1 Un tur bija kāds vīrs no Benjamīna cilts vārdā Kīšs, pārticis cilvēks, Abiēla dēls, kas bija Cerora dēls, un tas Bechorata dēls, un šis Afijas dēls.
2 Un viņam bija dēls vārdā Sauls, viņa pirmdzimtais, skaists jauneklis, un visā Israēlā nebija neviena vīrieša, kas būtu bijis labāka izskata nekā viņš; veselu galvas tiesu viņs bija lielāks kā visi citi tautā.
3 Tieši tai laikā Saula tēvam Kīšam bija nomaldījušās ēzeļu mātes, un Kīšs sacīja savam dēlam Saulam: „Ņem sev līdzi kādu no šiem puišiem un celies, dodies ēzeļu mātes meklēt!“
4 Tad viņš pārstaigāja Ēfraima kalnus un izgāja caur Šališa zemi, un tie tās neatrada; un tie nogāja Šalima zemē, bet ir tur to nebija; un tie tad nonāca Jemenes zemē ), bet tie vēl arvien tās neatrada.
5 Un tad tie nogāja uz Cūfa zemi, un Sauls sacīja savam puisim, kas pie viņa bija: „Nāc, dosimies atpakaļ! Varbūt, ka mans tēvs ir beidzis raizēties par ēzeļu mātēm, un viņš varētu sākt tagad noskumt mūsu dēļ.“
6 Bet tas viņam sacīja: „Redzi, šai pilsētā ir kāds Dieva vīrs, kas ir ļoti godājams; viss, ko vien viņš saka, tas noteikti piepildās; dosimies nu uz turieni, varbūt, ka viņš mums norādīs mūsu ceļu, pa kuru mums ir jāiet.“
7 Tad Sauls atbildēja savam puisim: „Pieņemsim, ka mēs arī tur patiesi noejam, bet ko gan mēs varam šim vīram aiznest? Maize mūsu ceļa kulītēs ir izsīkusi, un nekādas dāvanas mums nav līdzi, ko Dieva vīram pasniegt; kas tad mums ir?“
8 Taču puisis atkal atbildēja Saulam un sacīja: „Redzi, manā rokā ir sud-raba seķeļa ceturtdaļa, to es gribu dot tam Dieva vīram, lai viņš mums pasaka mūsu ceļu.“
9 Senāk tā mēdza Israēlā sacīt, kad kāds gāja savā gaitā, lai meklētu Dieva padomu: „Nāciet, iesim pie pareģa!“ —Šodien sauc par pravieti, ko senāk dēvēja par pareģi—.
10 Tad Sauls sacīja savam puisim: „Tavs padoms ir labs, nāc, iesim!“ Un tie gāja uz to pilsētu, kur šis Dieva vīrs mita.
11 Un tiem kalnup kāpjot pa pilsētas uzkalniem, ceļā gadījās jaunavas, kuras bija iznākušas ārā, lai smeltu ūdeni. Un tie viņām jautāja: „Vai te atrodas pareģis?“
12 Tās viņiem atbildēja un sacīja: „Redzi, šeit pat jau viņš ir, —tur, jūsu priekšā; tikai pasteidzieties, jo patlaban šodien viņš ir nācis pilsētā, tāpēc ka šodien tautai ir upurējams kalnā kau-jamais upuris.
13 Kad ienāksit pilsētā, tad jūs varēsit viņu vēl sastapt, pirms viņš dodas augšā kalnā ēst upura mielastu. Tauta nevar to baudīt pirms viņa atnākšanas, jo viņam vispirms upuris ir jāiesvētī, un tikai pēc tam to var baudīt tie, kas ir aicināti; tāpēc nu tagad ejiet, jo šodien jūs to tiešām sastapsit!“
14 Un tie devās kalnup pilsētā; un kad viņi nonāca iekšpilsētā, tad tieši Samuēls izgāja tiem pretī, lai dotos kalnā.
15 Bet tas Kungs dienu agrāk bija atklājies, pirms nekā Sauls nāca, Samu-ēlam, sacīdams:
16 „Rītdien, ap šo laiku, Es pie tevis atsūtīšu kādu vīru no Benjamīna zemes; to tev būs iesvētīt par vadoni manai Israēla tautai, jo viņš manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas; Es esmu uzlūkojis savas tautas postu, tāpēc ka viņu žēlabas ir nonākušas pie Manis.“
17 Kad nu Samuēls ieraudzīja Sauļu, tad tas Kungs arī deva viņam ziņu: „Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār manu tautu!“
18 Un Sauls piestājās pie Samuēla pašos vārtos un sacīja: „Lūdzu pasaki man, kur te ir pareģa nams?“
19 Tad Samuēls atbildēja Saulam: „Es pats esmu pareģis; ej man pa priekšu uz to uzkalnu! Un ēd šodien kopā ar mani, bet no rīta agri es tevi atlaidīšu, un es tev došu ziņu par visu, kas tev ir uz sirds.
20 Bet par tām ēzeļu mātēm, kuras jau tev pirms trijām dienām bija nomaldījušās, vairs nebēdājies, jo tās ir atrastas. Un kuram tad gan lai piekrīt viss Israēla labums? Vai ne tev un visai tavai tēva dzimtij?“
21 Tad Sauls atbildēja un sacīja: „Vai es nenāku no Benjamīna, no visma-zākās Israēla cilts, un no viszemākās ģimenes visu Benjamīna ģimeņu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?“
22 Tad Samuēls ņēma līdzi Sauļu un viņa puisi un tos ieveda ēdamā telpā; viņš tos nosēdināja visaugstākā vietā, ielūgto priekšgalā, bet tādu bija pie trīsdesmit vīru.
23 Un Samuēls sacīja pavāram: „Dod šurp to gabalu, uz kuru es tev aizrādīju un par kūpi es tev sacīju, lai tu noliec to pie malas.“
24 Tad pavārs atnesa, augsti pacēlis pleci ar visu gardumu, kas tam bija klāt, un to cēla Saula priekšā. Un Samuēls sacīja: „Redzi, kas te ir atlicināts, tas ir tev celts priekšā, ēd, jo tas šim noliktajam laikam tev bija paglabāts, jau kopš es sacīju, ka esmu tautu saaicinājis!“ Un tā Sauls ēda kopā ar Samuēlu tanī dienā.
25 Un kad tie nogāja lejā no kalna pilsētā, tad viņš sarunājās ar Sauļu uz jumta.
26 Un tie cēlās agri, tikko kā ausa gaisma, un Samuēls sauca Sauļu no jumta un sacīja: „Celies augšā! Es gribu tevi pavadīt.“ Tad Sauls piecēlās, un tie abi, viņš un Samuēls, izgāja laukā.
27 Un kad viņi bija, lejup dodamies, nogājuši līdz pilsētas galam, tad Samuēls sacīja Saulam: „Saki puisim, lai viņš paiet mums garām un paliek mūsu priekšā.“ Un tas ari aizgāja. „Bet tu paliec nu kādu bridi stāvot, jo es tev pavēstīšu Dieva vārdu!“
Saul Meets Samuel
1 There was a wealthy and influential man named Kish, from the tribe of Benjamin; he was the son of Abiel and grandson of Zeror, and belonged to the family of Becorath, a part of the clan of Aphiah. 2 He had a son named Saul, a handsome man in the prime of life. Saul was a foot taller than anyone else in Israel and more handsome as well.
3 Some donkeys belonging to Kish had wandered off, so he said to Saul, “Take one of the servants with you and go and look for the donkeys.” 4 They went through the hill country of Ephraim and the region of Shalishah, but did not find them; so they went on through the region of Shaalim, but the donkeys were not there. Then they went through the territory of Benjamin, but still did not find them. 5 When they came into the region of Zuph, Saul said to his servant, “Let's go back home, or my father might stop thinking about the donkeys and start worrying about us.”
6 The servant answered, “Wait! In this town there is a holy man who is highly respected because everything he says comes true. Let's go to him, and maybe he can tell us where we can find the donkeys.”
7 “If we go to him, what can we give him?” Saul asked. “There is no food left in our packs, and we don't have a thing to give him, do we?”
8 The servant answered, “I have a small silver coin. I can give him that, and then he will tell us where we can find them.”
9-11 Saul replied, “A good idea! Let's go.” So they went to the town where the holy man lived. As they were going up the hill to the town, they met some young women who were coming out to draw water. They asked these women, “Is the seer in town?”
(At that time a prophet was called a seer, and so whenever someone wanted to ask God a question, he would say, “Let's go to the seer.”)
12-13 “Yes, he is,” the young women answered. “In fact, he is just ahead of you. If you hurry, you will catch up with him. As soon as you go into town, you will find him. He arrived in town today because the people are going to offer a sacrifice on the altar on the hill. The people who are invited won't start eating until he gets there, because he has to bless the sacrifice first. If you go now, you will find him before he goes up the hill to eat.” 14 So Saul and his servant went on to the town, and as they were going in, they saw Samuel coming out toward them on his way to the place of worship.
15 Now on the previous day the Lord had told Samuel, 16 “Tomorrow about this time I will send you a man from the tribe of Benjamin; anoint him as ruler of my people Israel, and he will rescue them from the Philistines. I have seen the suffering of my people and have heard their cries for help.”
17 When Samuel caught sight of Saul, the Lord said to him, “This is the man I told you about. He will rule my people.” 18 Then Saul went over to Samuel, who was near the gate, and asked, “Tell me, where does the seer live?”
19 Samuel answered, “I am the seer. Go on ahead of me to the place of worship. Both of you are to eat with me today. Tomorrow morning I will answer all your questions and send you on your way. 20 As for the donkeys that were lost three days ago, don't worry about them; they have already been found. But who is it that the people of Israel want so much? It is you—you and your father's family.”
21 Saul answered, “I belong to the tribe of Benjamin, the smallest tribe in Israel, and my family is the least important one in the tribe. Why, then, do you talk like this to me?”
22 Then Samuel led Saul and his servant into the large room and gave them a place at the head of the table where the guests, about thirty in all, were seated. 23 Samuel said to the cook, “Bring the piece of meat I gave you, which I told you to set aside.” 24 So the cook brought the choice piece of the leg and placed it before Saul. Samuel said, “Look, here is the piece that was kept for you. Eat it. I saved it for you to eat at this time with the people I invited.”
So Saul ate with Samuel that day. 25 When they went down from the place of worship to the town, they fixed up a bed for Saul on the roof, 26 and he slept there.
Samuel Anoints Saul as Ruler
At dawn Samuel called to Saul on the roof, “Get up, and I will send you on your way.” Saul got up, and he and Samuel went out to the street together. 27 When they arrived at the edge of town, Samuel said to Saul, “Tell the servant to go on ahead of us.” The servant left, and Samuel continued, “Stay here a minute, and I will tell you what God has said.”
