1 Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafatu.
2 Kad nu vēstneši nāca pie Jošafata un viņam ziņoja: „Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sirijas, —un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā“, tas ir En-Gedijā.
3 Tad Jošafats izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt to Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu.
4 Kad nu Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no tā Kunga, —un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no tā Kunga palīdzību,
5 Tad Jošafats nostājās Jūdas un Jeruzālemes draudzes vidū tā Kunga nama priekšā jaunajā pagalmā
6 Un lūdza: „Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesis un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, —tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas varētu ar Tevi sacensties.
7 Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem?
8 Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu tavam vārdam, domādami:
9 Ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens, vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties ir šī nama priekšā, ir tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt tavs vārds! Un kad mēs Tevi piesauksim mūsu piemeklējumos, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi.
10 Un nu tagad, —redzi, Amona bērni un Moābs un Seīra kalnu iedzīvotāji, klipi zemei Tu Israēlam neļāvi cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad ari turējās no tiem attālu nost un tos neiznīcināja,
11 Redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava dzimtīpašuma, kujru Tu mums esi nodevis par mantojumu.
12 Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!“
13 Un tā viss Jūda bija nostājies tā Kunga priekšā, ari viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli.
14 Tak tā Kunga gars nāca draudzes vidū pār Jahaziēlu, Zacharjas dēlu, tas bija Benajas dēls, tas Jehēla dēls, tas Ievīta Matanjas dēls no Asafa pēcnācējiem,
15 Un viņš sacīja: „Uzmanaities, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafat! —Tā saka tas Kungs uz jums: Nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva kajrš!
16 Izejiet rīta tiem pretī, jo redzi, tie nāks augšā uz Cīca augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša.
17 Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā tas Kungs jūs—Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties viņiem rītdien uzbrukumā pretī, jo tas Kungs būs ar jums!“
18 Tad Jošafats nometās ceļos ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji nokrita pie zemes tā Kunga priekšā, lai pielūgtu to Kungu.
19 Un tad Ievīti no Kehata dēliem un no Koracha dēliem piecēlās, lai ar pār-lieku skaņu balsi dziedātu tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.
20 Kad nu nākamā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafats nostājās viņu priekšā un sacīja: „Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet tam Kungam, jūsu Dievam, —un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!“
21 Un viņš deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: „Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“
22 Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzi-nāšanu, tad tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi iznīcināja paši sevi savstarpējā sadursmē.
23 Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija pabeiguši iznīcināt, tad viņi sāka iznīcināt viens otru.
24 Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties.
25 Tad nāca Jošafats un viņa kara pulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas panes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, pievākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels.
26 Bet ceturtajā dienā viņi sapulcējās kopā Emek-Berachā, kur viņi slavēja to Kungu, un tādēļ viņi šīs vietas vārdu nosauca par „Slavēšanas ieleju.“
27 Pēc tam visi vīri no Jūdas un Jeruzālemes griezās atpakaļ, viņu priekš-galā pats Jošafats, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidniekiem.
28 Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arpām, koklēm un taurēm un devās uz tā Kunga namu.
29 Un bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis dzirdot, ka tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem.
30 Un Jošafata ķēniņa valsti neviens neaizkāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt.
31 Un Jošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Ašuba, Šilchija meita.
32 Un viņš staigāja sava tēva Asas cejus un nenovērsās no tiem, darīdams to, kas ir taisnīgs tā Kunga acīs.
33 Taču augstieņu svētnīcas netika nopostītas, un tauta vēl nebija pilnīgi savas sirdis novēlējusi savam tēvu Dievam.
34 Un kas vēl par Jošafatu stāstāms no iesākuma līdz galam, —redzi, tas ir uzrakstīts Jehus, Hananija dēla, aprakstos, ko tas ir pievienojis Israēla ķēniņu grāmatai.
35 Un pēc tam Jūdas ķēniņš Jošafats sabiedrojās ar Ahasju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos.
36 Un viņš ar to saderējās, lai taisītu kuģus, ar kuriem braukt uz Taršišu; un viņi cēla kuģus Ecion-Geberā.
37 Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, pravietoja pret Jošafatu, sacīdams: „Tādēļ, ka tu esi sabiedrojies ar Ahasju, tas Kungs sašķels tavu darbu!“ Un kuģi pārlūza un nevarēja doties uz Taršišu.
War against Edom
1 Some time later the armies of Moab and Ammon, together with their allies, the Meunites, invaded Judah. 2 Some messengers came and announced to King Jehoshaphat: “A large army from Edom has come from the other side of the Dead Sea to attack you. They have already captured Hazazon Tamar.” (This is another name for Engedi.) 3 Jehoshaphat was frightened and prayed to the Lord for guidance. Then he gave orders for a fast to be observed throughout the country. 4 From every city of Judah people hurried to Jerusalem to ask the Lord for guidance, 5 and they and the people of Jerusalem gathered in the new courtyard of the Temple. King Jehoshaphat went and stood before them 6 and prayed aloud, “O Lord God of our ancestors, you rule in heaven over all the nations of the world. You are powerful and mighty, and no one can oppose you. 7 You are our God. When your people Israel moved into this land, you drove out the people who were living here and gave the land to the descendants of Abraham, your friend, to be theirs forever. 8 They have lived here and have built a temple to honor you, knowing 9 that if any disaster struck them to punish them—a war, an epidemic, or a famine—then they could come and stand in front of this Temple where you are worshiped. They could pray to you in their trouble, and you would hear them and rescue them.
10 “Now the people of Ammon, Moab, and Edom have attacked us. When our ancestors came out of Egypt, you did not allow them to enter those lands, so our ancestors went around them and did not destroy them. 11 This is how they repay us—they come to drive us out of the land that you gave us. 12 You are our God! Punish them, for we are helpless in the face of this large army that is attacking us. We do not know what to do, but we look to you for help.”
13 All the men of Judah, with their wives and children, were standing there at the Temple. 14 The spirit of the Lord came upon a Levite who was present in the crowd. His name was Jahaziel son of Zechariah; he was a member of the clan of Asaph and was descended from Asaph through Mattaniah, Jeiel, and Benaiah. 15 Jahaziel said, “Your Majesty and all you people of Judah and Jerusalem, the Lord says that you must not be discouraged or be afraid to face this large army. The battle depends on God, not on you. 16 Attack them tomorrow as they come up the pass at Ziz. You will meet them at the end of the valley that leads to the wild country near Jeruel. 17 You will not have to fight this battle. Just take up your positions and wait; you will see the Lord give you victory. People of Judah and Jerusalem, do not hesitate or be afraid. Go out to battle, and the Lord will be with you!”
18 Then King Jehoshaphat bowed low, with his face touching the ground, and all the people bowed with him and worshiped the Lord. 19 The members of the Levite clans of Kohath and Korah stood up and with a loud shout praised the Lord, the God of Israel.
20 Early the next morning the people went out to the wild country near Tekoa. As they were starting out, Jehoshaphat addressed them with these words: “People of Judah and Jerusalem! Put your trust in the Lord your God, and you will stand your ground. Believe what his prophets tell you, and you will succeed.” 21 After consulting with the people, the king ordered some musicians to put on the robes they wore on sacred occasions and to march ahead of the army, singing: “Praise the Lord! His love is eternal!”
22 When they began to sing, the Lord threw the invading armies into a panic. 23 The Ammonites and the Moabites attacked the Edomite army and completely destroyed it, and then they turned on each other in savage fighting. 24 When the Judean army reached a tower that was in the desert, they looked toward the enemy and saw that they were all lying on the ground dead. Not one had escaped.
25 Jehoshaphat and his troops moved in to take the loot, and they found many cattle, supplies, clothing, and other valuable objects. They spent three days gathering the loot, but there was so much that they could not take everything. 26 On the fourth day they assembled in Beracah Valley and praised the Lord for all he had done. That is why the valley is called “Beracah.” 27 Jehoshaphat led his troops back to Jerusalem in triumph, because the Lord had defeated their enemies. 28 When they reached the city, they marched to the Temple to the music of harps and trumpets. 29 Every nation that heard how the Lord had defeated Israel's enemies was terrified, 30 so Jehoshaphat ruled in peace, and God gave him security on every side.
The End of Jehoshaphat's Reign
(1 Kings 22.41-50)31 Jehoshaphat had become king of Judah at the age of thirty-five and had ruled in Jerusalem for twenty-five years. His mother was Azubah, the daughter of Shilhi. 32 Like his father Asa before him, he did what was right in the sight of the Lord; 33 but the pagan places of worship were not destroyed. The people still did not turn wholeheartedly to the worship of the God of their ancestors.
34 Everything else that Jehoshaphat did, from the beginning of his reign to its end, is recorded in The History of Jehu Son of Hanani which is a part of The History of the Kings of Israel.
35 At one time King Jehoshaphat of Judah made an alliance with King Ahaziah of Israel, who did many wicked things. 36 At the port of Eziongeber they built ocean-going ships. 37 But Eliezer son of Dodavahu, from the town of Mareshah, warned Jehoshaphat, “Because you have made an alliance with Ahaziah, the Lord will destroy what you have built.” And the ships were wrecked and never sailed.
