1 Tad visa Jūdas tauta izraudzīja Usiju, lai gan viņam tolaik bija tikai sešpadsmit gadi, un viņi viņu cēla par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā.
2 Viņš uzcēla Ēlatu jeb Ēlotu un pievienoja to atkal atpakaļ pie Jūdas, pēc tam kad ķēniņš bija apgūlies pie saviem tēviem.
3 Kļūstot par ķēniņu, Usijam bija sešpadsmit gadi, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jecholja, no Jeruzālemes.
4 Un viņš darīja to, kas bija taisns tā Kunga acis, gluži tāpat, kā to viņa tēvs Amacja bija darījis.
5 Viņš turējās pie Dieva, kamēr dzīvs bija Zacharja, kas viņam skaidroja Dieva prātu, un kamēr viņš meklēja to Kungu, Dievs lika viņam zelt.
6 Un viņš devās uzbrukumā un karoja pret filistiešiem un nopostīja Gātas mūri un Jabnes mūri, tāpat ari Asdodas mūri. Un viņš uzcēla ap Asdodu un filistiešu zemē stipras pilsētas.
7 Un Dievs viņam palīdzēja cīņā pret filistiešiem un pret arabiem, kufi dzīvoja Gur-Baālā, un pret mehumešiem.
8 Un ari amonieši deva Usijam nodevas, un viņa slava izplatījās līdz Ēģiptes robežām, jo viņš bija kļuvis pārlieku varens.
9 Un Usija uzcēla Jeruzālemē nocietinājumu torņus pie Stūra vārtiem, pie Ielejas vārtiem un pie mūpi suņiem un nocietināja tos.
10 Viņš uzcēla ari nocietinājuma torņus līdzenumā un ierīkoja daudz ūdens tvertņu, jo viņam piederēja lieli ganāmpulki kā ielejā, tā ari zāļainā līdzenumā, un viņam bija arāji un vīna dārznieki kalnos un auglīgos laukos, tāpēc kā viņš mīlēja zemes darbu.
11 Un Usijam bija apmācīts un karam sagatavots karaspēks, kas karā gāja sakārtojumā pēc nodaļām, cik tālu tas bija rakstveža Jehiēla un pārvaldnieka Maāseja iesaukts un apmācīts ķēniņa virspavēlnieka Hananjas vadībā.
12 Un viss cīņai derīgā un varonīgā karaspēka ģimeņu priekšnieku kopskaits bija divi tūkstoši seši simti vīru liels.
13 Un zem viņu pavēles atradās karavīru pulki ar trīs simti septiņi tūkstoši pieci simtiem karotāju, kas bija pilni izcila spēka, lai vestu karu un lai sniegtu ķēniņam palīdzību pret ienaidniekiem.
14 Un Usija lika sagādāt visam karaspēkam vieglos vairogus, šķēpus, bruņu cepures, bruņu kreklus, lokus un metamos lingu akmeņus.
15 Viņš uzstatīja arī Jeruzālemē gudru lietpratēju izdomātas šaujamās ierīces, kuras varēja novietot uz apcietinājuma torņiem un uz stūriem, lai varētu šaut kā ar bultām, tā arī ar lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens.
16 Bet kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret to Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri.
17 Bet viņam sekoja priesteris Azarja, kufu pavadīja astoņdesmit tā Kunga priesteri, kas visi bija izcili vīri.
18 Un tie nostājās pret ķēniņu Usiju un sacīja viņam: „Tas tev, Usija, neklājas—nest tam Kungam kvēpināmo upuri, bet gan tikai priesteriem, Arona dēliem, kas ir iesvētīti, —viņiem pienākas nest kvēpināmo upuri. Atstāj svēto vietu, jo tu esi izdarījis pārkāpumu un ar to tu neesi sev ieguvis pagodinājumu Dieva, tā Kunga, priekšā!“
19 Tad Usija apskaitās, un kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ar ko kvēpināt; bet kad nu viņš savas dusmas izgāza pret priesteriem, tad viņa pierē izsitās spitālība visu priesteru priekšā tā Kunga namā, stāvot kvēpināmā altāra priekšā.
20 Un kad nu augstais priesteris Azarja un visi priesteri pagriezās ar vaigu pret viņu un viņu uzlūkoja, —tad redzi, spitālība bija saskatāma viņa pierē, un tie viņu ar skubu izveda no turienes ārā. Arī viņš pats steidzās iziet, jo tas Kungs bija viņu sitis.
21 Tā ķēniņš Usija bija spitālīgs līdz savai nāves dienai, un, spitālīgs būdams, viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotāms pārvaldīja ķēniņa namu un bija soģis zemes iedzīvotājiem.
22 Un kas vēl ir par Usiju stāstāms no sākuma līdz beigām, to ir uzrakstījis pravietis Jesaja, Amoca dēls.
23 Un kad nu Usija apgūlās pie saviem tēviem, tad viņu apraka pie viņa tēviem klajā laukā, pie ķēniņa kapenēm, jo tie sacīja: „Viņš ir spitālīgs!“ Un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
King Uzziah of Judah
(2 Kings 14.212 222 15.1-7)1 All the people of Judah chose Amaziah's sixteen-year-old son Uzziah to succeed his father as king. ( 2 It was after the death of Amaziah that Uzziah recaptured Elath and rebuilt the city.)
3 Uzziah became king at the age of sixteen, and he ruled in Jerusalem for fifty-two years. His mother was Jecoliah from Jerusalem. 4 Following the example of his father, he did what was pleasing to the Lord. 5 As long as Zechariah, his religious adviser, was living, he served the Lord faithfully, and God blessed him.
6 Uzziah went to war against the Philistines. He tore down the walls of the cities of Gath, Jamnia, and Ashdod, and built fortified cities near Ashdod and in the rest of Philistia. 7 God helped him defeat the Philistines, the Arabs living at Gurbaal, and the Meunites. 8 The Ammonites paid tribute to Uzziah, and he became so powerful that his fame spread even to Egypt.
9 Uzziah strengthened the fortifications of Jerusalem by building towers at the Corner Gate, at the Valley Gate, and where the wall turned. 10 He also built fortified towers in the open country and dug many cisterns, because he had large herds of livestock in the western foothills and plains. Because he loved farming, he encouraged the people to plant vineyards in the hill country and to farm the fertile land.
11 He had a large army ready for battle. Its records were kept by his secretaries Jeiel and Maaseiah under the supervision of Hananiah, a member of the king's staff. 12 The army was commanded by 2,600 officers. 13 Under them were 307,500 soldiers able to fight effectively for the king against his enemies. 14 Uzziah supplied the army with shields, spears, helmets, coats of armor, bows and arrows, and stones for slinging. 15 In Jerusalem his inventors made equipment for shooting arrows and for throwing large stones from the towers and corners of the city wall. His fame spread everywhere, and he became very powerful because of the help he received from God.
Uzziah Is Punished for His Pride
16 But when King Uzziah became strong, he grew arrogant, and that led to his downfall. He defied the Lord his God by going into the Temple to burn incense on the altar of incense. 17 Azariah the priest, accompanied by eighty strong and courageous priests, followed the king 18 to resist him. They said, “Uzziah! You have no right to burn incense to the Lord. Only the priests who are descended from Aaron have been consecrated to do this. Leave this holy place. You have offended the Lord God, and you no longer have his blessing.”
19 Uzziah was standing there in the Temple beside the incense altar and was holding an incense burner. He became angry with the priests, and immediately a dreaded skin disease broke out on his forehead. 20 Azariah and the other priests stared at the king's forehead in horror and then forced him to leave the Temple. He hurried to get out, because the Lord had punished him.
21 For the rest of his life King Uzziah was ritually unclean because of his disease. Unable to enter the Temple again, he lived in his own house, relieved of all duties, while his son Jotham governed the country.
22 The prophet Isaiah son of Amoz recorded all the other things that King Uzziah did during his reign. 23 Uzziah died and was buried in the royal burial ground, but because of his disease he was not buried in the royal tombs. His son Jotham succeeded him as king.
