1 Kad jauneklis Samuēls godam kalpoja tam Kungam priestera Eļa acu uzraudzībā, tad tā Kunga atklāsme bija retums Israēlā: nekļuva zināmi nedz pravietojumi, nedz novērotas parādības.
2 Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļas vietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas.
3 Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts.
4 Tad tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīia: „Redzi, še es esmu!“
5 Un viņš aizskrēja pie Eļa un sacīja: „Redzi, še es esmu, jo tu taču mani esi saucis.“ Bet tas sacīja: „Es neesmu tevi saucis; ej atkal gulēt!“ Un tas aizgāja atpakaļ un apgūlās.
6 Tad tas Kungs atkal sauca: „Samuēl!“ Un Samuēls cēlās, un gāja pie Ēļa, un sacīja: „Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis.“ Bet tas sacīja: „Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atkal gulēt!“
7 Bet Samuēls vēl nepazina to Kungu, jo tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies un tā Kunga parādīšanos viņam vēl nebija gadījies redzēt.
8 Tad tas Kungs sauca trešo reizi: „Samuēl!“ Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: „Se es esmu, jo tu esi mani saucis.“ Tad Ēlis noprata, ka tas Kungs bija tas, kas jaunekli Samuēlu bija saucis.
9 Un Ēlis sacīja Samuēlam: „Ej gulēt! Bet ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: Runā, Kungs, jo tavs kalps klausās!“ Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļas vietā.
10 Tad tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: „Samuēl! Samuēl!“ Un Samuēls sacīja: „Runā, jo Tavs kalps klausās.“
11 Un tas Kungs sacīja Samuēlam: „Redzi, Es izdarīšu ko tādu Israēlā, ka visiem, kas vien to dzirdēs, abas ausis skanēs.
12 Tanī dienā Es celšos pret Ēļa namu un visu, ko vien Es esmu pasludinājis pret viņa dzimumu, to Es izdarīšu; Es sākšu, un Es arī pabeigšu!
13 Jo Es tam esmu darījis zināmu, ka Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti—ka viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, lai viņus šai lietā aizkavētu.
14 Un tādēļ Es, pie sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu nevar ne mūžam salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem!“
15 Un Samuēls iekrita miegā līdz pat rītam; tad viņš atvēra tā Kunga nama divkāršās durvis, bet viņš bijās šo parādību atstāstīt Ēlim.
16 Tad Ēlis aicināja Samuēlu un sacīja: „Samuēl, mans dēls!“ Un tas atsaucās: „Še es esmu!“
17 Un viņš sacīja: „Kas tā ir par vēsti, ko Viņš ir tev paziņojis? Neslēp to manā priekšā! Lai Dievs tev atdara, ja tu kaut vai vienu vienīgu vārdu no visas tās vēsts no manis slēptu, ko Viņš ir tev darījis zināmu!“
18 Tad Samuēls izstāstīja viņam visus dzirdētos vārdus un neko nenoklusēja viņa priekšā. Un Ēlis sacīja: „Viņš ir tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam!“
19 Un Samuēls pieauga, un tas Kungs bija ar viņu, un tas Kungs neatstāja neko nepiepildītu no tā, ko Viņš bija pasludinājis.
20 Un viss Israēls, no Dana līdz Bēršebai, atzina, ka Samuēls ir izraudzīts būt par tā Kunga uzticīgo pravieti un tāds arī ir.
21 Un tas Kungs arī turpmāk vēl mēdza atklāties Šilo pilsētā, jo tas Kungs atklājās Samuēlam tur Šiio savos vārdos. Un Samuēls pasludināja šo Dieva atklāsmi visam Israēlam.
The Lord Appears to Samuel
1 In those days, when the boy Samuel was serving the Lord under the direction of Eli, there were very few messages from the Lord, and visions from him were quite rare. 2 One night Eli, who was now almost blind, was sleeping in his own room; 3 Samuel was sleeping in the sanctuary, where the sacred Covenant Box was. Before dawn, while the lamp was still burning, 4 the Lord called Samuel. He answered, “Yes, sir!” 5 and ran to Eli and said, “You called me, and here I am.”
But Eli answered, “I didn't call you; go back to bed.” So Samuel went back to bed.
6-7 The Lord called Samuel again. The boy did not know that it was the Lord, because the Lord had never spoken to him before. So he got up, went to Eli, and said, “You called me, and here I am.”
But Eli answered, “My son, I didn't call you; go back to bed.”
8 The Lord called Samuel a third time; he got up, went to Eli, and said, “You called me, and here I am.”
Then Eli realized that it was the Lord who was calling the boy, 9 so he said to him, “Go back to bed; and if he calls you again, say, ‘Speak, Lord, your servant is listening.’” So Samuel went back to bed.
10 The Lord came and stood there, and called as he had before, “Samuel! Samuel!”
Samuel answered, “Speak; your servant is listening.”
11 The Lord said to him, “Some day I am going to do something to the people of Israel that is so terrible that everyone who hears about it will be stunned. 12 On that day I will carry out all my threats against Eli's family, from beginning to end. 13 I have already told him that I am going to punish his family forever because his sons have spoken evil things against me. Eli knew they were doing this, but he did not stop them. 14 So I solemnly declare to the family of Eli that no sacrifice or offering will ever be able to remove the consequences of this terrible sin.”
15 Samuel stayed in bed until morning; then he got up and opened the doors of the house of the Lord. He was afraid to tell Eli about the vision. 16 Eli called him, “Samuel, my boy!”
“Yes, sir,” answered Samuel.
17 “What did the Lord tell you?” Eli asked. “Don't keep anything from me. God will punish you severely if you don't tell me everything he said.” 18 So Samuel told him everything; he did not keep anything back. Eli said, “He is the Lord; he will do whatever seems best to him.”
19 As Samuel grew up, the Lord was with him and made come true everything that Samuel said. 20 So all the people of Israel, from one end of the country to the other, knew that Samuel was indeed a prophet of the Lord. 21 The Lord continued to reveal himself at Shiloh, where he had appeared to Samuel and had spoken to him. And when Samuel spoke, all Israel listened.
