1 Un Dāvids pārdomāja savā sirdsprātā: „Taēu kādā dienā man pienāks gals no Saula rokas; nekas man cits neatliek kā steidzīgi glābties fili-stiešu zemē; tad Sauls mitēsies mani meklēt Israēla robežās, un tā es būšu izglābies no viņa rokas.“
2 Tad Dāvids cēlās un pārgāja pāri ar sešsimt vīriem, kūpi bija pie viņa, pie Achiša, Maocha dēla, Gātas ķēniņa.
3 Un Dāvids dzīvoja ar saviem vīriem Gātā pie ķēniņa Achiša, ikviens ar savu ģimeni, un Dāvids ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinoāmu un Abigailu, Nābala atraitni no Karmela.
4 Kad Sauls saņēma ziņu, ka Dāvids aizbēdzis uz Gātu, tad viņš to vairs nemeklēja.
5 Un Dāvids sacīja Achišam: „Ja es esmu labvēlību atradis tavās acīs, tad dodi man vietu kādā no lauku pilsētām, lai tur es tad varētu dzīvot, jo kādēļ tad tavam kalpam būtu jādzīvo ķēniņa pilsētā ar tevi kopā?“
6 Tad Achišs viņam tanī pašā dienā iedeva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga pieder Jūdas ķēniņiem līdz šai dienai.
7 Un visa tā laika ilgums, ko Dāvids pavadīja, dzīvodams filistiešu zemē, bija gads un četri mēneši.
8 Un Dāvids devās ar saviem vīriem sirojumos, un viņš uzbruka gešūriešiem un amalekiešiem, jo tie bija, sākot ar seniem laikiem, šīs zemes iedzīvotāji līdz pat Šuras pievārtei un līdz Ēģiptei.
9 Un Dāvids izpostīja visu zemi un neatstāja dzīvus nevienu vīrieti un nevienu sievieti un laupīja sīklopus, vēršus, ēzeļus, kamieļus un drēbes; pēc tam viņš griezās atpakaļ pie Achiša.
10 Un kad Achišs tam jautāja: „Kur jūs bijāt šoreiz ielauzušies?“ Tad Dāvids atbildēja: „Jūdas, jerachmeliešu un keniešu zemēs Negebā, kā nu kuj-u reizi gadījās.“
11 Bet Dāvids neatstāja nedz vīriešus, nedz sievietes pie dzīvības, neļaudams nevienam nonākt uz Gātu, jo viņš domāja: „Lai tie nenes vēstis pret mums, sacīdami: Tā un tā Dāvids mums ir izdarījis, vai tāda un tāda ir bijusi viņa rīcība.“ Un tāds bija viņa paņēmiens visu to laiku, kamēr viņš dzīvoja filistiešu zemē.
12 Un Achišs uzticējās Dāvidam un domāja: „Viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Israēlā, tāpēc ka tie viņu ienīst līdz nāvei, un tādēļ viņš būs mans kalps uz mūžīgiem laikiem.“
David among the Philistines
1 David said to himself, “One of these days Saul will kill me. The best thing for me to do is to escape to Philistia. Then Saul will give up looking for me in Israel, and I will be safe.” 2 So David and his six hundred men went over at once to Achish son of Maoch, king of Gath. 3 David and his men settled there in Gath with their families. David had his two wives with him, Ahinoam from Jezreel, and Abigail, Nabal's widow, from Carmel. 4 When Saul heard that David had fled to Gath, he gave up trying to find him.
5 David said to Achish, “If you are my friend, let me have a small town to live in. There is no need, sir, for me to live with you in the capital city.” 6 So Achish gave him the town of Ziklag, and for this reason Ziklag has belonged to the kings of Judah ever since. 7 David lived in Philistia for sixteen months.
8 During that time David and his men would attack the people of Geshur, Girzi, and Amalek, who had been living in the region a very long time. He would raid their land as far as Shur, all the way down to Egypt, 9 killing all the men and women and taking the sheep, cattle, donkeys, camels, and even the clothes. Then he would come back to Achish, 10 who would ask him, “Where did you go on a raid this time?” and David would tell him that he had gone to the southern part of Judah or to the territory of the clan of Jerahmeel or to the territory where the Kenites lived. 11 David would kill everyone, men and women, so that no one could go back to Gath and report what he and his men had really done. This is what David did the whole time he lived in Philistia. 12 But Achish trusted David and said to himself, “He is hated so much by his own people the Israelites that he will have to serve me all his life.”
