1 Bet pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uzcēlis tā Kunga namu un savu namu,
2 Tad Salamans no jauna nocietināja tās pilsētas, ko Hūrāms no savējām bija piešķīris Salamanam, un viņš tur novietoja Israēla bērnus.
3 Pēc tam Salamans devās uz Hamat-Cobu un to iekaroja.
4 Un viņš nocietināja tuksnesī Tadmoru un visas pārējās noliktavu pilsētas, ko viņš Hamatā bija dibinājis.
5 Un viņš izveidoja Kalna un Lejas Bet-Horonu par stiprām pilsētām ar mūriem, vārtiem un vārtu aizšaujamiem,
6 Tāpat ari Baālatu un visas noliktavu pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas kapa ratu pilsētas, visas jātnieku pilsētas un vispār visas iekarotās pilsētas, ko Salamans bija iekarojis. Viņš vēlējās uzcelt it visas celtnes gan Jeruzālemē, gan Libanonā, gan ari visā viņa ķēniņa varai pakļautajā zemē, kādas viņš bija paredzējis.
7 Un visus saglabājušos ļaudis, kas bija atlikušies no hetiešiem, no amoriešiem, no ferisiešiem, no heviešiem un no jebusiešiem, kūpi nebija Israēla izcelsmes,
8 Bet kūpi bija šo iezemiešu dēli, ko tie bija atstājuši kā pēcnācējus aiz sevis šinī zemē, un kupus Israēla bērni nebija paspējuši pilnīgi pieveikt, —tos Salamans pārvērta par klaušu darbu darītājiem, kādi vēl līdz pat šai dienai viņi ir palikuši.
9 Bet no Israēla dēliem Salamans nevienu nepadarīja par kalpu savos spaidu darbos, bet tie kalpoja kapaspēkā kā kapavīri, kā virsnieki un kā pavēlnieki pār viņa kapa ratiem un pār viņa jātniekiem.
10 Un virsuzraugu skaits, kas bija ķēniņam Salamanam, bija divi simti piecdesmit; viņu pienākums bija uzrau-dzīt tautu tās darbos.
11 Un faraona meitas dzīvokli Salamans pārvietoja no Dāvida pilsētas augšup tajā namā, ko viņš viņai bija uzcēlis, jo viņš teica tā; „Nevienai manai sievai nebūs dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo tās ir svētas vietas, kopš tajās ir novietots tā Kunga šķirsts.“
12 Tad Salamans upurēja tam Kungam dedzināmos upupus uz tā Kunga altāpa, ko viņš bija uzcēlis svētnīcas priekšā,
13 Upurēdams ikkatru dienu savu tiesu, kā Mozus bija pavēlējis, sabatos un jauna mēness svētkos un noteiktās svētku sanāksmēs trīs reizes gadā: neraudzētās maizes svētkos, nedēļas svētkos un lieveņu svētkos.
14 Un viņš izveidoja pēc sava tēva Dāvida parauga noteiktu secību, kādā bija jāveic savi pienākumi atsevišķām priestepu un tāpat arī Ievītu nodaļām saskaņā ar ikvienas dienas kārtējām prasībām, lai Ievīti skandinātu savas slavas dziesmas tam Kungam un palī-dzētu priestepiem; tāpat viņš noteica atsevišķu vārtu sargu nodaļām noteiktus vārtus sargāšanai; tā viņš izpildīja Dāvida, Dieva vīra, pavēles.
15 Un nevienā vietā viņi neatkāpās no ķēniņa rīkojumiem par priestepiem un Ievītiem vai arī par mantnīcām.
16 Tādā veidā īstenojās, ko Salamans bija pasācis ar tā Kunga nama pamata likšanu un novedis līdz tā Kunga nama galīgam laimīgam nobeigumam.
17 Tad Salamans devās uz Ecion-Geberu un uz Elatu jeb Elotu, kas atradās jūpas malā Ēdoma zemē.
18 Bet Hūrāms viņam nosūtīja ar savu kalpu starpniecību kuģus un ļaudis, kas labi pazina jflpu. Viņi devās kopā ar Salamana kalpiem uz Of īru, atveda no turienes četri simti piecdesmit talentus zelta un to nodeva ķēniņam Salamanam.
Solomon's Achievements
(1 Kings 9.10-28)1 It took Solomon twenty years to build the Temple and his palace. 2 He also rebuilt the cities that King Hiram had given him, and sent Israelites to settle in them. 3 He captured the territory of Hamath and Zobah 4 and fortified the city of Palmyra in the desert. He rebuilt all the cities in Hamath that were centers for storing supplies. 5 Solomon also rebuilt the following cities: Upper Beth Horon and Lower Beth Horon (fortified cities with gates that could be barred), 6 the city of Baalath, all the cities where he stored supplies, and the cities where his horses and chariots were stationed. He carried out all his plans for building in Jerusalem, in Lebanon, and throughout the territory that he ruled over. 7-8 Solomon employed at forced labor all the descendants of the people of Canaan whom the Israelites had not killed when they took possession of the land. These included Hittites, Amorites, Perizzites, Hivites, and Jebusites, whose descendants continue to be slaves down to the present time. 9 Israelites were not used at forced labor, but served as soldiers, officers, chariot commanders, and cavalry troops. 10 There were 250 officials in charge of the forced labor working on the various building projects.
11 Solomon moved his wife, the daughter of the king of Egypt, from David's City to a house he built for her. He said, “She must not live in the palace of King David of Israel, because any place where the Covenant Box has been is holy.”
12 Solomon offered sacrifices to the Lord on the altar which he had built in front of the Temple. 13 He offered burnt offerings according to the requirements of the Law of Moses for each holy day: Sabbaths, New Moon Festivals, and the three annual festivals—the Festival of Unleavened Bread, the Harvest Festival, and the Festival of Shelters. 14 Following the rules laid down by his father David, he organized the daily work of the priests and of the Levites who assisted the priests in singing hymns and in doing their work. He also organized the Temple guards in sections for performing their daily duties at each gate, in accordance with the commands of David, the man of God. 15 The instructions which David had given the priests and the Levites concerning the storehouses and other matters were carried out in detail.
16 By this time all of Solomon's projects had been completed. From the laying of the foundation of the Lord's Temple to its completion, all the work had been successful.
17 Then Solomon went to Eziongeber and Elath, ports on the shore of the Gulf of Aqaba, in the land of Edom. 18 King Hiram sent him ships under the command of his own officers and with experienced sailors. They sailed with Solomon's officers to the land of Ophir and brought back to Solomon about sixteen tons of gold.
