaļ ļaudis, kas viņu tur nogalināja.
20 Un tie viņu pārveda uzliktu uz zirgu mugurām, un viņš tika aprakts pie saviem tēviem Jeruzālemē Dāvida pilsētā.
21 Un visa Jūdas tauta izraudzīja Asarju, kas bija sešpadsmit gadus vecs, un iecēla viņu par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā.
22 Un viņš uzcēla Ēlatu un to atkal pievienoja Jūdam, pēc tam kad pats ķēniņš jau bija apgūlies pie saviem tēviem.
23 Un Jūdas ķēniņa Amacjas, Joasa dēla, piecpadsmitajā valdīšanas gadā Jerobeāms, Joasa dēls, sāka valdīt Samarijā kā ķēniņš pār Israēlu un valdīja četrdesmit vienu gadu.
24 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un viņš nenovērsās no Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot.
25 Un viņš pievienoja atkal atpakaļ Israēlam to robežu novadu, kas sākas no ieejas uz Hamatu un sniedzas līdz Tuksneša jūrai, kā tas Kungs, Israēla Dievs, bija ar sava kalpa, pravieša Jonas, Amitaja dēla, kas bija no Gat-Heferas, starpniecību runājis.
26 Patiesi, tas Kungs ievēroja, ka Israēla piemeklējumi bija ļoti rūgti un ka tie, kufi saistīti un pat kup vēl brīvībā, visi bija Israēlā pagalam un ka nekāda palīga Israēlam nebija.
27 Arī nebija tas Kungs izsacījis draudus, ka Viņš nodomājis izdzēst Israēlu vārdu no pasaules, un tādēļ Viņš sniedza viņiem savu palīdzību ar Jerobeāma, Joasa dēla, roku.
28 Un pārējie Jerobeāma vārdi un viss, ko vien viņš ir darījis, arī viņa varoņdarbi, kujrus tas izcīnīja, un kā viņš atkal atguva no Jūdas un pievienoja Israēlam ir Damasku, ir Hamatu, tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
29 Un Jerobeāms apgūlās pie saviem tēviem, Israēla ķēniņiem, un viņa dēls Zacharja kļuva ķēniņš viņa vietā.
King Amaziah of Judah
(2 Chronicles 25.1-24)1 In the second year of the reign of Jehoash son of Jehoahaz as king of Israel, Amaziah son of Joash became king of Judah 2 at the age of twenty-five, and he ruled in Jerusalem for twenty-nine years. His mother was Jehoaddin from Jerusalem. 3 He did what was pleasing to the Lord, but he was not like his ancestor King David; instead, he did what his father Joash had done. 4 He did not tear down the pagan places of worship, and the people continued to offer sacrifices and burn incense there.
5 As soon as Amaziah was firmly in power, he executed the officials who had killed his father, the king. 6 However, he did not kill their children but followed what the Lord had commanded in the Law of Moses: “Parents are not to be put to death for crimes committed by their children, and children are not to be put to death for crimes committed by their parents; people are to be put to death only for a crime they themselves have committed.”
7 Amaziah killed ten thousand Edomite soldiers in Salt Valley; he captured the city of Sela in battle and called it Joktheel, the name it still has.
8 Then Amaziah sent messengers to King Jehoash of Israel, challenging him to fight. 9 But King Jehoash sent back the following reply: “Once a thorn bush on the Lebanon Mountains sent a message to a cedar: ‘Give your daughter in marriage to my son.’ A wild animal passed by and trampled the bush down. 10 Now Amaziah, you have defeated the Edomites, and you are filled with pride. Be satisfied with your fame and stay at home. Why stir up trouble that will only bring disaster on you and your people?”
11 But Amaziah refused to listen, so King Jehoash marched out with his men and fought against him at Beth Shemesh in Judah. 12 Amaziah's army was defeated, and all his soldiers fled to their homes. 13 Jehoash took Amaziah prisoner, advanced on Jerusalem, and tore down the city wall from Ephraim Gate to the Corner Gate, a distance of two hundred yards. 14 He took all the silver and gold he could find, all the Temple equipment and all the palace treasures, and carried them back to Samaria. He also took hostages with him.
15 Everything else that Jehoash did, including his bravery in the war against King Amaziah of Judah, is recorded in The History of the Kings of Israel. 16 Jehoash died and was buried in the royal tombs in Samaria, and his son Jeroboam II succeeded him as king.
The Death of King Amaziah of Judah
(2 Chronicles 25.25-28)17 King Amaziah of Judah lived fifteen years after the death of King Jehoash of Israel. 18 Everything else that Amaziah did is recorded in The History of the Kings of Judah.
19 There was a plot in Jerusalem to assassinate Amaziah, so he fled to the city of Lachish, but his enemies followed him there and killed him. 20 His body was carried back to Jerusalem on a horse and was buried in the royal tombs in David's City. 21 The people of Judah then crowned his sixteen-year-old son Uzziah as king. 22 Uzziah reconquered and rebuilt Elath after his father's death.
King Jeroboam II of Israel
23 In the fifteenth year of the reign of Amaziah son of Joash as king of Judah, Jeroboam son of Jehoash became king of Israel, and he ruled in Samaria for forty-one years. 24 He sinned against the Lord, following the wicked example of his predecessor King Jeroboam son of Nebat, who led Israel into sin. 25 He reconquered all the territory that had belonged to Israel, from Hamath Pass in the north to the Dead Sea in the south. This was what the Lord, the God of Israel, had promised through his servant the prophet Jonah son of Amittai from Gath Hepher.
26 The Lord saw the terrible suffering of the Israelites; there was no one at all to help them. 27 But it was not the Lord's purpose to destroy Israel completely and forever, so he rescued them through King Jeroboam II.
28 Everything else that Jeroboam II did, his brave battles, and how he restored Damascus and Hamath to Israel, are all recorded in The History of the Kings of Israel. 29 Jeroboam died and was buried in the royal tombs, and his son Zechariah succeeded him as king.
