1 Manasem, kļūstot par ķēniņu, bija divpadsmit gadi, un viņš kā ķēniņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus.
2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, sekodams negantībām pagānu tautās, ko tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot.
3 Viņš atkal lika uzcelt kalnu augstieņu svētnīcas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un viņš uzcēla altārus baāliem, un izveidoja ašēras, un pielūdza visu debess zvaigžņu pulku, un tiem kalpoja.
4 Un viņš arī uzcēla altārus tā Kungā namā, par kuņi tas Kungs bija noteicis: „Jeruzālemē lai mīt mans vārds uz mūžīgiem laikiem!“
5 Un viņš uzcēla altājus debess zvaigžņu pulkiem tā Kunga nama abos pagalmos.
6 Un viņš lika saviem dēliem iet nāvē kā ugunsupufiem Ben-Hinoma ielejā, viņš nodarbojās ar zīlniecību, vārdošanu, izsauca mirušo garus un turēja zintiniekus: tā vēl daudz lielākā mērā viņš darīja to, kas tam Kungam nepatika, Viņu ar to izaicinādams.
7 Un viņš novietoja arī elka tēlu, ko viņš bija izveidojis, Dieva namā, par kuju Dievs bija Dāvidam un viņa dēlam Salamanam noteicis: „Šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu sev izraudzījis visu Israēla cilšu staipa, Es likšu savam vārdam dzīvot mūžīgi!
8 Un turpmāk Es nelikšu Israēla kājai atrauties nost no tās zemes, ko Es esmu nolicis jūsu tēviem, cik tālu viņi tiešām centīsies izpildīt visu, ko Es esmu viņiem pavēlējis tā, kā tas viss ir izteikts bauslība likumos un tiesās ar Mozus roku.“
9 Tā Manase pavedināja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, ka viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās pagānu tautas, ko tas Kungs bija licis iznīdēt Israēla bērnu acu priekšā.
10 Tas Kungs gan brīdināja Manasi un viņa tautu, bet viņi to neņēma vēra.
11 Tāpēc tas Kungs lika doties pret viņiem uzbrukumā Asirijas ķēniņa kapa vadoņiem; tie sagūstīja Manasi ar īpašiem kāšiem, turēja viņu apcietinājumā iekaltu vara važās un pēc tam aizveda viņu uz Bābeli.
12 Kad viņš nu tā bija postā, tad viņš lūdza žēlastību no tā Kunga, sava Dieva, un viņš pārlieku zemojās savu tēvu Dieva priekšā
13 Un nemitīgi Viņu lūdza. Tad tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka tas Kungs patiesi ir Dievs.
14 Pēc tam viņš uzcēla Dāvida pilsētai ārējo mūri uz Gihonas pusi pret vakariem ielejā līdz tai vietai, kur ir ieeja pa Zivju vārtiem, visapkārt Ofēla kalnam, un viņš to cēla ievērojamā augstumā. Viņš arī iecēla kara priekšniekus visās nocietinātās pilsētās Jūdā.
15 Un viņš aizvāca projām svešos dievus un to elku attēlus no tā Kunga nama ar visiem altāriem, kurus viņš bija uzcēlis tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē, un izmeta tos ārā no pilsētas.
16 Un viņš atjaunoja tā Kunga altāri un upurēja uz tā kaujamos pateicības upurus un labprātīgos slavas upurus, un viņš pavēlēja Jūdas iedzīvotājiem kalpot tam Kungam, Israēla Dievam.
17 Bet neņemdama to vērā, tauta joprojām nesa kaujamos upurus kalnu augstienēs, kaut arī vienīgi tam Kungam, savam Dievam.
18 Un kas vēl par Manasi stāstāms—tiklab viņa lūgšana Dievam, kā arī to pareģu vēstījumi, ko tie tā Kunga, Israēla Dieva, vārdā viņam bija pasludinājuši, —redzi, tie ir pievienoti Israēla ķēniņu aprakstiem.
19 Bet viņa pazemīgā lūgšana, un kā viņš tika uzklausīts, un arī visi viņa grēku darbi, viņa sacelšanās, un tās vietas, kurās viņš bija uzcēlis augstieņu svētnīcas, un kur viņš bija novietojis ašēras un elku tēlus, iekāms viņš pats tika pazemots, —redzi, tas ir aprakstīts pareģu stāstos.
20 Un Manase apgūlās pie saviem tēviem, un to apraka viņa namā, un viņa dēls Amons kļuva ķēniņš viņa vietā.
21 Un Amonam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit divi gadi, un viņš kā ķēniņš valdīja Jeruzālemē divus gadus.
22 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, gluži tāpat, kā bija darījis viņa tēvs Manase; Amons upurēja kaujamos upurus visiem tiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manase bija darinājis un godāja tos.
23 Bet viņš nepazemojās tā Kunga priekša tā, kā viņa tēvs Manase bija pazemojies, un viņš, šis pats Amons, uzkrāva sev aizvien vairāk noziegumu.
24 Un viņa paša kalpi pret viņu sazvērējās un nogalināja viņu viņa pili.
25 Bet zemes ļaudis nosita visus sazvērniekus, kuri bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un viņi cēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju.
King Manasseh of Judah
(2 Kings 21.1-9)1 Manasseh was twelve years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for fifty-five years. 2 Following the disgusting practices of the nations whom the Lord had driven out of the land as his people advanced, Manasseh sinned against the Lord. 3 He rebuilt the pagan places of worship that his father Hezekiah had destroyed. He built altars for the worship of Baal, made images of the goddess Asherah, and worshiped the stars. 4 He built pagan altars in the Temple, the place that the Lord had said was where he should be worshiped forever. 5 In the two courtyards of the Temple he built altars for the worship of the stars. 6 He sacrificed his sons in Hinnom Valley as burnt offerings. He practiced divination and magic and consulted fortunetellers and mediums. He sinned greatly against the Lord and stirred up his anger. 7 He placed an image in the Temple, the place about which God had said to David and his son Solomon: “Here in Jerusalem, in this Temple, is the place that I have chosen out of all the territory of the twelve tribes of Israel as the place where I am to be worshiped. 8 And if the people of Israel will obey all my commands and keep the whole Law that my servant Moses gave them, then I will not allow them to be driven out of the land that I gave to their ancestors.” 9 Manasseh led the people of Judah to commit even greater sins than those committed by the nations whom the Lord had driven out of the land as his people advanced.
Manasseh Repents
10 Although the Lord warned Manasseh and his people, they refused to listen. 11 So the Lord let the commanders of the Assyrian army invade Judah. They captured Manasseh, stuck hooks in him, put him in chains, and took him to Babylon. 12 In his suffering he became humble, turned to the Lord his God, and begged him for help. 13 God accepted Manasseh's prayer and answered it by letting him go back to Jerusalem and rule again. This convinced Manasseh that the Lord was God.
14 After this, Manasseh increased the height of the outer wall on the east side of David's City, from a point in the valley near Gihon Spring north to the Fish Gate and the area of the city called Ophel. He also stationed an army officer in command of a unit of troops in each of the fortified cities of Judah. 15 He removed from the Temple the foreign gods and the image that he had placed there, and the pagan altars that were on the hill where the Temple stood and in other places in Jerusalem; he took all these things outside the city and threw them away. 16 He also repaired the altar where the Lord was worshiped, and he sacrificed fellowship offerings and thanksgiving offerings on it. He commanded all the people of Judah to worship the Lord, the God of Israel. 17 Although the people continued to offer sacrifices at other places of worship, they offered them only to the Lord.
The End of Manasseh's Reign
(2 Kings 21.172 18)18 Everything else that Manasseh did, the prayer he made to his God, and the messages of the prophets who spoke to him in the name of the Lord, the God of Israel, are all recorded in The History of the Kings of Israel. 19 The king's prayer and God's answer to it, and an account of the sins he committed before he repented—the evil he did, the pagan places of worship and the symbols of the goddess Asherah that he made and the idols that he worshiped—are all recorded in The History of the Prophets. 20 Manasseh died and was buried at the palace, and his son Amon succeeded him as king.
King Amon of Judah
(2 Kings 21.19-26)21 Amon was twenty-two years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for two years. 22 Like his father Manasseh, he sinned against the Lord, and he worshiped the idols that his father had worshiped. 23 But unlike his father, he did not become humble and turn to the Lord; he was even more sinful than his father had been.
24 Amon's officials plotted against him and assassinated him in the palace. 25 The people of Judah killed Amon's assassins and made his son Josiah king.
